Otrdiena, 23. aprīlis
Vārda dienas: Jurģis, Juris, Georgs, Jurgita

Pārdomu un eņģeļu laikā

Druva
00:00
02.12.2006
1

Gads paskrējis teju vai nemanot, kaut kavējas baltais sniedziņš, klāt jau pirmā Advente. Klusais laiks. Ziemassvētku gaidīšana. Ceru, ka katrs no mums šajā laikā spēj apstāties un ieklausīties sevī un apkārtējos, īpaši, ja tas nav izdevies visa gada garumā. Novērtēt labos darbus un vārdus, un varbūt kādu pagūt vēl pasacīt.

Uz sarunu šajā īpaši jaukajā laikā aicināju Daigu un Induli Jirgensonus. Viņiem šis gads bijis ar īpašām gaidīšanas un piepildījuma sajūtām. Beidzot ģimene ievākusies savā namiņā, kā paši to sauc. Un abi atzīst, ka ģimenē Ziemassvētku sajūta valda visu gadu.

– Kāds jūsu ģimenē ir Adventes laiks?

Daiga: – Mums viss gads bijis tāds gaidīšanas laiks. Bijām bez savām mājām. Aizgājām no pilsētas dzīvokļa un mitinājāmies pie vīra mammas. Nebiju nekādu ekstru. Drēbes vedām mazgāt citur, siltā ūdens nebija. Taču domāju, ka katrai ģimenei vajag savu namiņu. Tā kā šis gads mums bija zināms pārbaudījuma laiks, kamēr beidzot esam iekārtojušies savā namiņā. Arī Dievs mūsu sirdīs bija uzcēlis tādu namiņu, kur ir piedošana, paklausība viņam un dažādu grūtību pārvarēšana.

Indulis: – Piespiešanās un sevis pārvarēšana.

Daiga: – Jā, tas bija līdzīgi kā ar Ziemassvētkiem, kurus ļoti gaidām, jo ātrāk gribam dāvanas. Arī mēs visu gribējām ātrāk, ātrāk. Bet visu jau iegūstam tikai tajā mirklī, kad augšā tas tiek paredzēts. Arī bērni ik uz soļa ir pārbaudījums. Ik pa laikam viņi vēlas izaicināt vecākus. Bet jāmāk savaldīties, jābūt mierā ar sevi. Mums ģimenē svarīgākais ir mīlestība vienam pret otru un miers. Arī no baznīcas izejot, saka: “Lai Dieva miers ir ar jums!” Ja cilvēkam sirdī ir miers, viņš var padomāt. Vakar iesvētījām savu namiņu, bet svētībai nav nekādas nozīmes, ja tajā nedzīvo mīlestībā un saticībā. Vislielākā dāvana ir, ka mēs esam Dieva bērni, tādas avitiņas. Esam laimīgi, ka varam visi būt kopā lūgšanā. Lūgšana mums ir miera osta.

Indulis: – Pirms diviem gadiem mums bija nopietns pārbaudījums. Ļoti tuvi draugi, visa ģimene aizgāja bojā un bēres bija tieši Ziemassvētkos. Tā mēs visi kopā, braucot uz bērēm Liepājā, pavadījām Ziemassvētkus. Mācītājs bērēs teica, lai nepaļaujas uz spēcīgajām automašīnām un jaunajām ziemas riepām, bet pirms došanās ceļā noskaita lūgšanu. No tās reizes īpaši uz lielā ceļa neesam izbraukuši, ja neesam palūguši, lai mums ceļā iet labi.

Daiga: – Paturpinot ideju par ceļiem, kādā filmā bija tāds dialogs, ka vecai sieviņai jautā: “Kur ved šis ceļš?” un viņa atbild, ka ceļam nav jēgas, ja tas neved uz baznīcu. Kāpēc mēs ejam Dieva ceļu? Tāpēc, ka viņš ir teicis: “Es esmu patiesība, ceļš un dzīvība.” Un mums cita ceļa nav. Ziemassvētku laiks dod iespēju ieklausīties sevī. Jā, tas ir tāds īpašs laiks, bet patiesībā svarīga ir visa mūsu ikdiena. Tas, kā mēs dzīvojam. Jau februārī, martā un aprīlī ir sava veida iešana uz Ziemassvētkiem. Lai nav tā, ka Dieva bērniņš piedzimst, dāvanas atver, traukus nomazgā, un viss it kā beidzas. Mūsu dzīvē Ziemassvētki ir visu laiku.

