Viesojoties Cēsīs, Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis tikās ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Viņš atbildēja uz jautājumiem par Latvijas lauku nākotni, cukurfabriku likteni, ģenētisko modifikāciju, skaidroja savu pozīciju politiskajos jautājumos. Pirms tikšanās I. Emsis iepazinās ar Cēsu pašvaldības veikumu izglītības, sociālajā un kultūras jomā un atzinīgi novērtēja pašvaldības mērķtiecību pilsētas attīstībā. Par lauku saimniekošanas perspektīvām
– Saprātīgs risinājums lauksaimniecības atbalstam ir gudrākais, ko no ministriem grib sagaidīt. Ja man jautā, kas vairāk jāatbalsta – lielās vai mazās lauku saimniecības, tad es teiktu – pareiza nav ne viena, ne otra galējība valsts atbalstam lauksaimniecībai. Esmu bijis pie daudziem lielajiem zemniekiem, un viņi saka, ka, pieaugot konkurencei Eiropā, ilgi ķepuroties nevarēs. Vienīgi piena ražotāji nav tik skeptiski. Tie, kas ražo cukurbietes, jau zina, ka tagad grib no šī biznesa atteikties.
Lauksaimniecībā jau radītajā atbalsta sistēmā man nepatīk izlīdzināšana, kurā mazajām saimniecībām nav atvēlēta sava niša. Liela vai maza saimniecība – tā nav pazīme konkurētspējai. Pazīme ir saražotās produkcijas noiets. Arī mazas saimniecības, kas ir specializējušās, var būt ļoti konkurētspējīgas. Lielu tirgus satricinājumu gadījumā lielās saimniecības cieš ātrāk nekā mazās. Pie tam mazās ātrāk var mainīties, iziet no grūtībām. Mēs taču redzam, ka, piedzīvojot izmaiņas cukura tirgū, visas lielās saimniecības aiziet pa vienu – skuju taku. Tāpēc no valsts stabilitātes viedokļa svarīgi saglabāt daudz mazo saimniecību. Tām tikai jāatrod sava niša – dārzeņu, augļu vai sēņu, strausu vai šinšilu ražošana, un Latvijā tam visam ir iespējas. Gaida ieguldījumu enerģētikā
– Man ierosinājums ir laukos, veidojot un attīstot ražošanu, vairāk skatīties enerģētikas virzienā, ražot visu to, kas nepieciešams enerģētikai. Citādi mēs, Latvija, padarām bagātus naftas uzpircējus un kaimiņvalsti – Krieviju. Bagāti kļūst tie, kas mums piegādā energoresursus. Tajā pašā laikā mēs neizmantojam savus energoresursus un iespējas. Es redzu nākotni tiem uzņēmējiem, kas strādās energoresursu sagādāšanā. Mums nepieciešamas bioetanola ražotnes, un esmu pārliecināts, ka Latvijā no cukurbietēm vēl tiks ražota produkcija enerģētikai.
Lauku vidē nodarbināto skaits tuvākajā laikā Latvijā samazināsies, jo pie mums šajā nozarē nodarbināto ir vairāk nekā vidēji Eiropā. Taču uzskatīt, ka laukos vispār nav perspektīvu – tas ir aplami. Eiropā lauksaimnieciskās ražošanas intensitātei krītoties un Latvijā ceļoties, vienu brīdi mūsu lauksaimnieki pat būs ļoti konkurētspējīgi. Tikai grūti pateikt, cik līdz tam paies laiks. Mūsu ražotājiem daudz vairāk jākooperējas. Pašlaik tirgus ir ļoti plēsīgs, tāpēc lieliem ražotājiem jābūt ļoti lieliem, citiem vārdiem sakot, jābūt ar platiem pleciem, bet mazajiem ražotājiem jāatrod sava niša un jāspecializējas. No laukiem aiziet
– Ļoti dārgi kļuvis laukos uzturēt mazās skolas. Pat jāpieņem lēmums, vai to vispār darīt. Nav taisnība, ka Latvijā mazās skolas likvidē, tāpēc laukos izzūd bērni. Notiek tieši otrādi, un mazās skolas nevar turēt līdzi kvalitātes līmenim. Tāpēc tagad noteikts, ka lauku skolas klasē jābūt vismaz astoņiem bērniem. Ja ir mazāk, jārod citi risinājumi, tai skaitā transportvidē, lai skolēnus aizvestu uz tuvāko skolu.
Latvijas nelaime ir dzīves filozofijā. Jaunā paaudze ne tikai pārvācas dzīvot uz lielākiem centriem, ir vēl trakāk – jaunatne pārvācas uz citām valstīm. Jautājums, kā mēs viņus dabūsim atpakaļ, vai turpmāk varēsim mazos centros piedāvāt dzīvi ar pilnu servisu – ceļiem, sakariem, skolu. Ja visa tā nebūs, cilvēks ne vien nepaliks laukos, bet vispār Latvijā. Tā ir liela dilemma, kopš esam brīvajā pasaulē. Process, ko neapturēsim
– Tagad aktuāla kļuvusi ģenētiskā modifikācija kā augu, tā cilvēku, un raisās debates par to, vai un kā šī parādība būtu ierobežojama. Esmu pārliecināts, ka nekāda likumdošana nespēs to apturēt, ja nu vienīgi uz kādu laiku aizkavēt. Taču arī aizturēšanā ir vajadzīga motivācija, un viens no iemesliem, kāpēc mēs Latvijā varētu aizkavēt vismaz daļu ģenētiskās modifikācijas radītu parādību izplatīšanos, ir instrumentāriju trūkums, lai šo modifikāciju turētu uzraudzībā.
Mana kā zaļi domājoša cilvēka pozīcija ir tāda, ka Latvijā modificētā pārtika vispār nav jālieto. Mums taču pietiek bioloģiski tīru ražotu produktu. Mums nekādā ziņā nav vajadzīgs veicināt modificētu produktu ražošanu. Pavisam cits viedoklis man ir par tehnisku kultūru mākslīgu radīšanu. Man ir galīgi vienalga, ar kādu modificētu kultūru tiek ražota biodegviela. Galvenais ir tas, ka biodegviela ir vajadzīga. Tautas kalpa viedoklis
– Cilvēkiem mēdz būt ļoti atšķirīgi viedokļi, un mans kā Saeimas deputāta pienākums ir sadzirdēt atsevišķus signālus un no tā izveidot mūziku. Taču es apzinos, ka tas ne vienmēr ir iespējams, jo, cik cilvēku, tik viedokļu. Es nevaru sadalīties 2,5 miljonos mazu emsīšu un dzirdēt, ko katrs saka. Tāpēc Saeimā pārstāvu kādas daļas cilvēku redzējumu par dzīvi. Līdz ar mani vēl ir 99 cilvēki, kas arī pārstāv tautas viedokli, un mēs kopā diezgan labi atspoguļojam sabiedrības viedokli. Kā Latvijas sabiedrība redz pasauli, tādu atspulgu savā darbā rāda Saeima.
Es aktīvi iesaistos to jautājumu risināšanā un likumdošanas veidošanā, kur esmu eksperts. Es varu runāt par vidi, mežiem, pašvaldībām, reģionālo attīstību. Šīs jomas esmu vai nu studējis, vai ieguvis papildu zināšanas. Mazāk uzstājos, ja runa ir par iekšlietām un sociāliem jautājumiem. Lai apspriestos, aicinu labākus zinātājus.
Taču mana politiskā pārliecība veidojusies, apzinot ļoti daudzus viedokļus. Vienalga, kur es būtu, cenšos izzināt cilvēku viedokli.
Komentāri