Jānis Rukšāns nesen bija uzaicināts lasīt lekciju Skotijas akmensdārzu biedrības (Scotish rock garden society) pavasara izstādē. Laika ziņās stāsta par +5 grādiem Edinburgā, bet mums vienalga uz šo pasākumu ir skeptisks skats – nu kāda tur pavasara ziedu izstāde, varbūt kāda sniegpulkstenīte vai entuziasta siltumnīcā uzziedināts krokuss varēs lepoties uz izstādes galda. Par klausītājiem īpaši neuztraucamies, jo pašu zemē
pieredzēts arī gadījums 90. gadu vidū, kad uz Jāņa lekciju Cēsīs atnāca viens klausītājs.
Mums par pārsteigumu, Skotijā tiešām jau ir atnācis pavasaris. Apmeklējam vairākus akmensdārzus un pārliecināmies, ka pirmie krokusi, tīkliņīrisi, Alpu vijolītes, anemones, par sniegpulkstenītēm nemaz nerunājot, jau zied. Naktīs vēl ir nelielas salnas, bet pavasara ziediem nekaitē tie pāris grādi zem nulles.
Pēc Skotijas apmeklējuma ir vairāk nekā skaidrs, ka pie mums par akmensdārzu sauc puķu un skujeņu kompozīciju ar viena vai vairāku akmeņu piedalīšanos kopējā bildē. Ļoti reti mēs Latvijā varam redzēt īstu terasējumu un nogāzes, kas tiešām miniatūrā atgādina gabaliņu no kalniem. Tiesa, arī Latvijā ir izņēmumi – Raiskuma pagasta „Rasās” ir skaistas terases ar akmeņiem, skujeņiem un retiem un ne tik retiem augiem. Arī Skotijā akmensdārzi nebūt nav pēc vienas piegrieztnes veidoti – nosacīti var izdalīt divus tipus: dominējošais ir ļoti akurāts un sabalansēts, bet ir arī dabiski, nedaudz mežonīgi dārzi. Tiesa, to galvenokārt nosaka zemes gabala lielums, un pilsētas apstākļos tas ir visai mikroskopisks – priekšdārziņš 5x 10 soļi, mājas aizmugurē divreiz lielāks. Savukārt lauku sētā, tāpat kā pie mums, zemes netrūkst, un tad var audzēt arī lielākus kokus, izrakt kādu dīķīti, veidot kalniņu un slepenus kaktiņus ar soliņiem, kur norunāt satikšanos vai netraucēti pārdomāt dzīvi.
Pie Freda Hanta skatījām ideāli izveidotu un kārtīgi uzturētu akmensdārzu. Parasti mēs saskatām zināmu līdzību saimnieka un viņa suņa ārējā izskatā, tagad man gribas to pašu attiecināt uz dārznieku un viņa dārzu. Freds ir īsts skotu džentlmenis ar izkoptām manierēm un ģērbšanās stilu, kur, šķiet, ne puteklītis nevar atļauties nosēsties viņam piederošajā īpašumā. Viņa mājiņa un dārzs iztur visstingrākos kritērijus, piedevām šajā nelielajā platībā aug 1200 sugas un šķirnes. Freda dārzā ir melnbaltas etiķetes un piepeši ieraugām trīs dzeltenas. Izrādās – tā ir brīva vieta. Jā, pie tāda šķirņu daudzuma un zemes trūkuma katrs brīvais laukumiņš ir jāatzīmē. Daudzas šķirnes ir ļoti retas, tādas, ko par visai prāvu naudas summu var iegādāties tikai pie Jāņa Rukšāna. Beidzot es reāli redzu, kā tiek audzēti Vidusāzijas, Turcijas, Kaukāza un Krimas kalnos iegūtie dārgumi. Un te viņiem arī ir īstā vieta. Zemē, kur ziemā mīnus desmit grādi ir maksimums.
Otrā tipa akmensdārzs pieder ģimenei, kas mūs uzņēma un kuru mājā mēs nedaudz izjutām, kādi tie skoti īsti ir. Anekdotēs izdaudzinātā skopulība šai ģimenei nepiemita, gluži otrādi, tikko es par kaut ko pajūsmoju, tā bija jābaidās, vai nesaņemšu šo lietu kā dāvanu. Man gauži garšoja viņu auzu biezputra, kas nebija mūsu auzu pārslu ekvivalents, bet tādi kā sīki putraimiņi. Vakarā manā istabā bija nolikta paciņa līdzņemšanai. Tieši tāpat es tiku pie sarkankātu rabarbera sakneņiem, ko ieaudzēt savā dārzā, bet Jānis saņēma dažādas sniegpulkstenītes, krokusus un tīkliņīrisus.