– Nav grūti saglabāt mieru un šādu iekšēju harmoniju, izejot sabiedrībā, lasot presi un vakarā skatoties ziņas?

Daiga: – Mēs ziņas neskatāmies TV un presi nelasām (smejas). Bet, ja nopietni, ir jau dienas, kad ziņās rāda arī labus notikumus. Taču nezāles blakus vajadzīgas, lai mēs varētu attīstīties un stiprināties ticībā. Ģimenē no šādu negatīvu pārraižu, filmu skatīšanās cenšamies norobežoties un neviens no tā nejūtas apdalīts. Bez tam, šķiet, ka mājās ir tik daudz miera, ka, izejot sabiedrībā, mūs nespēj iedragāt. Mums ir bruņas pret apkārt notiekošajām negācijām.

Indulis: – Es pat nebaidītos teikt, ka mums ir citādas acis. Laukos dzīvojot, daudz kas smīdina par to, kas notiek pilsētā. Agrāk, aizbraucot uz pilsētas lielveikaliem, domāju: “Kā es eju? Vai man kurpes nav netīras? Vai neeju par daudz laucinieciski?” Šobrīd tā vairs nav. Patiesībā es sevī jūtu pārākumu. Brīžiem liekas: “Ak, jūs, nabaga pilsētnieki, nezināt, ka šorīt bija fantastiska migla, un vakar bija tāda saule.” Bet tas nenozīmē, ka nevajag pilsētu. Mūsu pašu darbi vislielākā mērā ir saistīti ar pilsētu.

Daiga: – Lai kā arī ikdienas darbos negadītos, jūtu, ka manī ir miers. Jā, tādas kā miera bruņas. Protams, visādi arī pašiem gadās. Bet mēs esam Dieva bērni. Un Viņš mūs gana. Dažkārt mēs esam melnie jēriņi, dažkārt baltie. Bet melnos jēriņus Dievs īpaši mīl, lai tā pazudusī avtiņa atgrieztos pie Viņa un dzīvotu mīlestībā. Kad pēc pirts noguļamies zālē un acīm paveras zvaigžņota debess, liekas, esam tik maziņi salīdzinājumā ar visu. Un tad liekas, ka ir tomēr kāds augstāks un lielāks par mums. Pats sajūties pavisam mazs puteklītis. Arī lauku dzīve zināmā mērā iemāca pazemību.

Indulis: – Arī staigāšana basām kājām ir pazemība. Ja ej ar lieliem, melniem zābakiem, daudz kam pāri ej neskatoties. Visu zem sevis samin. Bet, ejot basām kājām, nekad ne-spersi, jo zināsi, ka arī pašam sāpēs. Bez tam basām kājām cilvēks iet klusiņām, netrokšņojot.

Daiga: – Pie šādām atziņām arī paši esam nonākuši, ejot grūtus ceļus. Arī mums ir bailes, bet Dievs ir tas, uz ko varam paļauties. Tas, protams, pateicoties tam, ka mums dzīvē bijuši labi garīgie tēvi.

Indulis: – Dieva pasaulē kāds varbūt ienāk kā tukšā eiroremonta telpā un nezina, kur likties. Tad ir labi, ja ir kāds, kurš pasaka: “Turies pie manis un es tev palīdzēšu.” Tā jebkurā situācijā varam iedomāties, ka Jēzus ir līdzās un ved mūs pie rokas.

– Kas ir īstenākā Ziemassvētku dāvana jūsu ģimenē?

