Ir saulaina, vēsa novembra diena. Izkāpis no satiksmes autobusa, soļoju pa vietējas nozīmes lauku ceļu uz netālu sētu. Ceļš, kā daudzviet Vidzemē, ved pāri kalnam un gravai. Pretī brauc vieglais auto, apgriežas un piestāj man blakus. Tā vadītāja piedāvā aizvest mani līdz gājiena mērķim. Pateicos, bet no piedāvājuma atsakos. Neērti – man ejami tikai daži simti metru, bet laipnās vadītājas maršruts ved uz pretējo pusi. Taču viņa uzstāj, brīdinot, ka automobiļu piebrauktais sniegs, piemērcēts lietū un sastindzis salā, pārvērtis ceļa segumu par slidotavu. Ejot lejup no pastāva kalna, ir risks paslīdēt ar visām no tā iespējamām nepatīkamajām sekām. Īpaši jau gados vecākiem cilvēkiem.
Pret šo loģiku tiešām nevaru iebilst. Pieņemu laipno piedāvājumu un tieku ar komfortu aizvizināts līdz gājiena gala mērķim.
Tāds neordinārs notikums, tāda labestība, liels altruisms mūsdienās, kad sabiedrībā plaukst egoisms, savtība, mantrausība un vienaldzība pret līdzcilvēku likteņiem.
Atliek piebilst, ka laipno autovadītāju sauc Sandra un viņa ir daktere. Paldies jums, Sandra! Aivars Goris Amatas novadā
Komentāri