Mans kolēģis „Druvā” – Osvalds Mauriņš, kurš tagad ir pensijā, nesen ielūkojās 75 gadu laikā padarītā izvērtē.
Kad sākām sarunu par dzīvi no viņa pirmsākuma līdz šodienai, secināju, ka viņš ir kluss, sevī dzīvojošs cilvēks, kurš sabiedrības aktivitātes mūža laikā atēdies un tagad alkst dvēseles mieru un klusumu. Varbūt tas tādēļ, ka Osvalds, citiem neatklājot, vairāk dzīvo savu grāmatu pasaulē. Viņam tās mūža gaitā uzrakstītas septiņas.
Grāmatu skapī izveidoti atsevišķi plaukti, kur viņa dzīves balsts, draugs un ciešais plecs – sieva Silva (viņi nesen svinēja arī savu vīra un sievas dzīves 50 gadu jubileju) tur sakārtojusi gan rakstnieka manuskriptus, gan visas septiņas grāmatas, acīm redzami, lai būtu pa rokai. Starp tām arī to, kura izdota 1955. gadā – „ Jauno vārds”, kur publicēti Osvalda Mauriņa jaunības dienu dzejoļi. Plauktā vietu atradusi arī Bībele – ticība, cerība, mīlestība. Tas ir šās grāmatas galvenais moto. Osvalds savos darbos izvēlējies mīlestību, piemēram „Ievziedu mīlestību”, bet jaušams, ka viņš to darījis, nepārlecot pāri cerībai, kas, kā tautā mēdz teikt, pavada cilvēku visu mūžu.
„Nav jau manas grāmatas par mīlestību vien,” Osvalds rāmi saka un, ieturējis pauzi, piebilst, ka viņa grāmatas rakstītas arī par dzīves grūtībām. „Tīrā mīlestība jau nekas nav. Ar to vien neko nevar izdarīt!” Viņš pārliecinājies, ka cilvēkam nepieciešami arī smagi pārbaudījumi, lai dzīvi izvērtētu. Divpadsmit gados kā šausmu filmā
Pēc stāstītā par otrā pasaules kara laiku, domāju, Osvalds varētu sarakstīt scenāriju kinofilmai par šausmām, kas piedzīvotas bēgļu gaitās. „Mukām un mukām…ilgu laiku nodzīvojām Bānūžu ezera krastā kādā rijā. Man toreiz bija gadi divpadsmit. Pie Lodes pienotavas – Taurenes pusē, kur Apšu baznīca, kāds bēgļu pajūgs uzbrauca prettanku mīnai. Divi zirgi vilka vezumu un nokļuva vācu mīnu laukā. Viena sprāga un izrāva bedri apmēram manas dzīvojamās istabas dziļumā. Šausmīgs troksnis. Redzēju, kā pajūgs ar zirgu tika uzsists gaisā, un šķita – tas tūlīt kritīs man uz galvas. Pajūgs zemē nāca ar saārdītiem miltu maisiem. Zemē gulēja večuks un zirgs, kurš vēl galvu cilāja. Govs pajūgam bija ar ķēdi piesieta aizmugurē. Kur tajā trakumā bija palikusi ķēde, nezinu, bet govs tika aizmesta kādus trīsdesmit metrus mežmalā. Man no trokšņa aizsita ausis, kādas dienas divas lāgā neko nedzirdēju. Mēs mukām no krievu armijas. Gribējām tikt uz Rīgu un doties uz ārzemēm, tēva Latvijas aizsarga darbības dēļ. Nekur tālu netikām – krievi mūs panāca pie Lēdurgas. Kad braucām caur Līgatni, ietikām starp divām frontēm. Vācieši bija vienā pusē – krievi otrā. Krievi kliedza davai bistreje (ātrāk), lodes spindzēja, lidmašīnas gaisā kāvās. Braucām tālāk, vācieši sēdēja un arī kliedza schnell, schnell (ātrāk, ātrāk), lai nemaisāmies pa kājām. Bēgļi meklēja ceļus, kā tik uz Rīgu, jo pa Vidzemes šoseju braukt nevarēja. Tur visu slaucīja nost krievu lidmašīnas. Pie Lēdurgas bija krievu uzlidojums. Gulēju grāvī. No lidmašīnām izmestās bumbas gorīdamās nāca man virsū, bet, tuvojoties zemei, tomēr sprāga kādus trīsdesmit metrus no manis. Vienā bēgļu vezumā, kas bija palicis uz ceļa, nosita bērnu. Māte tūlīt Aģes upē noslīcinājās…” Laimīgās bērnības nebija