Daiga: – Lielākā dāvana ir tā, ka visa ģimene šajā vakarā var būt kopā. Bet pašiem šogad lielākā dāvana Ziemassvētkos būs pavarda smarža, jo līdz šim mums sava pavarda nebija. Ir sirds siltums, bet mājās arī krāsns siltums svarīgs.

Indulis: – Siltums jebkurā gadījumā ir drošība. Arī bērns, kad nobīstas, piekļaujas pie mammas vai tēta un saņem siltumu.

– Kā jūsu mājās smaržo Ziemassvētki?

Indulis: – Tā ir tīrības smarža, kas miksējas – no svecītes mazliet aizdegušo skuju smarža ar piparkūkām un mandarīniem.

Daiga: – Bez visām smaržām svarīga ir pateikšanās – gan par Jēzus bērniņa dzimšanu, gan par laicīgākām lietām. Jā, sajūta ir tāda, ka Ziemassvētku laiks ir sācies, un pie mūsu nama stāv eņģeļi.

– Kas ir eņģeļi? Vai bērni tic eņģeļiem?

Daiga: – Domāju, ka katram uz pleca sēž eņģelītis, kurš palīdz. Varbūt kāds to vienkārši neredz vai nejūt. Man šķiet, ka eņģeļi ļoti piederas Ziemassvētkiem, jo visi kļūstam baltāki. Arī eņģeļi ir balti. Piemēram, meitiņa jautāja man, kā rodas sniegs? Ko es viņai stāstīšu? Saku, ka eņģeļi uz Ziemassvētkiem tīra mājas, purina spilvenus un mums krīt sniegs. Interešu centriņā bērniem mācu zīmēt. Un patlaban mēs zīmējam lielus eņģeļus. Bērniem patīk. Īpaši viegli strādāt ar mazajiem. Viņi ir brīvi, nebaidās no tā, ko domā. Viņiem ir dzīva fantāzija. Zinu, ja tādu darbu iedotu kādam sestās vai septītās klases skolēnam, būtu lielas nopūtas, bet mazie ar drošu roku un pilnu pindzeli visu sazīmē. Protams, bērni vispirms ir jāierosina, nekas uzreiz nenotiek. Arī mēs pirms zīmēšanas lasījām par eņģeļiem. Katru dienu, ejot uz darbu, palūdzu Dievam, lai dienas darbi sokas, lai bērniņiem labi iet. Rodas spēks un pārliecība, ka viss sanāks.

– Vai nav grūti ar bērniem runāt par garīgām lietām?

Daiga: – Ar Martu (piecgadīgā meitiņa- aut.) nepavisam. Jo bērni ar to tik organiski aug kopā, ka tas ir pašsaprotami. No mazām dienām viņi ir ņemti uz baznīcu un turpat dievkalpojumu laikā ir spēlējušies. Vienmēr pie galda kopā noskaitām lūgšanu. Pateicamies par to, kas celts galdā. Ja dārzā izaug sīpoli, saimniece slavē: “Es laistīju un audzēju tos”, bet Dievs saka, ka cildināms nav ne laistītājs, ne dēstītājs, bet Dievs, kas audzēja. Ja būtu vētras, nekas no sīpoliem nesanāktu. Bērni pie tā ir pieraduši.

– Vai arī skolēnu interešu centrā ar bērniem ir viegli par šādām tēmām runāt? Ne visās ģimenēs bērni aug kristīgā vidē.

Daiga: – Man nav grūti runāt. Dans (septiņgadīgais dēls – aut.) man dažkārt saka: “Es skolā klusībā pie sevis noskaitīju lūgšanu.” Skolās tagad ir kristīgā ētika, kuru vecāki var izvēlēties bērniem. Ir puikas, kas spēlē kariņus, liek roku dzelžus un šaudās. Un kāds teica, ka zēnam vajag būt vīrišķīgam. Kāda tur vīrišķība? Danam nav bijusi neviena pistole vai cits ierocis. Neviens man neiestāstīs, ka to vajag. Tas rada tikai ļaunumu. Citi vecāki ļauj bērniem spēlēt datorspēles, kur kaujas. Jā, bet tā nevajadzētu būt. Arī bērnudārzā saskaramies ar šādu problēmu.

