Kultūras biedrības “Harmonija” telpās apskatāma Skujenes bērnu teātra režisores Baibas Jukņevičas rotaļlietu – rekvizītu izstāde.
“Cik rotaļlietas esmu sašuvusi, nezinu, daudzas atdotas bērnudārziem, kur tās izmanto izrādēs, mācoties dzejoļus,” stāsta Baiba. Te simtkājis, kuram nevarēja dabūt zābaciņus, gotiņa, kura domāja par Piena ceļu, mušas, kurām jāmazgājas, piecas peles un kaķis, zaķis, kurš ēda burkānus un kāpostus, Lienīte un Jānītis , vardes un vēl daudzi citi iestudēto leļļu izrāžu varoņi.
Baiba 15 gadus strādā ar bērnu teātri, mainās paaudzes, mainās intereses. “Biju iecerējusi jautru dzejas izrādi, sameklēju dzejoļus, bet bērniem nepatika, viņi negribēja tos mācīties. Dzejoļi lielākoties ir kā dialogi, mazajam aktierim jāiejūtas kāda zvēriņa lomā. Tad arī sapratu, ka vajag reālus rekvizītus, ar ko darboties, vai tērpus,” stāsta režisore un atceras, kā kādam puikam padsmitgadniekam bija jātēlo lauva. “Viņš uzvilka masku un bēdīgs stāvēja, tad teica: “Bet kur aste?” Aste dzīvnieka maskai ir svarīgākā, tā bērniem vislabāk raksturo jebkuru dzīvnieku. Kad bērnam saka – esi sunītis, viņš nespēj iedzīvoties tēlā. Iedod asti, ja vēl ir ausis – viņš ir suns. Sēž skatuves aizmugurē mazais aktieris, kurš tēlo zaķi. Ja nav teksta, tāpat jādarbojas, neko nevar izdomāt, uzliek ausis, vēl ļipu – pats izdomā, ka var kaut ko grauzt, pakasīt ausi. Sāk improvizēt, iejūtoties tēlā,” pārdomās dalās režisore. Ar gandarījumu viņa atceras, ka dzejas izrāde, kas sākumā bērniem nepatika, nospēlēta 25 reizes, pabūts daudzos bērnudārzos, skolās, kultūras namos.
Pēdējie divi gadi ieviesuši korekcijas teātra darbībā. “Ja gribu turpināt, ir jāmaina forma. Pilsētā kolektīvam var atrast desmit bērnus, kuri patiešām grib spēlēt teātri. Skujenē iesaistās katrs, kurš domā, ka vēlas. Atnāk uz pāris mēģinājumiem, tad nenāk, atkal nāk, ir jādomā, kā katru iesaistīt,” stāsta režisore. Lielākais dalībnieku skaits savulaik bijis 22, tad gadi, kad ir pieci. “Puikas paaugas, vairs negrib, tad vēl paaugas, un visi atkal grib. Vienu gadu kolektīvā bija tikai divas meitenes, pārējie zēni. Tad iestudējām “Emīls un Berlīnes zēni”,” teic Baiba.
Patlaban viņa mācās animācijas veidošanu. “Fotografēsim, darbosimies ar lellēm, veidosim filmiņas. Bērniem darbošanās uz skatuves vairs nepatīk, viņiem ir svarīgs ekrāns. To, kas notiek ekrānā, viņi uztver daudz labāk. Viņi nav gatavi ilgiem mēģinājumiem, nevar sevi piespiest ieguldīt lielu darbu, vajag ātru rezultātu. Mēģinājumos viens un tas pats jāatkārto, tas ir garlaicīgi. Ne katram var iestāstīt, ka mēģinājumā uz skatuves nav vajadzīgs telefons, ka jākoncentrējas tam, ko dari, ka katra kustība jāiestudē,” pieredzē dalās režisore un uzsver, ka pagastā bērnu ir maz, bet viņiem jāpiedāvā iespēja darboties.
Rotaļlietu šūšana Baibai nav vaļasprieks, bet nepieciešamība, lai mazos skujeniešus ieinteresētu darboties. Viņa atzīst, ka šūšana nav tas, ko dara ar lielu prieku, bet aizrautību gan. Tas sākās it kā piespiedu kārtā. Projektā bija saņemts finansējums, un kāda šuvēja apņēmās teātrim sašūt maskas. Viņa pievīla, un režisore pati ķērās klāt. “Audumus var dabūt humpalu veikaliņos, tur lēti aizkari, uzreiz daudz auduma,” ar smaidu teic skujeniete. Vēlāk jau pagasta cilvēki, zinot, ka Baiba pati gādā audumus un šuj, sāka piegādāt. Ausīm un astei noder vecie kažoki, vilnas vai zīda svārki, blūzes kāda dzīvnieka maskai. “Materiālu sakrājies daudz, kad vajadzēs, atliks tikai šūt,” teic Baiba un piebilst, ka ļoti žēl, ka vairs netiek rīkoti karnevāli. Viņa atceras, kā bērnībā mamma šuvusi maskas. “Tagad gatavi nopirkt kādu plastmasas masku, brilles un nav tās īstās karnevāla sajūtas. Ja uzšuj tērpu, tad uzliec masku, ir pavisam citādāk. Diemžēl šo tradīciju esam gandrīz zaudējuši,” pārdomās dalās B.Jukņeviča.
Komentāri