„Man nav ne brāļu, ne māsu,” par to jautāts, atbild Osvalds un stāsta, ka vecāki bijuši jaunsaimnieki. „Abi nokļuva politiski represēto sarakstā. Tēvu uz Sibīriju aizsūtīja 1945., bet māti – 1949. gadā. Paliku viens. Toreiz mācījos tehnikumā. Dzīvoju pie vecāsmātes, bet ko viņa man varēja palīdzēt. Toties jumts virs galvas tomēr bija. Pašam nācās dzīvē izsisties.” Abi Osvalda vecāki no Sibīrijas atgriezās, kaut gan padomju laika absurdo sodu katrs bija izcietis savā vietā. Tēvs atbrauca agrāk un pa to laiku, kamēr māte vēl cieta Sibīrijas vientulību un postu, apprecējās otrreiz. „Tēvs atbrauca pie manis uz Pedeles mežniecību, kur toreiz strādāju, un teica, ka jūtas nevarīgs, vecs: „Tev, dēls, būs mani jāuztur.” Es saskaitos, jo nekad dzīvē no tēva nebiju saņēmis nekādu palīdzību. Atzīstu, ka ar viņu dzīvojām diezgan nesaticīgi.” Var saprast Osvalda sāpi, kaut vai mātes dēļ, jo, atgriezusies Latvijā, viņa līdz mūža beigām nodzīvojusi viena. Kad Osvaldam un Silvai piedzima bērni –
Inese un
Didzis, tad Osvalda māte par viņiem rūpējās. Viņa bijusi ļoti sabiedriska sieviete. Dziedāja korī. Silva atzīst, ka ome bijusi ļoti jauka, tikai nesaprašanās reizēm izcēlusies paražu dēļ: „Viņa nākusi no Latgales, bet mēs no Vidzemes. Jauna būdama, vēl nesapratu tās domas, kas galvā vecāka gada gājuma cilvēkiem,” saka Silva. Rakstītājs no skolas vecuma
Osvalda rakstīšanas aicinājums sācies jau pirmsskolas vecumā – sešos gados. „Rakstīju dzejoļus. Tāpēc, ka lasīt iemācījos pirms iešanas skolā. Sāku ar avīžu virsrakstiem. Toreiz bija laikraksts „Brīvā Zeme”, žurnāls „Atpūta”, kurā, ejot ganos, izlasīju Viļa Lāča gabalu „Vecā jūrnieku ligzda”. Govis gan pa to laiku bija auzās,” smej Osvalds.
Viņš dzimis Madonā. Kad pienācis amata izvēles laiks, devies mācīties uz meža tehnikumu Aizupē, jo vajadzējis strādāt un pelnīt. Kā jau padomju laikā bija pieņemts, aizsūtīts atkalpot mācību laiku uz Pedeles mežniecību Valkas rajonā. „Strādāju, strādāju, tad sāku domāt, cik ilgi dzīvošu ar vidējo izglītību? Jābrauc uz Rīgu un jāmācās vēl kaut kas! Stājos filologos, bet nepaveicās, jo krievu valodā dabūju nepietiekami labu atzīmi. Kad atbraucu no eksāmeniem, biju atlaists no darba. Direktors bija pārskaities un secinājis, ka studentus darbā nevajag. Īpaši neuztraucos, jo pēc tehnikuma beigšanas obligātie gadi jau bija atkalpoti. Devos uz Mežsaimniecības ministriju, lai dabūtu kādu citu darbu. Gāju iekšā pie paša ministra, un viņš man deva darbu Burtnieku mežniecībā,” stāsta Osvalds.
