Daļa Cēsu rajona slimnīcas pacientu ārstējoties meklē arī Dieva atbalstu atlabšanai.
Neviens no kapelas darbiniekiem nevar minēt skaitļus, cik cilvēku dienā apmeklē kapelu, bet pārdomu un lūgšanu vietas durvis ik dienas ir atvērtas un valda pārliecība, ka pa tām ienāk cilvēki, kuri tic – atjaunot veselību palīdz ne tikai zāles un mediķu padomi, bet arī garīgs spēks, kas slēpjas un atrodams ticībā.
“Man vienmēr šķitis, ka ir šaurs, gaišs ceļš, pa kuru cilvēkiem jāmēģina iet. Un tā veidojas pārliecība, ka kāds arī bez mums dzīvi sakārto. Esmu slimnīcā izvērtējusi tādu dīvainu kārtību, proti, katru gadu piedzimst līdzīgs skaits bērniņu, līdzīgi daudz cilvēku atvadās no šīs pasaules, pat ar vienu vai citu kaiti sirgst līdzīgs cilvēku skaits. Tas nozīmē, ka mūsu dzīvē ir zināma kārtība, un tas nav cilvēks, kas šos procesus regulē,” svinīgajā brīdī kapelā sacīja tajā kalpojošā Biruta Sproģe, kura ir arī slimnīcas statistikas nodaļas darbiniece. Viņa piebilda, ka līdzīgi uz cilvēka dzīvē notiekošo raugās daudzi uzrunātie pacienti. Kapelā notiek svētdienas dievkalpojumi, kurus translē pa vietējo radio. Tos klausās pacienti nodaļās. Slimniekus, kuri vēlas uzklausīt Dieva vārdu arī palātās, apmeklē mācītāji Didzis Meļķis un Didzis Kreicbergs. Kapelā notiek ne tikai aizlūgumi, bet ikvienam ir pieejama garīga rakstura literatūra un joprojām darbojas radiofons.
“Man ļoti patika vadīt rīta raidījumus. Tiem bija viens mērķis – lai cilvēks domu skaidrībā un ar iekšēju mieru sirdī varētu uzsākt jaunu dienu. Es lasīju Bībeli un cilvēki man sacīja, ka ik rītu viņi saņēmuši atbildes uz jautājumiem, kas ilgi nodarbinājuši prātu,” kapelas izveides laiku un kalpošanu atcerējās kādreizējā slimnīcas galvenā māsa Alise Fridrihsone. Pāris gadus rīta lūgšanas radiofonā nav skanējušas, bet ir pārliecība, ka drīz šī tradīcija, kas gājusi pie sirds slimniekiem, varētu tikt atjaunota. Tad, iespējams, skanēs arī dienas raidījumi “Ticība, cerība, mīlestība.”
Atzīmējot kapelas piecpadsmit gadus, tās veidotāji daudz kavējās atmiņās. Alise Fridrihsone tolaik bija kļuvusi par pirmo diakonijas māsu Latvijā, kas strādā slimnīcā. Viņa pierunājusi slimnīcas vadību iekārtot veselības aprūpes iestādē kapelu.
“Citās slimnīcās nebija tādas pieredzes. Mēs nezinājām, vai sabiedrība tam gatava, bet esam pārliecinājušies, ka šī vieta ir vajadzīga. Man bijušas sarunas arī ar mācītājiem. Viņi uzsvēruši, cik bieži sarunās ar slimniekiem izskan novērtējums ne tikai iespējai mūsu slimnīcā saņemt labu ārstēšanu un mediķu attieksmi, bet arī garīgas vērtības,” sacīja slimnīcas direktors Valdis Apinis. Kapelas vēsturi apkopojusi arī Alise Fridrihsone, jo nav iespējams piemirst svarīgus brīžus un mīļus sīkumus, kas saistās ar kalpošanas laiku.
“Joprojām priecājos par tām pateicībā atstātajām zīmītēm, kuras rakstījuši cilvēki. No kāda slimnieka esam saņēmušas pat veltījuma dzejoli. Joprojām nezinām viņa vārdu, bet arī tajā izskan tik daudz laba vēlējumu. Atceros, kā tapa altāris. Altāra glezna ir Jēkabpils luteriskās baznīcas altāra gleznas reprodukcija. Katoļu mūki mums gatavoja krucifiksu, bet altāra segu nesu no mājām. Vienmēr šajā telpā bijuši ziedi un iedegtas sveces. Šo darbu atceros kā lielu svētību, un tagad turpinu kalpot ārpus slimnīcas,” atmiņās dalījās Alise Fridrihsone, bet medmāsa Regīna Blaua, kura joprojām kalpo un uzrunā slimniekus, atzina, ka daudzi, kuri meklē ceļu pie Dieva, arī ārstējoties ir raduši atbildes, ka reizēm vēlēšanās ir jāieliek Dieva rokās un jārimstas domu dejai prātos, tad mēdz notikt labas lietas – atveseļošanās – un dzīve iegūst jaunu piepildījumu.
Komentāri