Mūsu otrais pārsteigums bija pavasara ziedu izstāde un diezgan bagātīgais sortiments tirgošanas stendos. Tajos Jānis gan neko jaunu sev neatrada, tomēr izstādē bija pietiekami daudz retumu. Sevišķi iespaidīga bija sniegpulkstenīšu kolekcija. Nezinošs skatītājs var palikt neizpratnē – tik ļoti līdzīgas ir lielākā daļa no izdalītajām šķirnēm. Krāsas ir tikai trīs – pamatkrāsa balta un tad arī zaļā krāsojuma variācijas vai retumis dzeltenā, kas aizstāj zaļo, nosaka lielāko daļu no atšķirībām, īpatnības ir ziedlapu formā, kas var būt smailāka vai apaļāka nekā standartformai, un pildīto sniegpulkstenīšu dažādība arī sasniedz ievērojamus apmērus. Lielbritānijā ir daudz kolekcionāru, kuri aizraujas tikai ar sniegpulkstenītēm un meklē to jaunas formas. Piekrišanas kritērijs ir vairākas šai puķu kultūrai izdotas visai iespaidīgas grāmatas. Un kāpēc gan ne, ja šobrīd pasaulē lēš vairākus simtus sniegpulkstenīšu sugu un šķirņu.
Sniegpulkstenītes Skotijā aug arī brīvā dabā, kur tās nonākušas, „izbēgot” no muižu parkiem. Mazo upīšu nogāzes vietumis ir klātas ar baltu sniegpulkstenīšu segu. Skats atgādina mūsu balto vizbuļu ziedēšanu. Tās arī neaug katrā vietā, bet ja ir, tad daudz un krāšņi. Šķiet, ka pelēkā puve dabā augošās sniegpulkstenītes nemoka. Man pašai brīvi zālienā aug vairākas grupiņas ar šiem mīļajiem ziediņiem. Tie pagūst noziedēt, līdz sākas aktīvā zāliena pļaušana. Viengad es izdomāju tos pavairot un sadalījusi iestādīju dobē. Nākamajā pavasarī puse bija slimi ar pelēko puvi, bet pēc gada tiem sekoja arī pārējie. Arī Jānim dārzā sniegpulkstenītēm dažkārt uzmetas pelēkā puve – tad nav cita ceļa kā slimos indivīdus sadedzināt, lai pārtrauktu puves invāziju. Skotijā vienkārši gaisa temperatūras ir zemākas, izlīdzinātākas un sniegpulkstenītes ar to praktiski neslimo, ja vien pārlieku centīgs dārzkopis nav tās pārmēslojis ar slāpekli.
Tomēr vislielāko prieku mums sagādā lekcijas klausītāju skaits. Zāle pārpildīta, ieradušies arī autobusi no citām pilsētām. Kaut ko tādu grūti iedomāties pie mums. Tiesa, padomju laika sīpolpuķu audzētāji bija ieinteresēta publika, jo no lektoriem gaidīja gan padomus audzēšanā, gan jaunumus sortimentā, taču diez vai kāds vieslektors varētu pulcēt vairākus simtus, it īpaši, ja viņš runātu par sugām un šķirnēm, ko ieguvis kalnos. Dažbrīd šķiet, ka mēs esam īsta puķu mīlētāju zeme, bet laikam jau priekšā tomēr ir Apvienotā Karaliste ar vairākos gadsimtos izkoptu dārzu kultūru. Varbūt pie vainas ir materiālā nodrošinātība jeb nenodrošinātība mums, bet tik lielu dalībnieku skaitu arī izstādē mēs laikam nekad neredzēsim. Esam jau arī ļoti paškritiski – nu ko tad es, man jau nekā īpaša nav. Mūsu izstādēs parasti piedalās profesionāli puķkopji, kas, protams, ceļ izstādes kvalitāti, bet laikam jau nekad mēs nesacentīsimies ar savu izaudzēto ziedu vairākās vērtējumu grupās, nesaņemsim izstādes galveno balvu – „Labākais zieds”. Kopā ar Jāni vērojām, kā strādā izstādes žūrija. Bija atlasīti pieci labākie ziedi. Pa vienam galda vidū tika nolikts podiņš ar ziedošo augu un visi izteica savus priekšlikumus – ieteikt audzēšanai, veicināšanas prēmijai vai galvenajai balvai. Tad vienpadsmit žūrijas locekļi balsoja. Ja ziedu bija izaudzējis kāds no žūrijas, viņš izgāja no telpas, lai neredzētu, kā kolēģi balso. Patiesi jauki un sirsnīgi.
Apskatījām ne tikai dārzu, bet arī vairākus tūrisma objektus. Viduslaiku pilis, nu jā, tas ir kaut kas dižens un neatkārtojams, bet pulka vairāk mani iespaidoja kultūras pasākumu piedāvājums gan Edinburgas, gan Stirlingas pilīs. Ik gadus tiek izdots „Historic Scotland Events” – kopējs buklets visai Skotijai, kurā ir četri miljoni iedzīvotāju. Interesenti var paskatīties internetā www.historic-scotland.gov.uk. Ir ko pamācīties, bet galu galā svešas zemes mēs skatām, lai kaut ko labu pārņemtu un varbūt ieviestu arī pie mums.
Komentāri