Pēdējos gados ieslodzījumu vietu pārvaldē un Tieslietu ministrijā uzsver ieslodzīto resocializācijas procesu nozīmi. Šajā gadā Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē darbu sācis sociālais darbinieks un psihologs. Jau vairākus gadus iestādē darbojusies resocializācijas nodaļa, bet psihologa štata vieta nav bijusi paredzēta. Arī pieaugušo cietumos EQUAL projektā psihologi strādā tikai divus gadus. Tagad plāno speciālistus piesaistīt darbam ikdienā.
“Psihologs sen bija vajadzīgs! Ļoti daudz viņiem ir psiholoģisku problēmu, kas noved līdz noziegumam. Es iestādē strādāju jau septiņus gadus. Tagad vadu gan grupu, gan individuālās nodarbības un svēti ticu, ka šiem bērniem var palīdzēt,” sacīja psiholoģe Natālija Praliča un piebilda, ka konsultāciju kabinets iekārtots tā, lai pusaudžiem tajā patiktu uzturēties. Te atrodamas vairākas tā sauktās smilšu kastes un diskusiju galds, lai speciālistam pēc iespējas pilnvērtīgāk atklātos pārdzīvojumu gūzma. “Šiem bērniem ir grūti runāt par problēmām. Viņiem ir mazs vārdu krājums, nemāk runāt par jūtām, emocijām, pārdzīvoto. Smilšu terapija, zīmējumi, pasaku terapija atklāj, ka bērniem ir iekšēja agresija. Vienmēr uztraukums vai pretēji – depresija. Kāpēc? Daudziem trūkst bērnības. Viņi neizbaudīja bērnības prieku, laiku, kad ļoti nepieciešama vecāku mīlestība, kad vecāki bērniņu paēdina, apkopj, rūpējas, kad mazais var priecāties par dzīvi. Smilšu kastēs, liekot figūru pie figūras, viņi izstāsta, kas noticis,” skaidroja psiholoģe.
“Man tas ļauj izvēdināt galvu. Ja ir slikts garastāvoklis, tas mainīsies. Mēdz būt arī otrādi – salieku ainu smilšu kastē un kļūstu domīgs, ir skumji,” sacīja Aleksejs Beļusovs, kurš notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu. Viņam ieslodzījumā var nākties aizvadīt 14 gadus.
“Man bija daudz problēmu. Es mainos attieksmē pret apkārtējiem. Individuālās konsultācijas palīdz domāt par cilvēkiem, īpaši tuvajiem, un vairs nepieļaut tādas kļūdas. Pats svarīgākais ir pret viņiem izturēties tā, kā gribētu, lai izturas pret mani. Tas ir grūti? Pēc tā ir jācenšas,” zinoši izteicās Aleksejs, kurš psihologu apmeklē jau pusgadu.
“Dažreiz viņi nāk vienkārši parunāties, jo ieslodzījumā ir ļoti noslēgta vide. Cietumā atvērties ir bīstami, viņi no tā baidās. Nāk parunāt, jo gribas izkratīt sirdi. Viņi ļoti bieži saka, ka grib dzīvot normālu dzīvi, ka grib būt normāli cilvēki. Visi viņiem ir teikuši, ka neko nevar, ka viņi ir meļi, nelieši,” stāstīja Natālija Praliča un piebilda, ka šādā iestādē vēl nāktos atsevišķi strādāt ar pusaudžiem, kuriem ir ilgstoša kriminālā pagātne, kuri izdarījuši dzimumnoziegumus, kuri brīvībā bijuši narkotisko un citu apreibinošo vielu lietotāji. Tāpat speciālisti lēš, ka iestādē būtu jāšķir notiesātie, kuriem ir niecīga kriminālā pieredze, no tiem, kuriem tā ir liela. Dažiem šī iestāde ir pirmais cietums, citi policijas iecirkņus un izmeklēšanas izolatorus jau var saukt par otrajām mājām.
“Kā resocializācijas procesus sekmēt? Tam vajadzīgi līdzekļi, jaunas, plašas telpas,” sacīja Natālija Praliča. Igaunijā lieli līdzekļi tiek tērēti, lai būvētu jaunas ieslodzījuma vietas, bet pie mums iedala niecīgas summas, lai pielabotu jumtus, žogus un santehniskos mezglus.
Komentāri