“Vai, meitīn, kā tad dzīvojamies? Re, kur 84 gadi man. Un tajā mājā (rāda uz māju pēc pārsimt
metriem) vīriešam ir 89. Tā tas ir, un tas ir labi. Vieta skaista, upe blakus, tikai jāmet kūlens un upē ir iekšā,” tā sacīja “Ogriņu” mājas saimniece Gaida Gatere, kurai pavasarīgi visai straujā Ogre plūst
gandrīz gar namdurvīm. Kopā ar Gaidas tanti rēķinām, ka līdz Vecpiebalgai viņai būtu kādi 12 kilometri, līdz Madonas rajona robežai vēl tikpat daudz.
“Es jau te vistālāk no robežas. Vecpiebalga ir tuvāki, bet es jau tagad sen nekur vairs neeimu. Pa kalnu augšā, ceļgalā pēc avīzēm gan. Man mazmeitīna traki karo, lai braucu pie viņiem uz Rīgu dzīvāties. Vai, meitī, es vienu reizi mūžā Rīgā pa nakti paliku, ne aci neaizvēru! Neesmu nekad tādā troksnī un drūzmā dzīvojusi, pagaidām domāju, ka turēšos tepat,” tā Gaidas tante, kura ar dzīvošanu Kaivē ir ļoti apmierināta. Stāsta, ka pagasta vadība viņus uzpasējot, ziemā neesot ieputināti un autoveikals braucot divas reizes nedēļā.
“Viena pati arī dzīvoju, bet mazbērni pa divām nedēļām reizi apciemo, es nevaru žēloties. Mazbērni jau visi pa Rīgu, viens Liezērē. Ko darīs, ja pie manīm te apmetīsies? Te taču nav nekā, meitī, ko darīt. Bet es badā neesmu, naudīna ir un veikalā varu kauč ko nopirkt. Lai nu cik to latīnu, bet kaut kas jau sanāk,” tā Gaida, kura jau šopavasar paspējusi alkšņus gar Ogres krastu izcirst, puķu dobes uzrušināt un attālais kaimiņš jau dārzu uzaris, lai podos sadīgušos tomātus, arī kartupeļus un vasaras puķes būtu kur stādīt.
“Es, meitī, savā laikā darba cilvēks esmu bijis, tā bez darba es nevaru nodzīvot. Lai ko daru, bet kaut kas ir jādara. Lasu arī avīzes, politikai dzīvoju līdzi. To, kas tagad notiek Latvijā, es nedomāju, ka piedzīvošu. Nē, es nevainoju ne Kalvīti, nevienu. Vienmēr saku, ka tik daudz, cik Kalvītis pielicis pie pensijas, neviens nevarēja. Un domāju par prezidentu. Es gribētu, lai tas jaunais, kas nāks, nav partijnieks. Mana doma jau ir par Ojāru Kalnīnu un Sandra Kalniete jau ar ir mana iemīļotā. Es par “Jauno laiku” balsoju un tagad kreņķējos, ka tādu negodu iztaisīja, tur visi tai saietā izplēsās. Ko darīsi, kā ir, tā ir. Tik traki, ka visu ņemu pie sirds, tāds kreņķis, kad dzirdu, kas notiek,” tā “Ogriņu” saimniece, kura senajās mājās dzīvo kopš 1953. gada, kad pēc Staļina nāves tikusi mājās no Komi apgabala. Gaidu un viņas māsu notiesājuši un izsūtījuši, jo abas strādājušas tolaik Kaudzīšu pastā un sarunājušās ar partizāniem. Gaidai Gaterei rit 84. pavasaris, un viņa neslēpj, ka dzīvē raibi gājis, bet priecājas, ka tāds mūžs nodzīvots. Kad Gaidu satikām, viņas virtuves galds bija pilns ar apsveikumu kartītēm radiem un draugiem Lieldienās un pati teica, ka ļoti gaida tikai to labāko.
“Es jau, meitī, esmu Dieva cilvēks. Katru vakaru noskaitu lūgšanīnu, kad eju gulēt,” tā Gaida, atsēžoties piesaulītē uz sola un rādot, cik lieli jau ceriņiem lapu pumpuri.
Komentāri