Priekuļos sabrauca bioloģisko saimniecību saimnieki, ar šo nozari saistītie, lai dalītos pieredzē, uzzinātu aktualitātes.
Par savu ikdienu stāstīja kooperatīvās sabiedrības “Zaļais grozs”, ekoveikala “Dabas dobe”, ekovirtuves , veikala “Latvijas ekoprodukts” pārstāvji.
Uz pārdomām rosināja veikala “Latvijas ekoprodukts” pārstāvja Egila Dangas kā zemnieka un tirgotāja teiktais. “Kā zemnieku mani traucē LAD bieži mainītie noteikumi bioloģiskajām saimniecībām. No PVD man vajadzīga palīdzība, lai var uztaisīt pieņemamas ražošanas telpas. Iesākumā var būt neliela telpa dzīvojamā mājā, bet ne jau pastāvīgi. Kā tirgotājam traucē tas, ka zemnieki nespēj regulāri piegādāt preci, un tās kvalitāte,” sacīja Egils Danga. Nesen uz veikalu atvestas vārītas bietes. Daža vien žurku nograuzti sprunguļi. Caur cik rokām tās nograuztās bietes izgāja?
Kāds tās lasīja pagrabā, cits lika katlā,
kāds ņēma ārā. “Kurš tādas pirks? Tā zūd uzticamība zemniekiem. No govs apakšas izvelk maisu ar milzīgiem kāļiem un cer, ka kāds pirks. Rīdzinieks nemaz nezina, kas tie tādi,” gadījumus stāstīja zemnieks un veikalnieks un aicināja zemniekus lielāku vērību veltīt produktu kvalitātei.
Daudzi interesenti bija atbraukuši, lai paklausītos Francijas zemnieku un patērētāju pārstāvju Izabellas Buvjē un Silvena Riū pieredzi. Izabella ir zemniece, bet Silvens pērk viņas izaudzēto.
“Zemnieka saikne ar zemi ir unikāla vērtība, un tā nemainās. Mēs īstenojam ideju “Ražotāja un patērētāja vietējā sociālā partnerība.” Šī ideja pasaulē ar jaunu sparu ikreiz parādījusies krīzes brīžos. Francijā tāds bija 2004. gads, kad izplatījās trako govju slimība,” pastāstīja Silvens un piebilda, ka sākumā neformāli, vēlāk tika dibināta mazo zemnieku atbalsta asociācija AMAP. Tagad izveidots šīs kustības tīkls. Līdzīgi tas darbojas arī citās valstīs.
“AMAP – tā ir saikne ar zemi un starp cilvēkiem. Tā ir ekonomika, saistīta ar cieņu pret vidi un iespēju cilvēkiem ko darīt kopā,” uzsver Silvens un turpina: “Svarīgi, lai
zemnieks ne tikai varētu saražot, bet arī visu pārdot.”
AMAP izveidots pēc pircēju ierosmes. Pircējs, zemnieks un asociācija noslēdz sadarbības līgumu. Patērētājs apņemas interesēties par saimniecību, ja nepieciešams – palīdzēt. Zemniece Izabella, kura audzē dārzeņus un augļus, stāsta: “Es apņemos patērētājiem piegādāt izaudzēto, un viņi samaksā.
Viss notiek uz priekšu. Lai izrēķinātu līguma cenu, tiek izrēķināti visi tēriņi gadam, visas vajadzības, lai ģimene varētu saimniekot un dzīvot. Līgums par augļu un dārzeņu piegādi tiek slēgts uz pusgadu. To apspriežu ar pircēju grupu, un viņi nosaka prioritātes saimniekošanā un arī lemj par zemnieka atalgošanu. Vienu gadu pircēji uzstāja, ka man alga par mazu, esmu pelnījusi vairāk. Patērētāju grupa bija uzstājusi, ka persikiem jāierīko papildu aizsardzība pret salnām. Tā ir dārga, bet raža būs lielāka. Kopējās izmaksas, kas jāiegulda saimniecībā, tiek sadalītas uz ģimenēm, kas iesaistās AMAP grupā”. Izabella uzsver, ka tas, ka naudu viņa saņem sezonas sākumā, ļauj iegādāties visu ražošanā nepieciešamo un nav jāņem aizņēmums bankā un jāmaksā procenti.