Vilkme uz rakstniecību
„Kad Burtniekos biju nostrādājis četrus gadus, sapratu, ka man mežsaimniecība nevelk, jo tai kantorī, pēc manām domām, bija jādara daudz nevajadzīgu lietu. Jāraksta absurdi papīri. Notika arī daudz šmaukšanās. Piemēram, par katru cirsmu, ko iestigo, bija jāzīmē skiču albums, kuru pēc tam tāpat neviens neskatījās, bet tikai novērtēja tā biezumu. Atmetu šim darbam ar roku un devos uz Rakstnieku savienību pie dzejas konsultantes Mirdzas Ķempes pēc padoma, ko darīt, jo par dzejas tapšanu ar viņu jau biju konsultējies. Tai laikā republikas presē man jau bija nodrukāti kādi 40 dzejoļi. Teicu, ka gribu strādāt savai sirdij piemērotā darbā, piemēram, presē. Mirdza Ķempe man teica, ka Rīgā darbu varētu atrast, bet dzīvokli grūti. Viņa man uzrakstīja pavadzīmi jeb atsauksmi, ka esmu pieņemams darbā redakcijā. Atsauksme bija uz lapas ar zeltītu maliņu un labiem vārdiem. Ar to <i>spravku (izziņu- krievu val.) aizgāju uz telefonu centrāli un sāku zvanīt uz visām avīžu redakcijām Latvijā. Nekur korespondentus nevajadzēja. Zvanīju uz Cēsīm un stāstīju par savu Rakstnieku savienības ieteikumu. Toreizējais „Cēsu Stara” redaktors Skuju Alfrēds teica: „ Nūūū, mums pašlaik atbrīvojusies avīzes korektora vieta – varat atbraukt!” Tā 1955. gadā nokļuvu Cēsīs. Alfrēds Skuja jau bija izlasījis ieteikumu no Rakstnieku savienības un teica, ka darbā ņemšot, bet par dzīvesvietu gan jādomā pašam. Teicu, lai dod man trīs dienas laika. Toreiz Rīgas kinostudija Cēsu pusē uzņēma filmu „Salna pavasarī”. Aizgāju uz viesnīcu „Tērvete”, kur mani topošās filmas aktieri pieņēma ar atplestām rokām, un zini…trīs dienas tur nodzīvoju bez kādas samaksas. Aktrise Zigrīda Stungure no galvas sāka deklamēt manu dzeju. Vienu vakaru svinējām, pēc tam izgāju ielās. Nāca pretī kāda tantiņa. Es viņu uzrunāju – esmu iebraucējs, darbs ir, bet nav kur dzīvot. Viņa man teica: „Zinu, kur tev dzīvot. Uzej mājā, kas tagad acu priekšā – Krišjāņa Valdemāra ielā 3. Tur otrajā stāvā būs šuvēja Olga, kurai dēls tikko aizgājis dienēt padomju armijā. Viņa istabiņa brīva.” Tantiņa piekodināja, lai Olgai saku, ka sūtījusi Rozālija, citādi neņemšot pretī (smej). Vēl šodien nezinu, kas tā bija par Rozāliju. Tūlīt aizgāju uz redakciju un Skuju Alfrēdam paziņoju, ka varu sāk strādāt, jo dabūju istabiņu. Viņš: „Tas nevar būt, mūsējie dzīves vietu meklē četrus un vairāk gadus, bet tu atradi vienā rāvienā!” Trīs avīžu liecinieks
Osvalds Mauriņš Cēsīs strādājis trīs avīzēs – „Cēsu Stars”, „Padomju Druva” un pēc Latvijas Atmodas rajona laikrakstā „Druva”. “Toreiz Staru savienoja ar Valkas rajona izdevumu, tāpēc laikraksta nosaukums „Cēsu Stars” vairs nevarēja būt. Sākumā man uzticēja būt par korektoru – laboju citu pieļautās kļūdas. Tad iecēla par avīzes atbildīgo sekretāru. Man bija jāpārlasa visi raksti un jāsakopo shēmā, lai tik un tik mašīnraksta drukas rindiņas atbilstu iespieddrukas rindiņām. Pēc tam zīmēju maketu, kur katrs raksts atradīsies. Fotogrāfijas toreiz bija jāsūta uz Rīgu, lai atlietu klišejās. Svarīgākais bija, lai tekstu nepietrūktu, citādi bija jāraksta pašam. Šai amatā pavadīju sava darba mūža lielāko daļu,” viņš atceras.
Pats avīzei rakstīt sāka tikai pēc 30 tehniskos amatos nostrādātiem gadiem. „Kad sākās Latvijas atmoda, man trāpījās kļūt par oficiālu korespondentu. Jā, man vēl bija jāpilda redaktora vietnieka amats. Tas bija tai laikā, kad omons ieņēma Iekšlietu ministriju. Atzīstu, ka tas bija stulbs laiks. Avīzē drukājām gan vēl padomju, gan Tautas frontes ziņas un atziņas,” vērtē Osvalds.
