Starptautiskās veco ļaužu dienas, kuru pasaulē atzīmē 1. oktobrī, viena no vadlīnijām šogad ir atklāta starppaaudžu dialoga veidošana.
“Man ir mīļa oma. Vislabākā, jo viņa mani vienmēr saprot. Viņa dzīvo Madonā. Kad aizbraucu ciemos, varu izrunāties par visu, izstāstīt visu, kas uz sirds. Viņai vienmēr ir kāds padoms,” sacīja Cēsu Valsts ģimnāzijas skolniece Ieva Aizpure, bet sekoja arī piebilde, ka mīļās omas domas tomēr tiek vērtētas, jo ir taču daži jautājumi, kuros mūsdienu jauniešiem ir savi viedokļi. Līdzīgi atzina arī tās pašas skolas 12. klases audzēkne Alise Freimane, kura gadu gadiem dzīvojusi vienā mājā ar savu 80 gadus veco vecmammu. “ Viņas diemžēl vairs nav, bet bieži atceros, kā vecmamma palīdzēja mācībās, kā rakstījām domrakstus. Ja ar viņu sāku runāties, tad stundām nebija garlaicīgi. Brīžam jau tie padomiņi šķita arī smieklīgi, jo viņa uz lietām skatījās tā, kā bija rīkojusies savā skolas laikā, bet mums bija interesanti. Tāpēc jau jaunie runājas ar vecajiem cilvēkiem, ka viņi izrāda patiesu vēlmi palīdzēt,” tā Alise.
“Druvas” aptaujātie cilvēki gados arī sacīja, ka viņiem ir lietas, kas
šķiet nepieņemamas jauno dzīvē, bet piekrita, ka tieši no saviem bērniem un mazbērniem dzīvē daudz mācījušies.
“Mani mazdēli dzīvo Īrijā, bet viņi zvana un apjautājas, kā man klājas. Lielāka prieka jau nav, kā dzirdēt viņu balsi un zināt, ka bērniem viss kārtībā. Man ir arī gadu vecs mazmazdēliņš. Viņam ir paši labākie vecāki, es nejaucos iekšā ne viņu dzīvē, ne audzināšanā, bet to arī vēlu- lai viņiem laba veselība, stipra ģimene,” sacīja 80 gadīgā vecvecmāmiņa Elza Gabante un piebilda, ka, viņasprāt, nav milzīgas plaisas jauno un veco attiecībās, ja jaunie ir gatavi ieklausīties un vecie iemācījušies arī pielāgoties.
Biedrības “Cēsu pensionāri” valdes priekšsēdētāja vietniece Stefānija Goļikova pārliecināja, ka nenoveco tie, kuri saglabā interesi par dzīvē notiekošo un vēlmi procesos piedalīties. “Kamēr ar mirdzošām acīm skatāmies uz dzīvi, viss būs kārtībā,” tā Stefānija un piebilda, ka pensionāru biedrībā ir apvienojušies gandrīz 300 cēsnieki. Trešdaļa apmeklē dažādas nodarbības, klausās lekcijas, sporto, piedalās ekskursijās.
“Mēs veco ļaužu dienu neatzīmējam, jo svētku dienu mums tiešām ir daudz. Mēs pat nezinām, vai gribam būt šie vecie ļaudis, jo patiesībā tā nejūtamies,” noteica Stefānija Goļikova. Citādi uz starptautiski atzītās dienas svinēšanu raugās Cēsu pansionāta iemītnieki. Viņiem 1. oktobris jau gadu gadiem ir svētku diena, kad vecļaudis klausās koncertu, priecājas par pašu veidotajām ziedu kompozīcijām un savāktajām dabas veltēm.
“Tas ir pavisam jauki, ka sabiedrība sākusi runāt un interesēties par vecajiem cilvēkiem. Viņi visvairāk ilgojas pēc sapratnes un drošības sajūtas. Viņi priecājas, ka ir aprūpēti, siltumā, taču visvairāk gaida savus tuviniekus. Šī saikne ir ļoti svarīga. Daļa skumst pēc mājām, bet ar laiku jau iedzīvojas arī pansionātā, tad apmeklē dziedāšanas, literāro pulciņu, piedalās floristikas nodarbībās. Ir mums tādi, kas gadus neskaita un dodas izbraukumos. Šogad bija pie jūras, tepat Amatas novada saimniecībā apskatīja lamas. Veci cilvēki prot priecāties par dzīvi,” sacīja Cēsu pansionāta sociālā darbiniece Sarmīte Sverņikova.
“Druva”, runājot ar dažādu paaudžu cilvēkiem par dzīvi, saklausīja daudz vērtīgu atziņu.
“Tas, kādas vērtības par svarīgām bērniem nosauktas ģimenē, sekmēs vai nesekmēs šo saprašanos paaudžu starpā. Vecu cilvēku nepārliecināsi, ka ģimene, mācīšanās, skola nav lielākā vērtība. Viņi vienmēr pareizi jutuši, ka tā tas ir. Veci cilvēki un bērni ilgojas pēc mīlestības, uzmanības, atzīšanas. Šajā ziņā jauni un veci ir vienādi,” punktu šai sarunai pielika Cēsu bērnu un jaunieši izglītības un veselības centra psiholoģe Baiba Griščuka, un no sacītā izriet, ka katra diena ir gana laba, lai parunātos un uzklausītu cilvēku, kurš ir mums blakus.
Komentāri