Katru mēnesi zemnieks izsūta informāciju AMAP biedriem par to, kas
labs vai slikts notiek saimniecībā. Kad dārzeņi, augļi izauguši, zemnieks tos sakrauj kastēs un aizved patērētāju grupai. Pircēji palīdz ne tikai izkraut kastes ar produkciju, bet paši visu sadala pārtikas grozos. Katrai reizei ir saraksts, cik kilogrami kartupeļu, persiku, burkānu grozā jāieliek.
“Tā ir partnerība. Pircēji, kuri iesaistās šajā sistēmā, dala ar zemnieku visu, arī riskus. Pirms pāris gadiem salnas nokoda persiku ziedus Izabellas dārzā un augļu nebija, tikai viens pircējs ierosināja, ka vēlas saņemt ieguldīto naudu. Patērētāji atbalsta zemnieku. Ja raža lielāka, tad arī to atdod pircējiem,” stāstīja Silvens un uzsvēra, ka no pircēju puses tā ir pilsoniska atbildība, lai zemnieks varētu palikt pie savas zemes un strādāt. “Zemnieks nedrīkst būt vienīgais, kurš uzņemas riskus. Ļoti retas ir reizes, ka grozs ir tukšs. Ar laiku zemnieki iemācās dažādot grozu, ja kaut kā nav, ir kas cits. Pircēji neēd vienkārši zemenes, viņi ēd Izabellas zemenes,” akcentēja Silvens un pastāstīja, ka pirms pasaules kara 80 procenti Francijas iedzīvotāju bija zemnieki, tagad tikai trīs procenti strādā lauksaimniecībā. Francūžus uztrauc, ka pārāk daudz pārtikas tiek ievests un tā nav kvalitatīva. Francijā darbojas apmēram 800 AMAP grupas. Daži zemnieki iesaistījušās divās, trijās.
Kā pastāstīja Izabella, viņai ir maza saimniecība. Par tādu tiek uzskatīts augļu dārzs līdz pieciem hektāriem, bet dārzeņu audzēšanā – līdz diviem hektāriem. Viņa var izvēlēties, maksāt
nodokļus par saražoto produkciju vai fiksētu summu par platību, kurā tiek audzēti augļi un dārzeņi. Izabella maksā PVN par mazu saimniecību, citus nodokļus ne, jo viņai ir trīs bērni. Francijā PVN pārstrādātai lauksaimniecības produkcijai ir 19,6 procenti, bet izejvielām un nepārstrādā-tai – 5,5 procenti, ko maksā arī Izabella. Vēl katram no algas jāmaksā sociālais nodoklis.
Strādniekam jāmaksā 11 eiro stundā, uz rokas viņš saņem septiņus eiro, pārējais aiziet nodokļos. “Nevaru atļauties strādniekus algot. Palīgā nāk pircēji. Līdz šim izdevies izsprukt no kontrolējošām institūcijām. Pircēji nevis strādā, bet mācās, kā audzēt augļus un dārzeņus,” pastāstīja franču zemniece.
Latviešu zemnieki atzina, ka Latvijā sabiedrībai ir jāmainās, jāsaprot, kas ir vērtības. Francūži maksā par to, ka dzīvo Francijā, ir francūži un ēd Francijā audzētus produktus. Kā stāstīja Izabella, ja gadās, ka kāda no kontrolējošām iestādēm aptur mašīnu ar viņas izaudzēto produkciju un konfiscē, tad pircēji dodas uz valsts iestādi un pieprasa savus kartupeļus, kāpostus, zemenes.
Komentāri