Sestdiena, 22. marts
Vārda dienas: Tamāra, Dziedra, Gabriels, Gabriela

Roku rokā ar dziesmu un teātri

Druva
00:00
03.03.2007
7

Marts ir ne tikai pirmais pavasara , bet arī teātra mēnesis. Šķiet, būs grūti atrast cilvēku, kurš savā mūžā nav noskatījies vismaz vienu teātra izrādi. Daudz biežāk var satikt regulārus teātra apmeklētājus, arī tādus, kam teātra skatīšanās ir dzīves veids. Jau desmit gadus vismaz reizi mēnesī uz teātri brauc raunēniete Aira Kārkliņa. Pie tam, ne tikai brauc pati, bet ved turp arī citus. Desmit sezonu laikā kopā pabūts simts izrādēs, un par godu šim notikumam decembrī pat tika sarīkota balle ar atmiņu stāstiem, rotaļām un dejām. Bet viņas dzīvē ir ne tikai teātris, nozīmīgāku vietu ieņem dziesma.

– Dziesma un teātris ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, un dziedājusi esmu, kopš sevi atceros. Teātri iemīlēju skolas laikā, un izrādes apmeklējums man ir kā otrā elpa. Kad dzirdu vārdu „ teātris”, sirds iepukstas straujāk. Valmieras teātris man vienmēr bijis tuvs un mīļš. Joprojām atceros vecā teātra zāles iekārtojumu, garderobi, visu. Kad sākās teātra rekonstrukcija, man tas bija smags laiks, jo nebija ticības, ka teātri uzcels. Tāpēc jo lielāks prieks bija par teātra otro atdzimšanu. Kad teātris atsāka darbu,

interesējos par biļešu iegādi kolektīviem braucieniem, jo gribējās arī citus turp aizvest. Tā braucam jau desmit gadus, un ne tikai uz Valmieru, bet arī uz Rīgu.

– Varēji taču neorganizēt kolektīvos braucienus, bet braukt tikai ģimenes lokā.

– Varbūt. Bet teātris man ir tuvs, un man ir prieks, ka varu arī citiem sagādāt iespēju tur nokļūt. Man vienmēr paticis būt cilvēkos. Kopā braukšana ir citādāka, jo cilvēki satiekas, pārrunā jaunumus, atpakaļceļā apspriež izrādi, aktieru spēli. Ikdienā taču nesanāk bieži tā tikties, mierīgi parunāties. Agrāk cilvēkiem vairāk patika braukt kolektīvā, tagad ne reti izvēlas braukt ar savu mašīnu. To, iespējams, nosaka dzīves steiga, jo tā ātrāk tiek mājās.

– Esi redzējusi visu pēdējo desmit gadu Valmieras teātra repertuāru?

– Varbūt ir divas vai trīs izrādes, kas nav redzētas, pārējās visas. Pēdējos gados esmu piefiksējusi, ka sāku izrādes vērtēt kritiskāk. Negribu sevi nosaukt par kritiķi, bet iekšēji jūtu, ka salīdzinu izrādes un izdaru secinājumus. Tad cenšos sevi nolikt pie vietas, sakot, ka esmu tikai skatītāja, ka nav nekas jāsalīdzina, jo no salīdzināšanas rodas visas nelaimes. Bet ir jautājums – vai varu vairs nesalīdzināt, nevērtēt, ja tik daudz bijis, tik daudz redzēts?

Manā skatītājas mūžā bijis tik daudz izrāžu, ka reizēm sāk jukt, kas kurā lugā bija. Tad ņemu palīgā savu “vēstures grāmatiņu”, kurā fiksētas visas apmeklētās izrādes. Ja tas nelīdz, skatos programmiņā, kuru man ir vesela kolekcija. Tas jau kļuvis par hobiju, ka nevaru iziet no izrādes bez programmiņas.

– Kā pastāvīgai apmeklētājai varbūt ir sava īpašā vieta?

– Nē, bet ir kāda vājība – vienmēr vēlos sēdēt pirmajā rindā. Citiem manējiem ir pretenzijas pret pirmo rindu, bet man gribas būt tur klāt. Tuvu, tuvu aktieriem, tā varu vēl dzīvāk izjust izrādi. Mani šis tuvums netraucē.

– Arī pati esi spēlējusi teātri?

