Kad zeme atpūtā, zemnieki var sanākt kopā, pārrunāt aizvadāmo gadu, ieskicēt nākamo un atpūsties.
Raunas pagastā otro rudeni lauksaimniecības konsultante Astrīda Paurniete ar pašvaldības atbalstu aicina kopā zemniekus. Zemnieku balle veidojas par jauku tradīciju.
Astrīda Paurniete pastāstīja, ka pēc 2005.gada datiem pagastā ir 162 saimniecības, taču saimniekojot labi ja 62.
“Nevar teikt, ka pagasta zemnieki būtu kūtri, tāpat nevar sacīt, ka ļoti aktīvi, lai piesaistītu naudu tālākai attīstībai,” vērtē Astrīda Paurniete. Viņa pārliecināta, ja nebūtu ES atbalsta, grūti pat iedomāties, kādi izskatītos Latvijas lauki. ES palīdz, galvenais, jābūt gataviem riskēt, tad saimniecība var attīstīties.
“Ar katru gadu palielinās nosacījumi, kas zemniekam jāievēro. Bieži vien prasības ir nepamatotas. No 2009.gada sola, ka saskaņā ar ES regulām būs jāievēro savstarpējās atbilstības pārvaldīšanas prasības. No 2009.gada saimniecības, kuras izmantojušas ES naudu, kontrolēt ieradīsies ne tikai lauksaimniecības atbalsta un veterinārā dienesta inspektori, bet arī augu aizsardzības, meža dienesta speciālisti. Ja netīšām kas pārkāpts, nāksies atmaksāt piecus procentus no piešķirtā ES
finansējuma, ja tīši – līdz 20 procentiem. Ja esi saņēmis naudu, ļauj arī kontrolēt, kā tā izmantota. Ne visiem tas patīk. Bet tāda ir kārtība,” zemniekiem stāstīja Astrīda Paurniete. Zemnieki jaunumus uzņēma vien ar dziļu nopūtu un dzirdētais rosināja pārdomāt, vai no Eiropas nākusī nauda nesagādā pārlieku lielas klapatas.
Daudzi Raunas pagasta zemnieki iesaistījušies pusnaturālo saimniecību pārstrukturizācijas un ES standartu ieviešanas pasākumos, paveikuši nepieciešamāko, lai varētu turpināt saimniekot. Pagasta zemnieki lielākoties izvēlējušies tradicionālās lauksaimniecības nozares – graudkopību, lopkopību, cūkkopību, augļkopību, zirgkopību, putnkopību, dārzeņu audzēšanu. Tūrisms raunēniešu vidū nav īpaši populāra nodarbe. Ir zemnieki, kuri gribētu iekārtot viesu mājas, bet trūkst līdzekļu. Arī eksotisku dzīvnieku audzēšana nav modē. “Daži cer uz Eiropas naudu pusnaturālo saimniecību pārstrukturizācijai. Daudzi gribētu darīt ko vairāk, bet baidās no kredītiem,” stāsta lauksaimniecības konsultante. Pagastā ir saimniecības, kuras samazina apjomus un kāds no ģimenes aiziet strādāt algotu darbu. Vairāki paplašina ražošanu.
Lai gan svētku reizē par ikdienu runāt negribas, kaimiņi Plūmes un Cepurītes no “Lejas Auškāpiem” un “Auškāpiem” “Druvai” atzina, ka šis gads bijis veiksmīgs. Anita un Āris Plūmes audzē kāpostus, kartupeļus, burkānus, skābē kāpostus. Šogad atbilstoši Eiropas prasībām iekārtota kāpostu skābētava.
“Sūdzēties nevar. Ja visu dara kā vajag, raža ir. Kartupeļus gan pamaitāja maijvaboļu kāpuri, bet tāda jau lauksaimniekam dzīve,” saka Anita Plūme, bet Āris, optimistiski noskaņots, jokojot piebilst: “Man labāk patīk neražas gadi. Vai nest vienu vai divus maisus? Ko vieglāk? Arī pārdot nav problēmu, visi lūdzas.” Pēdējos gados “Lejas Auškāpi” specializējušies kāpostu audzēšanā un skābēšanā. Agrāk gan kopuši visdažādākos dārzeņus. “Roku darbu nevarēs samaksāt, var audzēt to, ko var mehanizēt,” pārliecināts “Lejas Auškāpu” saimnieks.
Kaimiņi “Auškāpos” Laimonis un Ruta Cepurītes ar lepnumu saka, ka viņiem ir maza 20 piena govju saimniecība. Nesen atbilstoši ES standartiem iekārtota piena māja.
“Jāstrādā. Šogad par nodoto pienu maksā vairāk, naudu saņemam regulāri,” lietišķi saka saimnieks.
Ar abām ģimenēm uzsākam sarunu, vai bērni turpinās viņu iesākto. Anita Plūme saka skaidri: “Nenovēlu zemnieka
dzīvi, tas nav tā vērts. Kamēr paši varēsim, strādāsim.” Tāpat pārliecināti Cepurītes, bērni jau atraduši savu vietu dzīvē, un tā nav saistīta ar lauksaimniecību.
“Zemnieki kļūst aizvien vecāki, kas viņus nomainīs? Gribētos, lai ģimenes pārņem saimniekošanu. Būs atbalsta programma jaunajiem zemniekiem. Daži ieinteresēti. Bet kad to atvērs? Varbūt labāk meklēt citur finansējumu saimniecības modernizācijai? Kaut visu laiku seko līdzi, par nākotni daudz nezināmā, un arī tas atbaida jauniešus. Ne tikai grūtais darbs,” domās dalās Astrīda Paurniete.
Toties gados jaunie saimnieki Varis Egle kopā ar dzīvesbiedri Marutu Trautmani pārņēmuši vecāku saimniecību. Mamma, izmantojot Eiropas piedāvāto iespēju,
priekšlaicīgi pensionējusies, viņš kļuvis par saimnieku. Varis mācījies lauksaimniecības skolā, un viņam patīk zemnieka dzīve. “Jorģīnēs” ir 70 liellopi, no tiem
35 slaucamās govis, pārējie gaļas lopi, teļi.
“Šis gads saimniecībā bijis labs. Ganāmpulks nedaudz palielinājies. Lopu dzirdināšana ierīkota atbilstoši prasībām. Kūts veca, vajadzētu modernizēt, bet lētāk jaunu uzcelt. Kā darīt – tas mums šobrīd svarīgākais,” stāsta Varis Egle. Viņš arī domā, vai pievērsties bioloģiskajai saimniekošanai. “Daudzi to dara subsīdiju dēļ. Prasības visiem lielas.
Es arī esmu bioloģiskais zemnieks, ķimikālijas nelietoju,” domās dalās “Jorģīņu” saimnieks.
Katrs gads zemniekam ir citādāks. Atmiņā paliek tie īpaši veiksmīgie un neveiksmīgie. Raunas puses saimniekiem šis bijis grūts, bet veiksmīgs gads.
Komentāri