Lielisku pianistu Latvijā netrūkst, bet 24 gadus vecais Vestards Šimkus viņu vidū ir īpašs – solokoncerti pilnās klausītāju zālēs, turklāt ne tikai Rīgā. Pagājušajā nedēļā Cēsu kultūras centra 500 vietu zāle bija aizpildīta līdz pēdējās rindas pēdējai vietai.
Koncerta pirmo daļu veidoja tikai viens skaņdarbs, bet kāds! Ludviga van Bēthovena 29. klaviersonāte ir 47 minūšu ilgs, sarežģītas partitūras darbs, kas no mūziķa prasa virtuozitāti, koncentrēšanos, garīgo un fizisko izturību, bet no klausītājiem – lielu ieinteresētību. Koncerta otrā daļa bija veltīta Sergeja Rahmaņinova brāzmainajai mūzikai, atskaņojot viņa sacerēto Otro klaviersonāti. Pusstunda pie klavierēm bija pianisma piruešu cienīgs pasākums. Trešais koncerta skaņdarbs – V.Šimkus orģinālversija klavierēm “Rapsodija blūza stilā” – klausītājiem ne tikai uzbūra Džordža Geršvina populāru melodiju taktis, bet arī pārsteidza ar skaņu buķeti, it kā visu acu priekšā nespēlētu vien pianists, bet viņu pavadītu arī orķestris.
Atvadoties no publikas, kas dziļurbuma klasiku bija noklausījusies ar gandrīz aizturētu elpu un nu mūziķi apveltīja ar ilgstošiem aplausiem, V.Šimkus neslēpa, ka šajā vakarā izsmēlis daudz spēka, tāpēc laiks atpūtai.
– Vai divu stundu solokoncerts ar tik sarežģītām partitūrām kaut kādā ziņā nav salīdzināms ar muzikālu maratonskrējienu?
– Iespējams, bet tikai tad, ja no sportista skrējienā jūt tādu pašu kaifu, kā es, spēlējot klavieres. Es sevi iepriecinu, spēlēdams klavieres, un koncertā atrodos mūzikas baudījumā. Ja arī klausītājiem par šo mūziku prieks, tad ko vēl vairāk?
– Jūs esat atgriezies pie Cēsu Yamaha flīģeļa!
– Cēsīs esmu jau trešo reizi. Pirmo reizi spēlēju pirms četriem gadiem Izstāžu namā, bet pagājušajā vasarā Cēsu kultūras centrā iemēģināju jauno koncertflīģeli. Tagad atgriezos to sadauzīt gabalos (smejas).
– Kā jūs vērtējat cēsnieku pirkumu?
– Pastāstīšu lūk, ko! Stenwey firmai ilgu laiku piederēja ļoti laba koku audzētava Aļaskā, kādēļ firma saražoja daudzas labas klavieres. Tad birokrātijas rezultātā tā šo koku audzētavu zaudēja, to dabūja Yamaha, tāpēc šīs firmas jaunie instrumenti ir tikpat labi. Par Cēsu flīģeli varu teikt visu to labāko. Taču jāielāgo, ka tik labām klavierēm kā šīm, ikdienā jābūt atbilstoši uzturētām. Par klavierēm ļoti jārūpējas. Mitrums un temperatūras maiņa var radīt situāciju, ka klavieres ņaudēs kā kaķu koris.
– Kad koncerta sākumā apsolījāt 47 minūšu ilgu skaņdarbu, visi sagatavojās pacietīgi to noklausīties, tomēr pa reizei vecie krēsli iečīkstējās. Vai to dzirdējāt?
– Nē, krēslu čīkstēšana mani netraucē, bet klepošana gan. Bēthovena skaņdarbs ir grūts un prasa lielu koncentrēšanos. Visu cieņu, mobilie telefoni bija izslēgti, un neviens nezvanīja.
– Jūs izteiksmīgi dzīvojat līdzi mūzikai. Sevišķi to varēja pamanīt Bēthovena adagio sostenuto.
– Šī daļa man ir ļoti tuva. Kā saka mans skolotājs Vadims Suhanovs, šādu adagio var saprast un mūzikā attēlot cilvēks, kurš ikdienā dzīvo prom no sabiedriskās kņadas. Es tiešām dzīvoju mežā, ģimenes lauku mājā, ēdu tikai veselīgu pārtiku un caurām dienām spēlēju klavieres. Nekā cita manā dzīvē nav. Pilnīgi. Tāpēc mūziku sajūtu kā daļu no dabiskās, ārkārtīgi skaistās vides. Tā ir kā cita pasaule, daudz labāka pasaule. Uz skatuves pie klavierēm es vēlos cilvēkiem to parādīt.
– Pēc gaišās Bēthovena mūzikas nāca kaut kas lācīgs, vai, kā jūs teicāt, mamuts, tā raksturojot Sergeja Rahmaņinova skaņdarbu.
– Rahmaņinova mūziku nevar nospēlēt, ja koncentrējies uz katru detaļu. Tur pilnībā jāsaaug ar mūziku. Rokas pašas zina katru nākamo muzikālo frāzi, tāpat kā mēs, runā-jot latviski, nemeklējam katru vārdu vai teikumu, bet sakām domu.
Nošu atcerēšanās man nekad nav bijusi problēma, tomēr pirmo reizi dzīvē man bija drusku problēma iegaumēt visu, ko sacerējis Bētho-vens, jo 29. klaviersonātē ir tik daudz nošu, cik smilšu graudiņu uz zemeslodes. Pāris nedēļas it kā negulēju, jo prāts arī miegā automātiski apguva nošu tekstu.
– Ko no pasaules klasikas apgūsiet turpmāk, ja jau tagad pievarat skaņdarbus – mamutus?
– Šādu mamutu ir ļoti daudz. Tos visus nav iespējams nokaut, bet pamazām dodos medībās. Arī pats komponēju visādus mamutus. Pavairoju tos.
– Jums patīk sagādāt klausītājiem pārsteigumus. Spēlējat uz taustiņiem un pēkšņi – tuk, tuk – piesitat pie klavieru koka.
– Tas ir kā no bērnības, kad vecāki neļauj bērnam ar kulakiem dauzīt klavieres. Redz, izaug liels, un
vienalga dauza (smejas). Tā rodas efekts. Arvien gribas kaut ko jaunu un traku izdomāt.
– Jūs esat saistīts ar elitāru mākslu. Kas vēl līdz ar skolotāju ir jūsu kompānijā?
– Skolotājs ir Minhenē, es viņu redzu reti. Man nav domu biedru, bet ir paveicies ar ģimeni. Mēs tiešām ļoti labi saprotamies – tētis, mamma, māsa, kura arī spēlē klavieres.
– Ko jūs sakāt par kritiku?
– Labāk nelasīt. Lai tā ir, kāda ir, katram savs viedoklis, kā mūzika jāspēlē. Tas ir labi, ja kritiķiem ir viedoklis, bet to nevar uzskatīt par vispārīgo patiesību. Es negribētu, ja kāds tā uzskatītu. Man pašam ir skaidrs, ko gribu pateikt mūzikā. To arī cenšos īstenot, un tas ir mans grūtākais uzdevums.
– Aizraujoši bija kopā ar jums skriet klavieru maratonu!
– Nepakritāt?
– Nē, mēs turējāmies pie krēsliem.
Komentāri