Jau jūtama krēsla, kad Silvija Koļenceva steidzas mājās no darba. “Trīs kilometri nav daudz, jo braucu ar velosipēdu,” saka Silvija un uzsver, ka līdz sniegam kājām neiet. “Tāda ziema kā
pagājušā jau nebūs. Tikai mēnesi dabūju iet ar kājām, visu ziemu varēja braukt ar riteni, sniega nebija. Katru gadu Dieviņš tā par kājāmgājējiem nerūpēsies. Bet pirms tam, kā oktobra otrā pusē uzsniga, tā turējās līdz aprīļa vidum. Man bija iebrista taka, lai var taisnāk iziet, brišana bija pamatīga,” pastāsta drustēniete un piebilst, ka ozoliem vēl lapu daudz, tad jau tik ātri sniega nebūs.
Silvija atzīst, ka kādreiz brīnījusies, kā var ietekmēt pulksteņa pārgriešana, pēdējos gados arī pati
to stundu sajūtot. “Pa tumsu uz darbu, pa tumsu mājās. No rītiem vēl cenšos iztikt bez baterijas. Labi, ka pa
manu ceļu
praktiski mašīnas nebrauc. Kaimiņš
no rīta jau ir aizbraucis. Man vienmēr bijis atstarotājs. Tagad jāpērk veste, braukšu uz Cēsīm, tad pirkšu,” domās dalās Silvija.
Rudens pusē, kad vēl krēsla neuznāca tik agri, tika steigti darbi, kas, šķita, nebūs apdarāmi. “Mājās jau darāmā nekad netrūkst. Vīrs brauc darbā uz visu nedēļu, jāpalīdz vecaimammai ikdienas rūpēs. Bērni izauguši, viņi savā dzīvē. Tikai pēdējos gados vairs nav lopu, pat vistu. Tās vienā naktī kāds nokoda. Labi, ka radiem ir vistas, vismaz varam tikt pie lauku olām, nav jāpērk veikalā. Lai gan – , kopš nav vistu, nav jāuztraucas, ka tās izkašņās puķu dobes,” stāsta drustēniete un ar gandarījumu atzīst, ka rudens darbi padarīti, pagrabā salikti
krājumi ziemai.
Kādreiz Silvija brīvajā laikā daudz skatījusies televīziju, pēdējos gados labprātāk palasa kādu grāmatu. “Mamma daudz adīja, vīramātei patīk, tāpēc to nedaru. Vakari jau paiet ātri. Citi saka, ka pārņem rudens nogurums. Rudenī manī ir vasarā uzkrātais, drīzāk garā ziema nogurdina,” domās dalās Silvija Koļencova un atklāj, ka ik rītu, atbraucot uz darbu skolas virtuvē, jūt spēku un ar prieku ķeras klāt ikdienas darbiem.
Sarmīte Feldmane
Komentāri