Par avīzes korespondentu viņš nostrādāja tikai desmit gadus, bet Osvalda dzīve bijusi savākta, neraugoties uz darbu redakcijā, kur jābūt gatavam uz sekundē notiekošo. Izsmeļot spēkus ikdienas tiešajā darbā, viņš vēl vakaros rakstīja grāmatas. „Bija jābūt iekārienam to darīt, jo prātā notikumi vārījās,” uzsver Osvalds. Pensijā arī rakstās
Visas savas grāmatas viņš sarakstījis rokrakstā, bet pēc tam meklējis kādu, kurš tās pārraksta uz rakstāmmašīnas, bet mūsdienās datorā. „Kad aizdevos pensijā, arī vēl kaut ko rakstu, piemēram, makšķernieku stāstus. Trīs gabaliņi jau ir nodrukāti. Pārējie stāv „Latvijas Avīzē”. Stāstos ir par mani, ko makšķernieka gaitās esmu redzējis, piedzīvojis, ar ko bijis kopā. „Makšķernieku stāstus” izstiepu grāmatas garumā, ap 140 lappusēm.” Osvalds atzīst, ka, aizejot pensijā, sākumā sajuties ļoti nepierasti. „Kā uzsēdos uz „Otrās jaunības” rakstīšanas un „Makšķernieku memuāriem”, tā sāku ar dzīvošanu mājās aprast. Ja darbs ir, tad visus pārdzīvojumus var pārciest vieglāk,” viņš uzsver un piebilst, ka tagad pēc kājas operācijas divus mēnešu neraksta neko, bet tas esot dikti labi, ja cilvēks prot reizēm palaisties arī slinkumā. „No rīta līdz pulksten desmitiem izguļos, pēc tam nodzenu bārdu, no viena līdz otram galam izlasu presi. Vakarā nāk televīzijas raidījumi – ziņas, ko paskatos, tad jāiet gulēt un diena cauri…” Zivju hobijs
„Druvas” zivju piegādātājs Osvalds Mauriņš lēnīgi secina, ka ar makšķerēšanu vairs aktīvi nenodarbojas. „Šogad vienu reizi biju aizbraucis uz Ungura ezeru. Zupai izvilku 36 asarīšus” un, atgriežoties zivju ķeršanas interešu aizsākumā, stāsta, ka šī slimība ir jau kopš bērnības.
„Esmu vairākkārt pabijis arī Peipusa ezerā, manā grāmatā, makšķernieku memuāros ar nosaukumu „Ūdeņu aicinājums” ir aprakstītas kādas trīs nodaļas par to.” Silva stāsta, ka Osvaldam makšķerēšanu bērnībā ierādījis kāds večuks Teiču purvā, jo tā malā atradās Osvalda dzimtā māja. Silva Osvalda dzīvē
„Kad vēl dzīvoju Valkā, iepazinos ar viņu kādā ballē. Sanāca, ka viņa pēc tehnikuma beigšanas, bet es brīvprātīgi nokļuvām Cēsīs. Tā kā bijām iepriekš pazīstami, tad jaunu dzīvi citā vietā uzsākot, tāda pazīšanās dod daudz,” prāto Osvalds. Silva atceras, ka braukusi uz Rīgu mācīties, bet Osītis (tā viņa vīru sauc) strādājis Valkas puses mežniecībā. ”Satikāmies, padejojām, bet nopietni neko toreiz galvā neņēmu. Tikai domāju, kāpēc dzejnieks tādai lauku meitenei pievērš uzmanību? Osītis man uzdāvināja grāmatu, kurā bija publicēti viņa dzejoļi, ar ierakstu: „Manai draudzenītei.” Kad pārcēlos dzīvot uz Cēsīm, reiz pat iedomājos, vai mums ar Osvaldu vairs dzīvē iznāks satikties. Jo es biju Cēsīs, bet viņš tur – Valkas pusē. Jāatzīst, ka vienaldzīga pret viņu nebiju. Strādāju Cēsu patērētāju biedrībā, kad zvanīja telefons – Osvalds! Viņš man paziņoja, ka Cēsīs apmeties pavisam. Es kā no plaukta nokritusi,” pārliecinoši saka Silva. Viņi apprecējās 1956. gadā. Abi atzīst, ka iesākuma kopdzīvē bijušas arī nelielas sadzīves problēmas, bet Silva pārliecinājusies, ka jaunībā cilvēki prot salāgoties. Tagad plaukts ir vietā, ar atmiņām par dzīvi un tajā paveikto.
Komentāri