– Skolas laikā, kad mācījos. Kad biju skolotāja Jāņaskolā, arī piedalījos dažās ludziņās kopā ar bērniem. Esmu bijusi nejaukais vilcēns “Sniegbaltītes skolā” , šo lomu atceros ļoti spilgti, arī Kraukšķītis. Bet nopietnākos teātru kolektīvos neesmu spēlējusi.

– Varbūt šī sēdēšana pirmajā rindā ir vēlme būt tur – uz skatuves?

– (pauze) Nu gan uzdevi jautājumu! Jā, varbūt tā arī ir. Es tiešām jūtos labi, ja sēžu pirmajā rindā. Nejūtos slikti arī citur, teātrī vispār jūtos ļoti labi. Es pat teātra galvenajam administratoram Arnoldam Osim esmu teikusi – ja tu man atļautu kaut kur ielikt saliekamo gultiņu, es varētu sēdēt klusi, klusi maliņā un redzēt mēģinājumus, tas būtu īpašs pārdzīvojums un piedzīvojums.

– Skatoties Valmieras teātra iestudējumus jau desmit gadus, vari teikt, ka teātris ir audzis, par ko liecina pēdējo gadu panākumi “Spēlmaņu naktī”.

– Noteikti, jā. Vislabāk skatītāju vērtējumu esmu dzirdējusi sarunās, braucot mājās pēc izrādes. Vēlāk izrādās, ka šie vērtējumi sakrituši ar vērtējumu “Spēlmaņu naktī”. Nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu teicis, lūk, šajā izrādē tas vai cits aktieris nebija savā lomā. Valmieras teātra izrādes ar katru gadu kļūst aizvien kvalitatīvākas un, šķiet, to vislabāk apliecina izpārdotās biļetes. Pat man ar visu pazīšanos grūtāk dabūt.

– Ja

vairs neorganizēsi, teātra braukšana Raunā ies mazumā?

– Negribētu akcentēt savu lomu, jo braucam visi kopā. Zinu, ka brauc arī citi cilvēki, atsevišķi no mūsu grupiņas, un ceru, ka šī teātra mīlestība tikai augs. Man prieks par skolēniem, kurus esmu savulaik izvadājusi uz teātriem. Te nu Valmieras teātris būtu pelnījis īpašu paldies tieši par bērnu izrādēm, kas vienmēr bijušas interesantas, ar krāšņiem tērpiem, skaistām dekorācijām, labu mūziku un, protams, kvalitatīvu aktieru sniegumu.

Bērni jāved uz teātri, un esmu iespēju robežās centusies to darīt. Nekad neesmu redzējusi, ka manis vestie bērni izrādes laikā aizrautos ar ēšanu un dzeršanu, kā tas redzams. Varbūt nozīme tam, ka pirms braukšanas pārrunājam par teātri, kā tajā uzvesties, arī par konkrēto lugu pastāstu, lai bērni zinātu, kur viņi tiek vesti. Varbūt tagad bērnu uzvedība sāk atkal iet uz labo pusi, bet vienu brīdi situācija bija diezgan nožēlojama. Svilpšana, kāju dauzīšana un kā neatņemama sastāvdaļa ēšana. Bet vispār skatītājs kļūst arvien audzinātāks, un teātris tiešām kļūst par mākslas baudīšanas vietu.

– Mēdz teikt, ka teātris sākas ar garderobi, bet neatņemama sastāvdaļa ir arī teātra kafejnīca.

– Protams, bet arī garderobē pret mums ir ļoti laipna attieksme, mums pašiem ir sava vieta, lai nav jāstāv rindā. Esam tādā kā privileģētā situācijā.

Kafejnīcas apmeklēšana ir sava veida rituāls. Kad dodamies ceļā, ne reti atskan jautājums: “Vai paspēsim pirms izrādes aiziet uz kafejnīcu?” Reizēm jau nepaspējam, tad jāiet starpbrīdī, bet tas nav tas, jo rindas garākas un satraukums lielāks, bet pirms tam – tas ir kas īpašs.

Atceros gadījumu, kad reiz kafejnīcā nebija alkohola, un cilvēki bija sašutuši: “Kā tā, esam taču atbraukuši uz teātri, un tagad nevarēsim saglabāt tradīciju!” Te jau nav runa par dzeršanu, jo katrs jau tur paņem pa piņģerotam, bet arī tā ir rituāla sastāvdaļa.

