Remigrantu bērniem iekļaušanās izglītības sistēmā ne vienmēr ir vienkārša

Remigrantu bērnu iekļaušanās Latvijas izglītības sistēmā bija galvenā tēma, par ko Vidzemes plānošanas reģiona pasākumā Cēsu Centrālajā bibliotēkā izglītības jomas eksperti runāja ar ģimenēm, kas no ārzemēm atgriezušās uz dzīvi Latvijā.

Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule “Druvai” sacīja: “Pasākums apliecināja, ka izglītības tēma ir aktuāla. Vēlējos, lai dažādām iesaistītajām institūcijām būtu iespēja satikt remigrantu ģimenes, dzirdēt, ar kādām problēmām tās saskaras, bērniem ienākot skolā Latvijā. Viens ir nolikumi, noteikumi un likumi, bet otrs – dzīvs cilvēks, viņa stāstījums un problēmas izklāsts. Cerēsim, ka tikšanās izkustinās sistēmu, lai šādām ģimenēm būtu iespējams palīdzēt precīzāk.”

Marta Svensone ar deviņgadīgo meitu Gabrielu bija atbraukušas no Valmieras. Viņa Skotijā nodzīvojusi 12 gadus, meita piedzima un uzsāka skolas gaitas tur. Pirms gadiem trīs ģimene atgriezās Latvijā un meita, protams, sāka mācīties pamatskolā. Sa­protams, ka bērns, kurš ilgu laiku dzīvojis ārzemēs, ne vienmēr ideāli zinās latviešu valodu, viņam būs vajadzīgs arī laiks, lai iekļautos Latvijas izglītības sistēmā. Diemžēl ar šīm problēmām remigrantu ģimenes nereti paliek vienas, kaut ir kursi latviešu valodas apguvei, daļā skolu ir atbalsta personāls remigrantiem.

“Druvai” M.Svensone atzina, ka par šo tēmu un tās sakārtošanu, strukturizēšanu un pielāgošanu konkrētai ģimenei vēlējās runāt publiski: “Ģimeņu, kuras atgriežas, ir daudz, bet ikdienā rodas sajūta, ka esam vieni paši un mums vienīgajiem ir problēmas. Bērni ir dažādi, kāds valodu apgūst ātrāk, cits lēnāk, jo vecāks ir bērns, jo grūtāk tas ir. Tomēr atlaides šiem bērniem netiek dotas, viņiem ir jākārto visi pārbaudes darbi, eksāmeni, nedodot adaptācijas laiku. Tas ir milzīgs spiediens, ko izjūt ģimene, un tas ir netaisnīgi. Bērnam nav jājūtas vainīgam, ka viņš dzīvojis ārzemēs.”

Mārcis un Agita Graubes pirms pāris mēnešiem atgriezušies no Vācijas. Ģimenē ir divi bērni – četrgadīga meita un zīdainis, abi dzimuši ārzemēs.

Mārcis Graube pēc dažiem gadiem Vācijā sapratis, ka nevēlas ārzemēs palikt uz visiem laikiem. Aizvadītā gada izskaņā viņš saņēma darba piedāvājumu Cēsīs, tomēr situācija mainījās. Mārcis tomēr turpina strādāt Vācijā, bet ģimene par savu mājvietu izvēlējusies Cēsis. M.Graube teic: “Es esmu rīdzinieks, sieva gulbeniete, Cēsis ir tāds vidusceļš starp abām vietām. Šī pilsēta uzrunāja ar savu reklāmu kā ļoti labu vietu dzīvošanai, bet pagaidām tas šķiet pārvērtēti, adaptācija bija grūta. Meita gan dārziņā iejutās ļoti labi. Cik ilgi šeit paliksim, vēl nezinām, tas ir liels eksperiments. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, neizslēdzam arī iespēju pārcelties atpakaļ uz Vāciju.”

Tieši izglītības jautājums bijis tas, kas licis domāt par labu Latvijai, jo Mārcis ļoti atzinīgi vērtē pieeju izglītībai pirmsskolā un sākumskolā, viņam bija svarīgi, ka bērni pirmo izglītību iegūst tieši Latvijā. Savukārt, bērnam pieaugot, ģimenes skatījumā studiju iespējas labākas ir ārzemēs.

