Cēsu centrālās bibliotēkas organizētā tikšanās ar mūsdienu latviešu lugu tēvu Paulu Putniņu bija piepulcinājusi Cēsu domes zāli ar teātra mākslas cienītājiem, kuri vēlējās sveikt dramaturgu 70. dzimšanas dienā un pārlapot vairāk nekā četrdesmit gados sarakstīto lugu klāstu, gan daloties atmiņās par
kādreiz redzēto uz skatuves, gan vēloties izzināt lugu tapšanas noslēpumus.
Cēsu Tautas teātra aktieri, spēlējot fragmentus no P. Putniņa lugām, uzdeva viesim savdabīgu mīklu – atminēt, kurā no tām konkrētā aina attēlota. Kad Cēsu centrālās bibliotēkas direktores vietniece un tikšanās vadītāja Gunta Romanovska lugu radītājam stingri kā eksāmenā paprasīja atbildēt, P. Putniņam pāris reizes nācās paraustīt plecus, jo Cēsu aktieru īpaši izmeklētie un nospēlētie fragmenti bija izcelti arī no P. Putniņa daiļrades sākuma gados radītā. Savu pirmo lugu ”Lauzīsim galvas dotajā virzienā” P. Putniņš sarakstīja 1965. gadā, bet patlaban viņa lielākā rūpe ir pastarīte ”Miljonāru ugunsvieta.” Tās režisēšanā būtu ar mieru mesties dramaturgs pats, atsvaidzinot atmiņā kādreiz Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultātes režijas nodaļā mācīto.
”Ļoti žēl, ka manu pēdējo lugu ”Miljonāru ugunsvieta” teātru darboņi vairākās vietās gāza ārā. Šī luga ir ar jaunu ideju. Runa ir par to, kas mūsu sabiedrībā ilgi strāvoja kā negatīvisms. Tā ir par naudu, kas ir mūsu iespēja, arī enerģija. To jāprot guldīt vietā. Lugas galvenais varonis vēlas to ieguldīt savas tēva un mātes māju atradīšanā, caur to reabilitējot nelaimīgus likteņus. Bet vietējā sabiedrība turas tam pretī. Mūsu sabiedrībā vēl joprojām ir tipiska parādība, ja kādam ir nauda, tad tas cilvēks noteikti ir zaglis. Šis uzskats ir viens no mūsu sabiedrības attīstības lielākajiem postiem, kas mantots no iepriekšējās iekārtas. Tātad vēl šodien pastāv slēpta padomju ideoloģija – ja tev ir nauda, tad tu esi briesmonis, bet ja tās nav, tad esi pašsaprotams cilvēks,” par savu sabiedrībā skandalozo lugu
stāstīja P. Putniņš un uzsvēra, ka īsto aktualitāti teātris spēj gūt vienīgi šeit un tagad – bet spilgti virspusē iznesot šā laika konfliktus. ”Esmu pētījis, kā krievu literatūras klasiķi prata nodarboties ar sava laika sabiedrību un tās sociālajām lietām. Esmu vērojis, kā šie literārie darbi transformējas
sabiedrībā un dzīvo cauri dažādām sociāli politiskām sistēmām. Tomēr laikmetiskās dramaturģijas un laikmetiskā teātra uzdevums ir uzrunāt tieši un šodien, liekot pazīt sevi. Tādā veidā teātris piedalās sabiedrības dzīvošanā un sabiedrības formēšanā. Maldās tie, kas saka, ka lugas neiedarbojas. Iedarbojas! Ikviena māksla iedarbojas, kaut vai daloties iespaidos ar citiem. Tādēļ teātra uzdevums ir nepārtraukti nodarboties ar sava laika sabiedrību. Nekas nevar aizstāt šodienu. Tas ir šā laika cilvēka saprotamākais. Diemžēl kritika neprasa ideju, tā vispār neko neprasa, izņemot to, lai būtu interesanti,” novērojis P. Putniņš. Atbildot uz jautājumu par daudzus šokējošo modi klasiķu darbu saturu iemodernizēt vai deformēt mūsdienu vidē, P. Putniņš atzina: ”Man par to nav īsta viedokļa. Mani tas tik ļoti nešokē. Svarīgākais, lai darbam nāk ārā jēga, kas šodienas cilvēku uzrunā, un pats darbs netiek mākslinieciski aplaupīts.”
Klātesošajiem, protams, interesēja lugu tapšanas virtuve. Piemēram, kāpēc lugā tik grūti izrunājams uzvārds – ”Okolokolaka”? P. Putniņam, rakstot lugu, galvenajai varonei gribējies kādu neparastu uzvārdu. To viņš pēkšņi izdzirdējis radio, sēžot frizētavā, un uz frizieres iedotas žilešu paciņas pierakstījis – Okolokolaka. Kad luga jau bijusi izrādīta, pie avīžu kioska dramaturgam klāt pienācis kāds manāmi iereibis vīrs: ”Es jau sen jums gribēju to teikt…, mans uzvārds ir Okolokolaks. Mana mamma jums pateicīga, ka esat izslavinājis mūsu uzvārdu.” Tā vīrs, mēles kūleņošanu savaldīt cenšoties, teicis. Dramaturgs atzina, ka savās lugās prototipus atrod visur. Vislielākā prototipu gūzma esot lugā ”Paši pūta, paši dega.” Nepatikšanas kā tādas prototipu izmantošanā P. Putniņam neesot bijušas. ”Tikai tāda mazliet negatīva attieksme no dažām tantēm, ko pašas gan viņas nepauda, bet man par to savukārt pavēstīja cita tante: ”Viņa uz tevi ir dusmīga, jo esi viņu savā lugā izķēzījis,” atceroties smējās P. Putniņš.
Tika meklēta patiesība, kāpēc P.Putniņa lugas ir tik populāras, un nāca pie secinājuma, par ko raksta arī kāds teātra kritiķis, ka Paula Putniņa spēles vienmēr centrējas ap kādu it kā pareizu ideju, kā tām lietām vajadzētu būt. Tā tiek izvērsta lomās ar grandiozu patosu, kuru autors ar savu šķelmīgo smaidu uzkurina tik šerpi, noved līdz tādai ārprāta galējībai, ka beigās neviens vairs tā īsti nevar saprast, cik nopietni viss domāts. Šajā gandrīz neatminamajā mīklā slēpjas autora lugu lielā popularitāte Latvijā.
Komentāri