– Vai teātra publika atšķiras no citiem cilvēkiem?

– Teātrī būt – tā ir īpaša sajūta, tur taču sanāk līdzīgi domājošie. Tur ir pavisam savādāka attieksme pret citiem cilvēkiem. Kaut vai pieceļoties, lai palaistu garām uz savu vietu. Dažs to uztver ar humoru: “Nu ko tad jūs tik vēlu, mums te visiem jāceļas, tā kā nākamajā starpbrīdī mūs pacienātu ar konfektēm!” Tās ir tādas patīkamas savstarpējas replikas. Šajos gados jau esam daudzi kļuvuši pazīstami ar citiem regulārajiem teātra apmeklētājiem.

Ir interesanti pavērot, kā vīrieši uzvedas teātrī, ja ieradušies kopā ar sievu vai draudzeni. Cits vēro izrādi, bet daļa vienkārši cenšas atsēdēt to laiku. Ir bijis jābrauc, viņš ieradies, un tagad kaut kā jāizvelk. Bet ir arī kungi, kuri ir īsti teātra mīļi, un šī viņu attieksme ne tikai pret izrādi, bet pret visu šo notikumu kopumā ir atšķirīga.

– Decembrī tu aicināji kopā tos, kurus šajos desmit gados esi vedusi uz teātri. Kāpēc bija šī iecere, varēja taču to atzīmēt ar kārtējo teātra apmeklējumu?

– Katras sezonas noslēgums un sākums arī tiek nedaudz atzīmēts, braucot atpakaļceļā no izrādes. Pie tam šī, desmitā sezona, man sākās ar lielu pārsteigumu, jo divas uzcītīgākās braucējas, kuras abas ir no vienas ģimenes, bija izcepušas ļoti garšīgu torti. Šīs sievietes desmit gados no apmeklētajām simts izrādēm nav bijušas tikai uz 11.

Man jau sen bija doma, ka desmitgadi vajadzētu atzīmēt. Tas taču ir notikums, ka braukts veselus desmit gadus reizi mēnesī un pat biežāk. Šis pasākums bija kā balva maniem uzticamajiem braucējiem, jo bez viņiem es nebūtu nekas. Tāpēc gribējās svētkus, un man liekas, ka tie izdevās.

Gribu teikt paldies saimniecēm, kuras klāja galdus, un pēc pasākuma es viņām teicu: “Es domāju, ka balle būs laba, bet tā izdevās smalka!” Pēc pasākuma cilvēki nāca klāt un teica “Paldies”, un šie atzinīgie vārdi dzirdami joprojām. Tas bija kopīgs veikums, ka bija tāds jauks koncerts, kurā dziedāja Raunas ansamblis “Nianse” un koris “Wenden”, ka bija labi un jautri vakara vadītāji, tas viss bija tik labi, ka cilvēki pēc tam teica, ka tik jaukas balles esot bijušas tikai kolhozu laikos.

– Veidojot nākamo balli, latiņa būs uzcelta augstu.z

– Godīgi sakot, no tā baidos visvairāk. Man pat ir sajūta, vai vairs vajadzētu, ja viena izdevās tik ļoti labi. Mana mazmeita, kurai arī ļoti patika, gan teica, lai rīkojot arī nākamgad. “Ja taisīsi pēc desmit gadiem, es jau būšu liela! Pēc gada es vēl būšu maza un man patiks.”

– Tu esi ne tikai teātra skatītāja, bet arī aktīva pašdarbniece, dziedi vokālajā ansamblī “Nianse” un korī “Wenden”. Kāpēc ne Raunas korī, kas tagad nodibinājies?

– Man šo jautājumu daudzi uzdevuši un esmu atbildējusi: “Kad mana sirds plīsa, te nebija nekā.” Tad dziedāju Mārsnēnu un Liepas apvienotajā korī “Raita”. Esmu savulaik dziedājusi arī Raunas korī, 70.gados, kad tas vēl pastāvēja. Tagad ar nožēlu atzīstu, ka te nedziedu, bet tas nenozīmē, ka ar sirdi neesmu kopā ar viņiem. Allaž aptaujājos, kā sokas, cik aktīvi ir dziedātāji.