– Vai nepietrūkst sniega? Vai Ziemassvētkiem jābūt baltiem?

Daiga: – Pēdējos gados tie tādi laikam arī bijuši. Galvenais, lai sirdī baltums. Lai ir pateikšanās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Satiekas darba devēji un ņēmēji

00:00
23.04.2024
7

Darba meklētājus Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) akcijā “Sezonas darbi” aicināja tikties ar darba devējiem. NVA Cēsu filiālē interesentus sagaidīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD), akciju sabiedrības “Cēsu alus” un SIA “Green Line Services” pārstāvji. Divu stundu pasākumā darba devēji stāstīja ne tikai par sezonas, bet arī pastāvīga darba piedāvājumiem. Darba meklētāju netrūka. “Cēsu alus” […]

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē 16 izsaukumi

15:43
22.04.2024
14

Aizvadītajās trīs diennaktīs, laika posmā no šī gada 19. aprīļa plkst. 6.30 līdz 22. aprīļa plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma 16 izsaukumus – trīs izsaukumus uz ugunsgrēku dzēšanu un 13 izsaukumus uz glābšanas darbiem. Sestdien plkst. 18.04 saņemts izsaukums uz Madonas novada Cesvaines pagastu, kur divstāvu dzīvojamās mājas otrajā stāvā pie […]

Fiziskās aktivitātes - svarīgākais ieradums labas veselības uzturēšanai

15:27
22.04.2024
22

Uz jautājumu “Kurš no ieradumiem, jūsuprāt, ir vissvarīgākais veselībai?” “Mēness aptiekas” un pētījumu aģentūras “Norstat” veiktajā aptaujā 17% respondentu atbildējuši, ka tās ir regulāras fiziskās aktivitātes, savukārt 16% kā svarīgākās norādījuši regulāras veselības pārbaudes. Interesanti, ka fiziskās aktivitātes par svarīgāko ieradumu vīrieši atzinuši divas reizes biežāk nekā sievietes. Visvairāk – 25% – ar fiziskajām aktivitātēm […]

Āraiši ir īpaši, un tādiem tiem jābūt

00:00
22.04.2024
41

Āraisieši vienmēr uzsvēruši piederību īpašajai vietai Āraišiem. Jau desmit gadus aktīvākie iedzīvotāji apvienojušies Āraišu biedrībā, lai kopā risinātu ikdienas problēmas, stiprinātu identitāti un atpazīstamību, veicinātu kopienas un apkārtnes iedzīvotāju līdziesaisti, radošumu un interešu daudzveidību, paplašinātu tūrisma piedāvājumu.    Biedrības rosināti, āraisieši sanāca kopā, lai apspriestu aktuālo. Eva Koljera pastāstīja par aptaujas, kurā viedokli pau­da āraisieši, […]

Rokdarbos atmodina pavasari

00:00
21.04.2024
50
1

Dzērbenes pilī kā ik pavasari pagasta un kaimiņu rokdarbnieki un amatnieki rāda rudenī un ziemāpaveikto. Izstādes pamatu veido Dzērbenes tautas nama studijas “Dzērbe” dalībnieku darbi. “Gada laikā studijas vadītāja Inga Blauberga    iedrošinājusi, aizrāvusi pagasta sievas. Aizvien tiek apgūts kas jauns, pētītas    latviskās un Dzērbenes meistaru tradīcijas,” saka tautas nama un Dzērbenes amatu mājas […]

Grāmatas Braila rakstā, audio, palielinātā drukā un vieglajā valodā

00:00
20.04.2024
65

Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēkā, kas daudziem labāk zināma ar iepriekšējo nosaukumu Neredzīgo bibliotēka, grāmatas lasa ne tikai vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, bet arī tie, kuriem citu iemeslu dēļ grūti lasīt parasto druku. Tas var būt gultas režīms pēc traumas, operācijas, pēc insulta, infarkta vai ir grūtības fiziski noturēt grāmatu rokās. Dienā bibliotēku vidēji ap­meklē 10 […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
33
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi