Lai diskutētu par saspīlējumiem Latvijas politiskajā dzīvē, redakcijā uz sarunu aicinājām rajona politiķus, Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvjus – Daumantu Vasmani no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, partijas “Jaunais laiks” valdes locekli Raiti Sijātu, Tautas partijas pārstāvi Jāni Porieti, Cēsu domes deputātu Jāni Beikmani, kurš vēlēšanās startēja no apvienības “Latvijas Pirmā partija”/”Latvijas ceļš”, Zemnieku savienības rajona organizācijas vadītāju Jāni Antonu, kā arī politiskās apvienības “Saskaņas Centrs” pārstāvi Aigaru Līdaku.
Politiskā krīze!?
Vai valstī ir politiskā krīze, ņemot vērā drošības likumu grozījumus, parakstu vākšanu par referendumu, Aivara Lemberga apcietināšanu, kā arī problēmas sociālajā un zemkopības nozarē?
D.Vasmanis: „Krīze ir, bet nedomāju, ka tā novedīs pie asiem secinājumiem vai sāpīgām sekām.”
R.Sijāts: „Šobrīd patiešām ir krīze. Ņemot vērā to, ka Saeima, divas reizes izskatot prezidentes iebildumus pret drošības likumu grozījumiem, tomēr absolūti nereaģēja un prezidente pieņēma lēmumu apturēt grozījumus. Arī robežlīguma parakstīšana radīja rezonansi sabiedrībā. Tāpat A. Lemberga apcietināšana. Parādās arī tā saucamie Lemberga stipendiāti – tas būs nākamais satricinājums, kas skars visus politiskos spēkus. Šobrīd sāk šķobīties arī nesodāmība. Tas, ka viens no oligarhiem
ir reālā apcietinājumā, ir pirmais gadījums neatkarīgās Latvijas vēsturē.”
A.Līdaks: „Uzskatu, ka tā mazāk ir krīze, vairāk cīņa par ietekmes sfērām. Situācija noteikti atrisināsies un, domāju,
vairāk vai mazāk pozitīvi.”
J.Porietis: „Negribētu šo situāciju saukt par krīzi, drīzāk par nebijušu gadījumu valsts dzīvē, kad prezidente izmantojusi tiesības tik strikti norādīt uz iespējamām kļūdām. Saeima strādā, valdība tāpat. Nedomāju, ka par krīzes rādītāju var uzskatīt to, ka tiek apcietināti cilvēki, pret kuriem ir savākts pietiekami daudz pierādījumu.
Ir bijušas kļūdas. Darbojos Saeimas aizsardzības un iekšlietu komisijā, kur drošības likumi tika izskatīti. Nešķita, ka būtu iespējas tik dažādi traktēt likuma normas, lai tās apdraudētu valsts drošību. Pielaides valsts noslēpumam ir grūti saņemt, tādēļ bažas, ka tās varētu dabūt jebkurš, ir nenopietnas. Protams, ar informācijas analīzes dienesta iespējām izdot pieejas, personu loks varētu paplašināties, bet tā, kā tas tika traktēts, gan nebūtu. Skumji, ka ātrāk apgūstam politisko spēku, nevis toleranci. Varbūt tieši tas bija kritiskās situācijas izraisītājs.”
J.Beikmanis: „Varu paust tikai savu personīgo viedokli. Runāt par krīzi ir pārāk stipri teikts, tā gan nav vienkārša. Domāju, to radījusi oligarhu cīņa. Turklāt, man šķiet, ka tā nav radīta tikai Latvijas iekšienē, ir grūti pateikt, kur ir dziļākas saknes – Vašingtonā, Maskavā vai varbūt kur citur.
Uzskatu, ka Kalvīša valdība iepriekšējā Saeimā strādāja veiksmīgi, bet, sākot jauno ciklu, šķiet, ka puišiem ir sakāpis galvā. Parādās arī cilvēki, kuri it kā nav politikā, bet to ietekmē. Pēdējā TP kongresā, man šķiet, Andris Šķēle skaidri un gaiši norādīja, kur kuram ir vieta partijā. Varbūt arī tādēļ šie neloģiskie gājieni, izmantojot Satversmes 81. pantu.”
J.Antons: „Iespējams, nepareizi, bet krīzes situāciju definēju kā bezizeju. Drīzāk saskatu, ka pašreiz ir problemātiska, bet pārvarama situācija.
Runājot par to, ka premjera kandidāts ir apsūdzēts noziegumos, jāsaka tā – lemj jau tiesa. A. Lembergs tika izvēlēts par apvienības premjera kandidātu, ņemot vērā darbu Ventspilī. Bet, ja runājam par politisko atbildību, tad jājautā JL – savulaik, kad šī partija uzsāka politisko darbību, A.Lembergs ziedoja naudu
arī JL – vai partija ir vērtējusi, ko darīt ar šo naudu – varbūt vajadzētu
atdot valstij vai A. Lembergam?”
R.Sijāts: „Darbības sākumā JL ziedoja ne tikai A. Lembergs, bet ļoti daudzi arī ar citām partijām saistīti cilvēki. Neoficiāli zināms, ka A. Lembergs vēlējās par šo ziedojumu ko saņemt pretī, uz ko tika atbildēts, ka viņš var brīvi ziedot jebkurai organizācijai. Protams, viņa vēlme netika apmierināta.”
D.Vasmanis: „Mani neuztrauc tas, ka A. Lembergs ir ziedojis kādai partijai, ja tas parādās kā ziedojums. Daudz tiek baumots par tā saucamajiem A. Lemberga stipendiātiem, tomēr vai šie stipendiāti tiks godīgi nosaukti? Pretējā gadījumā tā vienkārši ir panikas celšana, tāpat kā savulaik ar pedofilu lietām, kas beidzās ar čiku. Neizslēdzu, ka ar šiem stipendiātiem arī varētu tā beigties.”
Kā vērtējat valdības un prezidentes rīcību, kā arī parakstu vākšanu ?
D.Vasmanis: „Notikušais ir saistīts ar visatļautību. Situācijā, kas neprasīja ārkārtējus risinājumus, valdība pēkšņi aizstāja parlamentu. Esmu par to, lai 81. pants tiek saglabāts, jo situācijas var būt neparedzamas, tikai šī nebija tā reize, kad pantu vajadzēja izmantot.”
R.Sijāts: „Grozījumi tika pieņemti pāris dienas pirms Saeimas atgriešanās darbā – vai tad nevarēja sanākt uz ārkārtas sēdi un nobalsot? Domāju, šeit parādās tas, ka Saeima tikai akceptē to, ko valdība pieņēmusi.
Viss tika paveikts ļoti strauji. Tad pēkšņi valdība mainīja viedokli par 180 grādiem – jā, kļūdījāmies. Tas izklausās nenopietni. Ja tauta nobalsos pret grozījumiem, domāju, vismaz šīs Saeimas laikā nekas līdzīgs nenotiks. Kā teica prezidente – tautai ir iespēja izteikt viedokli par pašreizējo valdību.”
J.Porietis: „Valdība atzīst kļūdas, varbūt mazliet par vēlu, tomēr atzīšana un to labošana ir solis progresa virzienā. Negribu piekrist, ka Saeima ir tikai valdības iesniegto likumprojektu apstiprinātājs, ir bijuši gadījumi, kad par projektiem nav nobalsots, un tie atdoti atpakaļ.
Manuprāt, prezidente neizmantoja visas iespējas, lai panāktu rezultātu ar ne tik radikāliem līdzekļiem. Iespējama bija ārkārtas Saeimas sēde, ārkārtas valdības sēde ar prezidentes piedalīšanos, kur varēja norādīt savus argumentus. Līdz ar to parakstu vākšana par referendumu man šķiet pārspīlēti strikta nostāja, kas neapšaubāmi saistīta ar naudas tēriņiem, kas, acīmredzot, izrādīsies izkaisīti vējā. Esmu kategoriski pret jaunām Saeimas vēlēšanām. Vajadzētu nomierināties un ļaut valdībai nostrādāt pilnu termiņu, un pēc tam analizēt nepaveikto un paveikto.
Viens no cilvēkiem, kurš teica, ka 81. pantu vajadzētu atcelt, ir prezidente. Ne visi zina, kas pantā rakstīts – tajā valdībai dotas pilnvaras pieņemt likumus steidzamības kārtā, ja to prasa neatliekama vajadzība. Acīmredzot, jāprecizē, kas ir neatliekama vajadzība, tomēr pants ir vajadzīgs. Tā kā nevienai koalīcijas partijai uzreiz nebija gatava redakcija, kādam šim pantam vajadzētu būt, tika iesniegts variants to atcelt. Tagad komisijās par pantu notiek diskusijas.”
J.Antons: „Man personīgais viedoklis ir, ka skaidri redzams – rīcība bija pārmērīga. Acīmredzot, kādam tas bija izdevīgi, jo pantu vajadzētu izmantot ļoti retos gadījumos. Taču referendums šoreiz ir naudas izmešana. Ja kāds grib protesta balsojumu, tad referendums ir jāierosina par ko citu, lai tauta var izteikt viedokli par precīzu jautājumu.”
A.Līdaks: „81. pantā noteikti jābūt konkrētiem formulējumiem, kad un kāpēc to izmantot. Ļoti gribētos cerēt, ka prezidente patiešām izrādīja savu saprātību un loģiku. Tomēr mērs bija par krasu, jo referendums viennozīmīgi būs naudas izšķiešana.”
J.Beikmanis: „Šķiet smieklīgi, ka valdība, skaidri zinot, ka jautājums ir aizgājis tā, kā aizgājis, ka labojumus bez referenduma nevar pieņemt, ar tādu steigu tomēr visu labo. Ir pat gatavi atteikties no 81. panta, kas šķiet neloģiski, jo pants ir vajadzīgs. Tomēr tas jāizmanto tad, kad tiešām tas nepieciešams. Šoreiz tas bija absolūti nevajadzīgi. Taču kādu gan citu ceļu varēja atrast prezidente? Viņa divreiz bija Saeimā, izteica viedokli, taču Aigars Kalvītis, tiekoties ar prezidenti, gan varēja šos jautājumus izrunāt. Tā bija pilnīga nerēķināšanās ar prezidenti, absolūta ignorēšana.
Nezinu, kā viss atrisināsies, ja referendums būs, un domāju, ka tas būs, jo tauta ir neapmierināta. Cilvēki ies balsot, paši nezinādami, par ko… Kā iziet no situācijas? Nevajadzētu nonākt līdz atkārtotām Saeimas vēlēšanām, jo tās, kā arī nestabilās valdības var dot neprognozējamus rezultātus.” „Noslēgts robežlīgums labāks par nenoslēgtu”
Kādi ir Latvijas ieguvumi un zaudējumi, parakstot Latvijas – Krievijas robežlīgumu?
D.Vasmanis: „Iegūstam to, ka vismaz formāli robežu jautājums būs sakārtots. Esmu reālpolitiķis un uzdodu vairākus jautājumus. Kam šodien pieder Abrene? Krievijai. Vai mums ir iespējas to atgūt? Nav. Tādā gadījumā, ko tad mēs uztraucamies? Pasaules vēsturē ir parakstīti ļoti daudzi robežlīgumi, un tie ir pastāvējuši tikmēr, kamēr
bijuši spēki, kas spēj tos uzturēt.”
J.Porietis: „Jebkura īpašuma, vēl jo vairāk nekustamā, zaudēšana ir nepatīkama, īpaši valstij, kas zaudē apmēram 2% teritorijas. Man kā latvietim, protams, ir žēl, ka teritorija nav mūsu, bet pilnīgi piekrītu, ka uz situāciju jāskatās reāli. Noslēgts robežlīgums ir labāks par nenoslēgtu. Un, protams, ja situācija Krievijā mainīsies uz demokrātijas pusi, nekas neliedz pie sarunu galda sēsties no jauna.”
J.Antons: „Par šo jautājumu LZS Cēsu nodaļā bija karstas diskusijas. Biedri ir vienisprātis, ka kārtībai uz robežas jābūt un līgumos jābūt noteiktam, kur iet robežlīnija. Tomēr vairākums uzskata, ka šī zeme Latvijai ir atņemta un nav pieļaujami no Abrenes atteikties uz mūžīgiem laikiem. Cilvēkiem ir arī bažas, vai, ja tagad pateiksim – ņemiet Abreni, tad vai no Krievijas politiķiem nākamais jautājums nebūs – dodiet visiem pilsonību.”
J.Beikmanis: „Līgums bija jāparaksta. Jebkura sakārtota lieta noved pie stabilitātes. Ja tā padomā – ko mums vajag no Abrenes? Mums pašiem ir aizaugušas teritorijas. Kādēļ mums vajag vairākus tūkstošus naidīgi noskaņotu cittautiešu?”
A.Līdaks: „Priecē, ka robežlīgums parakstīts. Varam plaši diskutēt par to, cik pārkāpjam morāles principiem, atdodot Abreni, bet situācija ir
juridiski noformulēta. Uz Krieviju mums jāskatās kā uz potenciālu partneri gan ekonomikā un tirdzniecībā, gan kā uz lielu kaimiņu, ar kuru strīdēties nav labi. Protams, ir jautājumi, kuros nedrīkst piekāpties.”