Arī Cēsu pilsētas 3. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Rasa Siliņa vērtēja, ka bērniem mazākā vecumā ir vieglāk iejusties Latvijā un izglītības sistēmā. Pirmsskolas vecumā bērni visātrāk apgūst valodu, tāpat organiski iekļaujas tradīcijās un latviskajā kultūrā. Drabešu Jaunās pamatskolas direktore Kristīne Paisuma atzina, ka pieredzes stāsti ir ļoti dažādi, jo arī bērni ir ļoti atšķirīgi – gan attiecībā uz valodu zināšanām, gan raksturu. Ienākšana vecākās klasēs ir lielāks izaicinājums, jo tajās ir lielākas prasības.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa, kura pati savulaik dzīvojusi ārzemēs, dalījās ar pētījuma secinājumiem par remigrantu bērnu labklājību. Viņa vērtē, ka sabiedrība kļūst arvien atvērtāka un iekļaujošāka gan attiecībā uz remigrantiem, gan citu tautību iedzīvotājiem, kuri sāk dzīvi Latvijā, tomēr problēmas joprojām pastāv.

Pētniece skaidroja, ka iemesli, kāpēc bērniem, kas iepriekš mācījušies citā valstī, grūtāk iejusties Latvijas mācību iestādēs, ir valodas zināšanu trūkums, bērna vecums – jo lielāks bērns, jo nereti grūtāk. Turklāt valstīs    atšķiras mācību pieeja, metodes, arī saturs, ir atšķirīga skolotāju attieksme, jo nereti Rietumvalstu skolās pedagogu un skolēnu attiecības ir līdzvērtīgākas. D.Grosa vēl minēja nepietiekamus ģimenes un skolas atbalsta mehānismus, trūkumus komunikācijā starp skolu un ģimeni. Lai iejustos, būtiska ir arī draudzības veidošanās un socializācija.

D.Grosa “Druvai” arī pauda, ka attiecībā uz remigrantu ģimeņu iejušanos būtu nepieciešams lielāks elastīgums. Dokumentos ir paredzēti dažādi atbalsta mehānismi, bet nereti tie nesasniedz konkrēto ģimeni vai nav atbilstoši tās vajadzībām. Viņa arī uzsvēra, ka, ienākot skolā, nepieciešams adaptācijas laiks, vajadzīgi vismaz trīs līdz seši mēneši, kad bērns atrodas izglītības vidē mācoties, bet netiekot vērtēts.

Pētījums parādījis, ka dažkārt būtu svarīga skolotāju attieksmes maiņa, arī spēja vairāk uzmanības pievērst šiem bērniem, palīdzēt apgūt nokavēto. Latviešu valodas nodarbības svarīgi piemērot bērna zināšanu līmenim. Šiem bērniem vajadzētu arī papildu atbalsta personas. Austrālijā dzimusī Selga Beņķe, kura pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni atkal dzīvo savā senču zemē, rosināja, ka palīdzēt remigrantiem varētu brīvprātīgie – šis resurss netiek izmantots: “Es kā seniore labprāt bērniem lasītu priekšā, klausītos, kā viņi lasa, veltītu tam laiku, parunātos, lai bērnam vieglāk izteikties latviski. Ir vientuļi seniori, kuriem šāda socializēšanās arī nāktu par labu.”

Cēsu novada Izglītības pārvaldes vadītājas palīdze Dace Bērziņa pastāstīja, ka, aptaujājot visā novadā esošās skolas, iespējams secināt, ka katrā    īsteno dažādus atbalsta mehānismus skolēniem, kas iepriekš dzīvojuši ārzemēs. Piemēram, ir individuāla pieeja mācību un audzināšanas procesā, papildu konsultācijas pie skolotājiem, sociālā pedagoga, psihologa, logopēda atbalsts, sarunas ar skolēnu par adaptāciju, saziņa ar vecākiem, pedagoga palīga palīdzība, ieinteresēti un atbalstoši klases biedri ārpus stundām, pedagogu individuālais darbs arī vasarā. Tomēr arī daļa izglītības iestāžu norādījušas, ka tām trūkst resursu atbalstam, piemēram, vajadzētu papildināt zināšanas kursos, pieredzes apmaiņā. Pedagoga palīgs būtu nepieciešams uz ilgāku laiku, vajadzīgs papildu finansējums individuālajam darbam, metodiskie materiāli. D.Bērziņa atzina, ka te visiem ir kopīgs darba lauks, lai gan ģimenes, gan izglītības iestādes justos labāk.