Raunas koris ir pašā darbības sākumā, un varu tikai apbrīnot to spēku un uzņēmību, kas tur valda. Domāju, ka mēs satiksimies nākamajos Dziesmu svētkos. Man liekas, kamēr vien dzīvošu šajā pasaulē, centīšos būt visos Dziesmu svētkos. Jo, cik esmu dziedājusi, esmu tur bijusi. Jā, vienos gan netiku, un varu atzīties, ka tie pagāja mājās pie televizora un tika noraudāti no sākuma līdz beigām. Laikam jau ir tā, ka var kādu brītiņu nedot ēst un dzert, bet iespēju dziedāt nedrīkst atņemt.

– Kur ir spēks vakarā pēc darba braukt uz Cēsīm uz mēģinājumiem, un tad vēl koncerti?

– Spēks ir dziesmā. Bet galvenais, bez

ģimenes es to nevarētu paveikt. Zinu, ka atstāju aiz sevis sāpošas sirdis, bet ja esi kolektīvā, ir arī pienākums. Savējo atbalsts ir pavisam vienkāršs – atbraukšana pretī pēc mēģinājumiem. Pirmos gadus paliku Cēsīs pa nakti, cēlos rīta agrumā un braucu mājās. Tagad varu atzīties, ka esmu kļuvusi slinkāka un neapmeklēju katru mēģinājumu. Tas nav tāpēc, ka negribu, bet tāpēc, ka tādi ir apstākļi. Skolā man ir audzināmā klase, mājā – mazmeitiņa, arī tas viss jāņem vērā. Jā, šis attālums reizēm baida un uzliek lielas saistības.

Tā dziedāšana man laikam no vecākiem, jo mana mamma savulaik dziedājusi Raunas korī un citos. Arī tētis spēlēja vijoli ballītēs, un viņa brālis bijis muzikants. Tā tas iegājies, un mūzika allaž blakus. Dziesma, tas ir liels spēks, jo zināms, ka cilvēki, kuri dzied, mazāk slimo, ja arī saslimst, ātrāk izveseļojas. Kā es tagad varu bez dziesmas, un kamēr vien varēšu, es dziedāšu!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

“Klimata pārbaude” izturēta. Tā nebeidzas

00:00
22.03.2025
8

Cēsu Izstāžu namā apskatāma Vidzemes Māksli­nieku dienu vizuālās mākslas izstāde “Klimata pārbaude”. Līdz ar to Cēsīs atgriezusies tradīcija, kas te aizsākās un gadu gaitā pabija vairākās Vidzemes pilsētās.    Cēsu muzeja direktore Ināra Bula atgādināja, ka cēsnieki nolēma rīkot konkursu, kas apzinātu Vidzemes māksliniekus, rosinātu piedalīties un veicinātu    darbos atklāt savu redzējumu par aktuālo […]

Arodbiedrības aizstāv intereses ilgtermiņā

00:00
21.03.2025
41

Cēsu novada izglītības darbinieku arodorganizācijas atskaišu – pārvēlēšanas konferencei bija dots skanīgs nosaukums – “Kopā radām spēku, kas kalnus spēj pārvietot, vienotībā atklājam jaunus apvāršņus”.    Arodbiedrības biedri atskatījās uz piecos gados paveikto un iezīmēja plānus nākamajiem pieciem gadiem. Konferencē piedalījās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga. Cēsu novada arodorganizācija 34 […]

Pašvaldībai jāatbalsta tie, kas grib darboties

00:00
20.03.2025
33

Jaunā pārvaldes vadītāja par svarīgu uzskata sadarbību ar aktīvajiem līgatniešiem 13.martā Cēsu novada domes deputāti par Līgatnes apvienības pārvaldes vadītāju vienbalsīgi apstiprināja līdzšinējo pašvaldības investīciju projektu vadītāju Lieni Krīvenu. L.Krīvena ir līgatniete. Domes sēdē, atbildot uz deputātu uzdotajiem jautājumiem, viņa sacīja, ka par savu uzdevumu jaunajā amatā izvirza mērķi, lai Līgatnē labi jūtas un var […]

Nauda gan ikdienai, gan attīstībai

00:00
19.03.2025
57

Smiltenes novada pašvaldības 2025. gada budžetā ieņēmumi plānoti 40 930 004 eiro, izdevumi – 44 011 673 eiro,  finansēšana – 3 081 669 eiro. Budžets balstīts uz    novada ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2035.gadam, kurā ietverti pašvaldības stratēģiskie mērķi un ilgtermiņa prioritātes, kurās izvirzītas trīs galvenās vērtības: iedzīvotāji, uzņēmējdarbība un vide. “Pērn pieradām dzīvot taupīgi, jo […]

KNAB uzskata – bijusi ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana

12:05
18.03.2025
199

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA “ZAAO” valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis ir iesaistīts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ierosinātajā kriminālprocesā par prettiesisku jaunas automašīnas iegādi, ziņo aģentūra LETA. G.Kukainis LETA uzsvēris, ka KNAB paziņojumā pausto noraida pilnā apmērā, jo pagaidām neesot skaidrs, par kuru iepirkumu ir apsūdzība. Kukai­nis akcentēja, ka KNAB ir pārbaudījis divus “ZAAO” automašīnu […]

“Tik Tok” video palīdz atklāt kūlas dedzinātāju Cēsu novadā

11:56
18.03.2025
74

Kūlas dedzinātājam Straupes pagastā, kurš ar savu “varoņdarbu” gribēja savākt skatījumus vietnē “Tik Tok”, tagad draud administratīvais sods no 280 līdz 700 eiro. To, ka kūlas dedzināšana  nodara kaitējumu dabai, rada ugunsgrēka draudus un ir sodāms pārkāpums, saziņas līdzekļi atkārto ik pavasari. Tomēr, kolīdz nokūst sniegs, tā ugunsdzēsējiem un kārtības sargiem darba pilnas rokas, novēršot […]

Tautas balss

Tautiskās dejas rada pavasarīgu noskaņu

11:42
20.03.2025
10
Skatītāja raksta:

“Priecājos par tradicionālo koncertu “Uzziedi dejā!”, kas notika Priekuļos. Redzēt vienuviet tik daudz labu deju kolektīvu, gan pašus priekuliešus, gan citus, ir skaisti. Guvu tik jaukus iespaidus un pavasarīgu noskaņu,” pau­da skatītāja.

Grausti pavasara saulītē

11:42
20.03.2025
18
Lasītāja Z. raksta:

“Privātīpašums ir neaizskarams, bet vai tomēr neesam to padarījuši par pārlieku neaizskaramu? Tā liek domāt grausti, kas redzami Cēsīs. Starp Vaļņu un Rīgas ielu ir īpašums, kur slienas drupas, nu gluži kā vēstures pieminekļi. Bet vieta vismaz sakārtota. Daudz bēdīgāk izskatās vecā pienotavas ēka, īpaši tas redzams tagad, kad spoži spīd sau­le, bet koki un […]

Smiltis jāslauka ar slotu, ne jāpūš ar gaisu

11:41
19.03.2025
21
Seniore raksta:

“Man ļoti nepatīk, ka pilsētas ielās smiltis tīra ar gaisa pūtējiem. Kāda no tā jēga! Smiltis tikai uzpūš gaisā, pēc tam tās nosēžas visā tuvākajā apkārtnē. Var jau būt, ka kāda ielas mala kļūst tīrāka, bet kopumā vide gan ne. Pareizāk noteitki ir ziemā sakrājušās smiltis no asfalta tīrīt ar parasto paņēmienu – slotām un […]

Jāiztiek bez apvainojumiem

11:40
19.03.2025
19
32
V. raksta:

“Paklausījos Saeimas sēdi, kurā atskaitījās premjere. Neesmu ne “Jaunās Vienotības”, ne Siliņas atbalstītāja, tomēr nav pieņemams stils, kādā daži parlamenta deputāti izteica kritiku Ministru prezidentei un valdības darbam. Vai tiešām mums jākļūst par valsti, kur tautas priekšstāvji apsaukājas! Varbūt pat sāks kauties, kā tas dažā postpadomju valstī redzēts,” attieksmi pauda V.

Ne suņi vainīgi

17:24
17.03.2025
23
Cēsniece raksta:

“Labi, ka pavasara lietus noskalo, citādi ir nepatīkami iziet no mājas. Saimnieki savus četrkājainos mīluļus izlaiž ārā, un tie izskrienas turpat pa pagalmu. Vai saimnieki paskatās, ko suņi atstājuši, vai savāc? Protams, nē. Esam runājuši gan ar mājas vecāko, gan informējuši pašvaldības policiju, nekas nemainās. Izskatās, ka ir tā: viens suņa saimnieks ierauga, ka pagalmā […]

Sludinājumi