„Dziļš un daudzslāņains Latvijas Nacionālajā teātrī izdevies trimdas rakstnieka Gunāra Janovska romāna „Uz neatgriešanos” iestudējums. Dramatizējuma autore Inga Ābele. Izrādes sākums bija tik rotaļīgs – divu jauniešu satikšanās piestātnē, simpātiju dzimšana, mīlas stāsts, kurš tālāk risinājās uz vēsturisku notikumu fona. Tie ar savu intensitāti un tempu lika aizdomāties par ļoti būtiskām problēmām,” izrādes iespaidos dalījās Ilga Grote, kura kopā ar citiem cēsniekiem Rīgā noskatījās vienu no jauniestudējuma pirmajām izrādēm.
„Indra Roga ir ļoti talantīga režisore. Mani aizrāva tas, cik pamatīgi viņa ir izstrādājusi katru izrādes detaļu. Būtu gribējies sēdēt tuvāk skatuvei, lai izrādi vēl vairāk izbaudītu, arī katru izmaiņu aktieru sejas vaibstos. Izrādē attēlots gads, kurš Latvijas vēsturē pazīstams ar baltvāciešu aizceļošanu un pirmajām gaidāmā kara vēsmām. Mani pārliecināja, kā tas tika iedzīvināts – vietām dialogus pārtrauca šāvienu sprakšķi, kas telpiski nenāca no skatuves, bet kaut kur no zāles beigām virs galvas. Brīžiem varēja redzēt vāciešu maršēšanu.
Aizkustinoši bija vērot, kā izrādes varoņi tango soļos izdejo jūtas. Tango ļoti iederējās šajā stāstā. Šis stāsts man atsauca atmiņā Viļa Lāča „Zvejnieka dēlu”. Arī Ivara Kļavinska attēlotais jaunais latvietis bija noskaņots dzīvē visu sasniegt ar paša prātu un darbu. Tāds stāsts par latviešu pašapziņu. Madaras Saldoveres Zigrīda tiecās pretī mīlestībai, tāpēc jo šokējošāka bija viņas tēva rīcība, meitenes gribu vājinot, viņu sazāļojot.
Izrādi varēja ne tikai vērot. Tā lika visu laiku domāt, vērtēt, tajā bija pietiekami daudz aktualitāšu, kas saucas ar mūsdienām, piemēram, par latviešu aizbraukšanu no dzimtenes. Esmu nolēmusi G. Janovska grāmatu vēlreiz pāršķirstīt,” saka Ilga.
Otrdienas vakarā, braucot no teātra mājās, cēsnieki no radio uzzināja, kas pa šīm stundām noticis pie Saeimas. „ Bija sajūta, ka noticis kas tāds, kas atstās iespaidu uz vēsturi. 13. janvārī stipri cieta cilvēku pašapziņa,” secina Ilga.
Komentāri