Tuvojas gada garākā diena – Vasaras saulgrieži. Laiks, kad svinēt, būt dabā, uzņemt tās enerģiju. Aizvien vairākās vietās Latvijā Līgo svētkos pulcējas 21.jūnijā, nevis 23. jūnijā, kad ir brīvdiena.
Cilvēki kalnos pavada un sagaida sauli, godina Jāni, nevis estrādēs priecājas kādā koncertā, izrādē vai ballē. Par Vasaras saulgriežu svinēšanu saruna ar jaunpiebaldzieti Sandru Strēli un drustēnieti Ojāru Rodi. Viņi jau daudzus gadus kopā ar savējiem gadskārtu svētkos tiekas Viņķu un Piltiņkalnā.
– Latvijas kartē iezīmējas agrāk vien vietējiem zināmas vietas, kalni, kas kļūst pazīstamai tālāk par novadu, jo te tiek svinēti saulgrieži. Kā atradāt savu kalnu?
O.Rode: – Vietas atrod cilvēkus, un cilvēki atrod vietu. Piltiņkalns atrada mūs. 80.gadu sākumā ģimene bija saistīta ar “Skandiniekiem”, bet mums nebija vietas, kur līgot. Piltiņkalns atrodas pāris kilometru no manas mājas. Pirmajos Jāņos ar vilcienu atbrauca vairāk nekā simts cilvēku. Tad no Drustu stacijas kā tādā miera gājienā visi nāca uz manas mājas pusi, tur bija ielīgošana, tad devāmies uz Gatartu, iegājām gandrīz katrā sētā. Protams, gājām ar dziesmām un pieprasījumiem pēc siera un alus. Ne jau tādu līgotāju pulku var pacienāt, bet mūs uzņēma atsaucīgi, neviens nebija noraidošs. Sētas, laukus aplīgojām. Nākamajos gados tik tālu negājām, uz Melbāržu pusi, kaimiņu mājām. Tad devāmies uz Piltiņkalnu.
Tas bija likteņa pirksts. Piltiņkalns ir diža pumpa, nebija apaugusi, kalna virsotne pievilcīga, ar skatu uz horizontu, blakus ceļš. Ģeogrāfiski un ģeoloģiski saistoša vieta.
S. Strēle: – Pirmoreiz pirms 28 gadiem ar vīru braukājām pa Jaunpiebalgu un priecājāmies par Piebalgas dabu. Viņķu kalns bija vieta, kur gribējās aizbraukt, skatīties, kā riet saule.
Mākslas skolā bērniem mācu par baltu rakstiem, stāstu, kā veidojas ornaments. No kā tas rodas? No pasaules kārtības, kurā balstīta latviskā dzīvesziņa. Tajā ir dziesma, deja, tautasdziesma, arī rituāls. Zīme veidojas no Saules gaitas debesīs, Saule iezīmē četrus punktus laika telpā. Kad tā visaugstāk, gaisma ir visilgāk un svinam svētkus, Ziemassvētkos to atkal sagaidīsim. Svinam un sakām paldies par laiku, kurā esam dzīvojuši un kurā plānojam dzīvot, piesaucot un godinot to, kas mums dod spēku. Viņķu kalnā saulgriežus svinam vairāk nekā desmit gadus.
– Kad sākāt saulgriežu svinēšana 21.jūnijā?
S.Strēle: – Pirmajā gadā svinējām 22.jūnijā. Astroloģiski var ieraudzīt spēka mirkli, kad Saule ir vislabvēlīgākajā situācijā, dažreiz tas ir no 19.līdz 22.jūnijam. Sagaidījām saulīti 22.jūnijā, bet šis vakars un nakts daudziem nav īsti piemērots, jo 23.jūnijā brauc līgotāji, jāsagatavojas. Tāpēc palikām pie 21.jūnija, jo tad vēl līdz Jāņiem ir brīva diena.
O.Rode: – Šī tradīcija sākās pirms gadiem desmit. Cik reižu Jāņos nav bijis lietus, esam izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, bijušas salnas, vienalga visi dziedam. Peldēšanās saullēktā ne reiz nav atlikta, lai cik auksts rīts.
– Vasaras saulgriežus lielākoties svin tie, kam tuvas latviskās tradīcijas.
O.Rode: – Atbraukuši svešinieki un brīnījušies, kā panākts, ka visi piedalās. Vienkārši tā notiek. Cilvēki nav stumjami, viņi vēlas un iesaistās. Mēs darām, kurš grib, pievienojas. Tagad jau cilvēki māk vairāk dziesmu, arī dančus danču klubos iemācījušies un rāda citiem, kuri dara līdzi. Tā ir tā latviskā dzīvesziņa, kas ir mūsos. Kad kāds sāk to traucēt, pasaule grib mūsos ko mainīt, ietekmēt, mēs pievēršamies vērtībām, kas glabājas dziļi zemapziņā. Ja etnosa apziņa pazūd, tad arī tauta pazūd, jo nav kopīgā, kas vieno. Tas ir aizsardzības instinkts pret urbanizāciju, globalizāciju.
S.Strēle: – Tā nevar šķirot, jo ne katrs var atrast laiku, lai ikdienā darbotos kādā folkloras kopā. Katru gadu pajautāju tiem, kurus redzu pirmoreiz, no kurienes, kāpēc atbraukuši. Mani interesē, kā cilvēki atraduši Viņķu kalnu, kāds ceļš atvedis. Atbrauc cilvēki, kas nav saistīti ar Jaunpiebalgu. Šajās dienās zvanījuši sveši, interesējās par kalnu, atraduši internetā, meklējot, kur notiek līgošana. Iepriecinoši, ka brauc jaunas ģimenes, bērni guļ ratiņos, ir sapratne. Saulgrieži nav vienkārši svētku diena. Tā ir viena no četrām spēcīgajām dienām gadā. Ja svin, tad gūst spēku, sakārto sevi. Ir iespēja saplūst ar Kosmosu, un daba palīdz sakārtoties. Tuvu un tālu, nesot pateicību dabai un cilvēkiem, ar savām domām varam darīt labu.
– Vai var izjust gadskārtu svētkus, dabu, kad apkārt daudz cilvēku?
O.Rode: – Ja ir ļoti dažādi cilvēki, tad grūti. Domājam, ka gadskārtu svētki nākotnē jāveido intīmāki, lai galvenā nav izklaides daļa, bet garīgā, saplūsme ar dabu, lai gūtu dziļākas emocijas, pārdzīvojumu, sapratni, kas nozīmīgs dabai, Visumam, nozīmīgs arī cilvēkam. Uz Piltiņkalnu tomēr nebrauc katrs, kurš par to uzzinājis. Pirmajos gados kāds ieklīda. Bija laiks, kad ekskursiju rīkotāji bija uzķēruši, ka te varētu vest tūristus. Ar autobusu atveda japāņus. Viņi izturēja stundu, nespēja ieiet mūsu ritmā. Ir eiropieši, kuri atbrauc un paliek līdz rītam, jo viņiem tas saprotams. Pēdējie tūristu autobusi bija pirms gadiem desmit. Lai kādi cilvēki sabrauktu, nekādu konfliktu nav bijis. Nākamajā dienā, kad braucam sakopt kalnu, gandrīz nav, ko darīt, kaut te bijis vairāk nekā simts cilvēku, bet nemētājas papīri vai pudeles. Atrodam kādu brošu, kas dancojot nokritusi.
S.Strēle: – Tas ir tas interesantais jautājums. Ļoti daudzus mūsu priekšstatus veidojuši 50 padomju gadi, un ir ģimenes, kurās nav zināšanu par latvisko dzīvesziņu. Mums liekas vērtīgs un labs tas, kas ir manā ģimenē un man. Mēs baidāmies sanākt kopā kā kādreiz cilts. Kopīgs rituāls ir spēks. Nekad speciāli cilvēkus neorganizēju. Dievišķā kārtība atvedīs uz kalnu tos, kuri ir gatavi tajā dienā būt kopā. Tas ir rituāla spēks. Katru gadu afišā rakstu – nāciet katrs ar savu malkas pagalīti ugunskuram, cienastu kopīgam galdam, savu mūzikas instrumentu un dziesmu… Tas nav priekšnesums, bet līdzdalība. Jāizprot, kurp iet, un jāsajūt, ka tas ir vajadzīgs.
– Cik svarīgi ir svinēt, būt notikumā? Daudzi to neizprot.
O. Rode: – Mēs svinam savu dzīves gājumu – dzimšanas un vārda dienas, kāzas. Ar to svinēšanu ieejam konkrēta cilvēka dzīves ritmā, gatavojamies tam, domājam par dāvanām, ko un kā darīsim kopā, kā sveiksim, notiek kaut kāda saslēgšanās, vienošanās kopīgā ritmā. Tāpat arī gadskārtu svinēšanā. Kulminācija dabā, tā briest, tad vācam ražu, un viss dodas atpūtā. Gadskārtu ieražās ieejam dabas ritmā un ar to saplūstam. Līksmība un prieks ir ārējs, laime ir sajusties vienotam ar dabu. Tā ir rezonanse, prieks, ka esi vienā veselumā. Kad iemīlamies otrā cilvēkā, esam kopā, esam kā viens vesels. Viens pēc otra tiecamies. Līdzīgi notiek dabā. Svinam Jāņus, nevis lai gūtu prieku, bet iekļautos dabas ritmos, būt vienotībā ar dabu, Saules gaitu pie debesīm, vējiem un lietiem.
S.Strēle: – Mācēšana svinēt ir individuāla. Kādam tā ir stāvēšana malā un klusēšana, citam prasme iekurt ugunskuru, kādam palīdzēt rīkot svētkus. Dzīve atklājas tam, kurš tai prot pieklauvēt ar patiesības zizli. Katram jābūt savā vietā ar patiesu vēlmi gribēt darīt labu un teikt paldies. Svētki ir kāda godināšana un paldies teikšana. Tie, kuri saprot, svin, kam vēlme, var stāvēt malā, bet arī viņš piedalās un ir gan devējs, gan ieguvējs.