R.Sijāts: „Domāju, ka robežlīguma parakstīšanai var būt bēdīgas sekas – te var būt runa par divvalodību un visu pārējo. Kādēļ igauņi, kuriem arī ir zaudēta teritorija, nesteidzas
ar līguma parakstīšanu?
Uzskatu, ka tā ir kāda lielā uzņēmēja interese sakārtot savu uzņēmējdarbību. Kādēļ mums jāpiekāpjas Krievijai un tik vieglprātīgi jāatdod Abrene, ja Latvija katru gadu jau tā pazaudē daudz zemes, ko izskalo jūra. Piekāpjoties vienā jautājumā, var nākties piekāpties arī citos.” Kur meklēt prezidentu
Tuvojas jūnijs un prezidenta vēlēšanas.
R.Sijāts: „JL prezidenta kandidāte ir Sandra Kalniete. Uzskatām, ka viņa godam pelnījusi būt šajā amatā. Gan valodas zināšanas, gan starptautiskais prestižs to ir apliecinājis. Tomēr ļoti labi apzināmies, ka, ja saglabāsies pašreizējā situācija, ar 18 balsīm droši vien prezidentu neievēlēs.
Būtu labi, ja prezidents nebūtu virzīts no pašreizējās koalīcijas, bet maksimāli vajadzētu censties ievērot, lai viņš būtu sabiedrībā populārs un pazīstams.”
D.Vasmanis: „Neoficiāli, bet labi zināms, ka partijas kandidāti ir Ģirts Valdis Kristovskis, Roberts Zīle un Guntars Krasts. Arī viņiem ir starptautiskā pieredze, valodu zināšanas, bet, zinot kāds ir reālais spēku samērs Saeimā, man nav īpašas ticības, ka kāds no viņiem varētu kļūt par prezidentu. Visticamāk, prezidents izlēks kā velns no tabakdozes pēdējā brīdī.
Viena no manām versijām ir tāda, ka nākamais prezidents meklējams trijstūrī – Vaira Vīķe–Freiberga, Aivars Endziņš un Aivars Lembergs. V.Vīķe–Freiberga tādēļ, ka tiek diskutēts par iespējamām Satversmes izmaiņām, lai par prezidentu būtu iespējams būt arī trešo termiņu. Tam pietiek ar Saeimas lēmumu. A.Endziņš pašlaik ir taisnības cīnītājs, kurš cenšas atmaskot oligarhus, taču Lembergs ir cietēja lomā.”
J.Porietis: „27. aprīlī ir partijas tikšanās, kurā nosauksim kandidātu. Manuprāt, ideāli būtu, ja prezidents nebūtu ar partijām saistīts cilvēks, bet svarīgākais, lai kandidāts gūtu tautas un arī Saeimas vairākuma atbalstu.
Būs grūti atrast adekvātu kandidātu prezidenta amatam, jo V.Vīķe-Freiberga ir pierādījusi, ka spēj aizstāvēt Latvijas intereses. Vai vajadzētu mainīt Satversmi? Cilvēciski gribētos ļaut labam prezidentam strādāt vēl kādu termiņu, bet no otras puses, to nevajadzētu darīt, jo atrastos cilvēki, kas sameklēs analogus piemērus kaimiņos…”
J.Antons: „Oficiāli kandidāti vēl nav izvirzīti. Pēc manām domām – kandidātam jābūt no Latvijas, ar izpratni par to, kā esam dzīvojuši gan okupācijas gados, gan arī tagad.”
A.Līdaks: „21. aprīlī notiks partijas saiets, kad tiks sniegta informācija par kandidātiem. Personīgi uzskatu, ka Latvijā vajadzētu tautas vēlētu prezidentu. Domāju, ka kandidātam jābūt Latvijas, nevis ārzemju latvietim.”
J.Beikmanis: „Ja man būtu jāizvēlas, es piedāvātu Georgu Andrejevu. Diemžēl
viņa pagātne ir saistīta ar čeku. Viņš, būdams ārlietu ministrs, izdarīja daudz, turklāt ir pietiekami pazīstams ārzemēs. Neredzu spilgtus kandidātus, taču esmu pret Satversmes izmaiņām. Mums pietrūkst politiskās kultūras – ja būtu, tad prezidentu varētu atrast, bet domāju, ka partijām būs grūti vienoties.”
Komentāri