Cilvēks izsenis palīdzējis putniem, izliekot un uzturot kārtībā būrīšus, ziemā putnus piebarojot. Tomēr jāatceras, ka putnus ziemā barot nav nepieciešams.
Nekādā gadījumā nevajag sākt barot putnus, ja nav pārliecības, ka būs iespējams to darīt regulāri līdz pat pēdējam sniegam, kad putnus vairs neinteresē cilvēku pasniegtā barība, jo nav pieļaujama pat vienas barošanas reizes iztrūkšana.
Tas kaitē putniem, ja ierastajā laikā barība barotavā neparādās, tie atgriežas barotavā atkal un atkal, lai pārliecinātos, vai tā nav parādījusies. Šādi paiet liela daļa laika, kuru tie varētu izmantot barības meklējumiem citur. Un tad, kad to saprot paši putni, it īpaši, ja tas notiek, tuvojoties vakaram, parasti jau ir par vēlu. Neuzkrājuši barības rezerves naktij, putni nosalst.
Ja nu tomēr esat pilnīgi pārliecināti, ka spēsiet barot putnus regulāri, tad kā to darīt vispareizāk? Putni, kuri apmeklē barotavu
No barotavas atrašanās vietas un tajā izmantotās barības ir atkarīgs, cik un kādi putni to apmeklēs. Jo barotava ir atklātāka, jo vairāk to apmeklē sugas, kuras labprāt barojas uz zemes. Ja barotava ir slēgta un tai ir saura ieeja – tā kļūst vairāk piemērota putniem, kas dzīvo kokos un pieraduši lodāt to zarotnē. Ja barotava atrodas kokā, krūmā vai uz palodzes, tajā būs vislielākā putnu dažādība, savukārt zarā iekārta barotava vai barība, kas šūpojas vai ir piestiprināta pie nestabilas virsmas, ir piemērota galvenokārt īstiem “koku” putniem.
Visbiežākie viesi pie šādām putnu barotavām ir dažādas zīlītes, zvirbuļi, dzilnīši, dižraibie dzeņi, melnie meža strazdi, kā arī mājas baloži, žagatas un sīļi. Putnu barotavas dažkārt apmeklē arī dažādu iemeslu dēļ Latvijā ziemot palikušie gājputni, kuri parasti pie mums ir sastopami tikai ligzdošanas periodā, piemēram, sarkanrīklītes un žubītes.
Lauku apvidos, ārpus lielajām pilsētām, it īpaši mežu un lielāku parku tuvumā, putnu barotavas paretam mēdz apciemot gandrīz visi pārējie Latvijā ziemojošie putni. Par putniem, kuri neapmeklē tradicionālo putnu barotavu
Ziemā ar barību var palīdzēt ne tikai sīkajiem dziedātājputniem. Īpaši pilsētās populāra ir Latvijā ziemojošo meža pīļu piebarošana, kas, iespējams, dažu putnu bargās ziemās pasargā no bojāejas. Ja pīles kādā vietā ir piebarotas regulāri, nedrīkst barošanu ziemā pēkšņi pārtraukt, jo putni ir rēķinājušies ar barības pieejamību un tieši tādēļ palikuši ziemot šajā vietā.
Ja regulāru barošanu nodrošināt nav iespējams, putnus (it sevišķi ūdensputnus) labāk nebarot vispār!
Par barību meža pīlēm var izmantot maizi, tomēr daudz pilnvērtīgāki uztura ziņā ir dažādi labības graudi, cieti vārītas biezputras, sasmalcināti kartupeļi (vislabāk vārīti) un arī ozolzīles. Labāk meža pīles barot tādos ūdensbaseinos, kuri ziemā ilgi neaizsalst. Atklāts ūdens tiem arī ziemā ir tikpat nepieciešams kā barība.
Latvijā ziemojošos gulbjus barot nebūtu ieteicams, jo, atšķirībā no pīlēm, tie kļūst no barošanas pilnīgi atkarīgi. Tie pie tās pierod ļoti ātri un tādā mērā, ka nelido prom pat tad, kad draud iesalšana ledū. Nekādā gadījumā nevajag gulbjus barot vasarā un rudenī. Ja nu tomēr gulbji ir iebaroti, jāturpina tos barot regulāri līdz pat pavasarim, citādi tie nenovēršami ies bojā. Putnu barotava
Putnu barotavai jābūt funkcionālai un tādai, kas putnus nebaida (bez vaļīgām, plīvojošām detaļām, stabili nostiprinātai). Lai putni barotavu ātrāk pamanītu, sākotnēji ieteicams nedaudz barības izbārstīt ārpus tās vai arī “izrotāt” barotavu ar pīlādžiem, noziedējušām saulespuķēm. Var iztikt arī bez speciālas barotavas.
Piemēram, taukus var uzziest uz jebkādas nelīdzenas virsmas (malkas kluča, koka stumbra utt.). Speķi var pienaglot vai pakārt stieplē pie palodzes vai koka zara. Var arī uz pannas saulespuķu eļļā izkarsēt baltmaizes gabalus un uzspraust tos uz koku zariem; eļļa putniem nekaitē, turklāt neļauj maizei sasalt.
Visvienkāršāk putnus var piebarot, izkaisot barību uz zemes no sniega attīrītā laukumā kāda koka vai krūma aizvējā. Šādu barošanās vietu labprāt apmeklēs laukirbes, dzeltenās stērstes, zaļžubītes un melnie meža strazdi.
Par ideālu zīlīšu, dzilnīšu un dzeņu barotavu var kalpot arī uz sētas vai uz resnāka horizontāla zara izkārta meža cūkas vai kāda cita dzīvnieka āda, pie kuras gandrīz vienmēr paliek kāds daudzums tauku. Putni to attaukos dažu dienu laikā. Barība
Ziemā no augu barības pārtiek ne tikai sēklēdāji putni, bet arī daudzas sugas, kas vasarā barojas ar kukaiņiem u.c. dzīvnieku izcelsmes barību. Piemēram, zīlītes ļoti labprāt ēd ne tikai taukus (speķi u.tml.), sviestu un margarīnu, bet arī dažādas sēklas (saulespuķu sēklas, kaņepes u.c.). Speķi un taukus labprāt ēd arī dzeņi un dzilnīši. Citiem putniem vislabāk piedāvāt dažādas sēklas un graudus – saulespuķu sēklas, auzu pārslas, kaņepes, linsēklas, kā arī miežu putraimus, grūbas, prosu, pat novārītus zirņus un pupas. Kā ne tik pilnvērtīga barība minama sasmalcināta baltmaize. Sausajai barībai (auzu pārslām) ieteicams pievienot taukvielas (saulespuķu eļļu, margarīnu), kas neļauj barībai sasalt un padara to barojošāku.
Putnu barība nedrīkst būt sālīta, jo sāls kaitē putnu gremošanas sistēmai!
Komentāri