– Globalizācija dara savu, ienāk citu tautu tradīcijas.
O. Rode: – Vēl darbojos “Budēļos”, pētījām Viktora Grāvīša savākto par Jāņu tradīcijām. Palīdzējām viņam salikt pa stundām, ko varētu darīt Līgo vakarā. Viņš savācis ap 270 dažādas Jāņu izdarības. Mēs izmēģinājām šīs tradīcijas, kas pierakstītas visdažādākajos novados, piemeklējām dziesmas. Tas arī bija impulss, lai tā bagātība iziet tālāk. Neraugoties uz globalizāciju, reliģijām, gadskārtu svinēšana ir plaša visā Eiropā, Krievijā, Ziemeļu zemēs. To nav ietekmējuši ne kari, tautu iznīcināšana, ne reliģijas, jo tradīcija turpinās.
Globalizācija ir jaukšana, haosa veidošana, tā ir tikai šķietama kārtības veidošana. Tautas ir tik dažādas, katrai, dzīvojot savā zemē, izveidojušās tradīcijas, dzīves un pasaules uzskats. Katrai tautai Dievs iedevis savus uzdevumus, un tos varam izpildīt tikai tad, ja kā tauta esam viens. Ja tiekam izvazāti pa pasauli, harmonija zūd.
S.Strēle: – Ir viena pasaule, viens Dievs, ir vibrācijas, ar kuru palīdzību varam tuvoties šim avotam. Ļoti godāju visu tautu tradīcijas, jo tās glabā noslēpumu, kā varam piekļūt šim avotam. Pasaulē cilvēki ir attālinājušies no pirmavota, tagad visu kultūru pamatos tiek meklēts ceļš, kātuvoties lielajai patiesībai, kuras daļa katrs esam.
– Arī mūsu gadskārtu tradīcijās ienāk daudz kas no citām tautām. Ne tikai šašliks, kas tā pati gaļas cepšana uz uguns vien ir, bet arī, piemēram, gongi. Viņķu kalnā tie skanēs.
S.Strēle: – Gongs ir mūzikas instruments kā mums trejdeksnis vai bungas, kas ir visām tautām. Kristīgās tradīcijas taču neradās ne no kā. Vai pirms Jēzus atnākšanas pasaule eksistēja bez Dieva ziņas? Katrs var meklēt ceļu. Tā ir iespēja ar globalizācijas palīdzību likt kopā visas labās lietas, kas palīdz tuvoties patiesībai.
O.Rode: – Pieļauju, ka tie atstāj iespaidu uz cilvēku, un nenoliedzu, ka arī pozitīvu. Bet latviešiem piederīgs tas, kas ir tepat, pļavās, mežos. Ja gribam dzīvot dabas ritmos, savā vidē, tās tomēr ir citas izjūtas un sajūtas. Mēs te dzīvojam un veidojam latvisko dzīves telpu.
Caur mēģinājumiem, kļūdām, ar izjūtu, lai katrs mēģina, jo nevar jau pateikt – tas nav latviešu tradīcijām pieņemams. Ir tik daudz instrumentu, kas latviešu tradīcijās ienes citu skanējumu, bet pirmajā brīdī šķiet neiederīgi. Ja saglabājam tautas tradīcijas un ritmus, melodijas, skaņas, tad jāgatavo kokle vai stabule. Bundzinieks Miks Čavarts no Auļukalna izgatavojis dēļus, pa kādiem sita, saucot mājās ganus. No tā viena dēļa var izvilināt brīnumainu skanējumu. Piltiņkalnā ir iecere izgatavot stacionāru dēli, un uz tā varēs iebungot svētkus.
– Ilgus gadus bez reklāmas cilvēki brauca uz Piltiņkalnu, Viņķu kalnu. Šogad pirmoreiz saulgrieži Piltiņkalnā ir Raunas novada svētku programmā.
O.Rode: – Gadiem nevienu neaicinājām, vienīgi savējie mājaslapā uzzināja. Šopavasar iniciators bija pašvaldība. Tas bija pārsteigums. Sākumā šķita, kā tas būs, bet aicinājumu pieņēmām, jo dzīvojam taču novadā. Viss būs kā parasti, bet vēl būs arī divi šim vakaram saskanīgi koncerti. Kalna nogāzē uzbūvēta neliela estrāde. Ceru, ka atbrauks vēl tie, kuri nav bijuši un gribēs nosvinēt svētkus Jānim par godu. Uzņems to, ko šī diena un nakts var dot. Un nav svarīgi, apzinoties vai ne. Viss taču notiek.
S.Strēle: – Pirmajos gados viss, protams, notika ar pašvaldības ziņu, tagad ir arī atbalsts. Tā ir svētība Jaunpiebalgai, Latvijai un visai pasaulei, jo kopā mēs ievibrējam pasauli uz labo, uz gaismu. Un, ja Latvijā tik daudzās vietās iedegas ugunskuri, tad, no Kosmosa skatoties, tā ir gaiša.
Komentāri