Labklājības ministrijas ierēdņi uzsver, ka Eiropas Kopienā šis gads ir nosaukts par vienlīdzīgo iespēju gadu, kurā Latvija izvirzījusi trīs prioritātes – rūpes par invalīdiem, ģimenēm ar bērniem un strādājošo labklājību.
“Šīs prioritātes definētas gada sākumā, un tās ir patiesi labas,” saka Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” direktore Iveta Sietiņsone un šo gadu nebaidās nosaukt arī par savu profesionālo izaicinājumu gadu. Iveta desmit gadus darbojas sociālajā jomā un visus – vadošos amatos. Viņa vadījusi Valmieras domes sociālās palīdzības nodaļu, tad Rīgas domē bijusi labklājības departamenta direktora palīdze, bet šī gada sākumā sākusi kūrēt jaunizveidoto aģentūru mūsu pilsētā.
– Sarunas sākumā pieminējāt valstī noteiktās prioritātes. Vai tās ir īstenojamas Cēsīs?
– Esmu apzinājusi neaizpildītās nišas. Trūkst īslaicīgās sociālās aprūpes veciem cilvēkiem. Kaimiņos, Valmieras slimnīcā ir nodaļa, kur var ievietot klientus, lai uzlabo veselību. Mēs vedam uz bijušo Vecpiebalgas slimnīcu, kas vienmēr ir pārpildīta. Un, ja tā pavērtē – radinieks ir Vecpiebalgā, cik bieži pie viņa spēj aizbraukt ģimenes cilvēki, draugi? Tas bieži nav iespējams. Taču nereti vajag ne tikai medicīnisku ārstēšanu, bet cilvēcisku atbalstu. Vēl ļoti aktuāli ir izveidot kārtīgu nakts patversmi. Kopā ar kolēģiem esam izpētījuši, cik ļoti tā nepieciešama, jo dažu iedzīvotāju dzīvesveids vienmēr atšķirsies no vispārpieņemtā. Esam izplānojuši bezpajumtniekus apzināt, viņus aizvest uz pirti, saģērbt jaunās drēbēs, nokārtot pasu, citu dokumentu saņemšanu un izrunāties, lai dzirdam, cik daudziem ir vēlme kaut ko dzīvē mainīt. Dažiem uz kādu laiku vajadzēs pajumti, citiem nodarbības. Tās ir ieceres tuvākajam laikam, bet vēl daudz mūsu pilsētā jādomā par cilvēkiem ar invaliditāti. Jāplāno, vai varam izveidot invalīdu darbnīcas, jāpārveido māju iekšpagalmi, kurās dzīvo cilvēki ar kustību traucējumiem, lai varam nodrošināt vides pieejamības prasības. Jāplāno, kā kompensēt transporta pakalpojumus. Cēsīs ir ļoti liela problēma ar dzīvojamo platību, tāpēc noteikti jāparedz grupu dzīvokļu celtniecība, lai tajos varētu izvietot bērnus, kuri auguši bērnu namos, kuriem ir invaliditātes iezīmes.
– Izklausās mērķtiecīgi…
– Ļoti daudz darba jāiegulda, taču ir jāmeklē un jāatrod iespējas. Nezinu, vai tā drīkstu sacīt, bet man, no malas ienākot, trūkstošais bija labi pamanāms. Ja es ieraugu problēmu, tad gribu to atrisināt! Uzreiz nezinu atbildi, kā to paveikt, bet, ja pāris dienas un naktis padomā, tad izdodas rast labas idejas. Jau jūlijā darbu sāks mājas aprūpes birojs. Tā darbinieki palīdzēs klientiem – veciem, slimiem, vientuļiem cilvēkiem iziet pastaigā, sakops māju, atnesīs produktus no veikala, samaksās rēķinus. Aprūpe klientam būs bez maksas, izdevumus segs pašvaldība. Līdz šim šāda pakalpojuma Cēsīs nebija, bet aprūpe attaisnosies, lai klientu nebūtu jāievieto pansionātā. Līdzšinējā pieredze ļauj uz problēmām un situācijām paraudzīties no vairākiem skatu punktiem. Protams, Cēsīs un Rīgā iespējas atšķiras.
– Arī sociālajā sfērā Rīga ir valsts valstī?
– Tā tiešām ir, jo līdzekļu, ko tērēt, ir daudz vairāk. Rīgā klients prasa, un viņam ir iespēja piešķirt pabalstu. Ir daudz niecīgāka kontrole, jo grūti noskaidrot, kur šis cilvēks nelegāli strādā, kur halturē. Pabalsti ir pietiekami lieli, lai padzīvotos. Dažu sociālo grupu klientiem Rīgas dome gadu apmaksā dzīvokli un garantētais iztikas minimums ir nevis 27 lati mēnesī , bet pacelts līdz 60 latiem. Cilvēki droši vien ir apmierināti, bet es kā speciāliste to vērtēju kritiski. Tas neglābj no bezizejas, jo pabalsti nemotivē cilvēku cīnīties.
– Speciālistam gan vieglāk, proti, iedod naudu, un kādu brīdi klients nepiestaigā.
– Man ir interesanti strādāt šajā vidē. Man patīk risināt sociālās problēmas. Atrast problēmas sakni – izglītības trūkumu, alkohola problēmu. Mēs nevis dosim pabalstu no gada gadā, bet sūtīsim, piemēram, ārstēties. Un uzstādījums varētu būt tāds – ja to nedarīsi, tad pabalstu nesaņemsi! Piedod un – atā!
– Šis viedoklis izskanēja vēlējuma izteiksmē. Tā taču nenotiek, vai ne?
– Ja ģimenē ir bērni, tad daudzās situācijās palīdzību ir grūti atteikt. Ja visus riska ģimeņu bērnus varētu ievietot diennakts bērnudārzos, kur mazie būtu paēduši, aprūpēti, viņi rotaļātos, mācītos, tad aģentūras speciālisti daudz striktāk varētu vērtēt ģimenes attieksmi un viņu vēlmi dzīvi izmainīt. Tādā situācijā būtu lielākas iespējas līdzekļus neiedalīt. Cēsīs bērnudārzi ir pārpildīti. Un nav ko brīnīties, ka septiņgadīgs bērns, kuram pietrūcis vecāku atbalsta un rūpju, nesaprot jautājumu jēgu. Nav ko brīnīties, ka trīsgadīgam mazulim jau nopuvuši zobiņi. Vecākiem iedod pabalstu, bet viņi šo naudiņu neprot rūpīgi iztērēt. Tāpēc uzsveru, ka tikai pabalstu piešķiršana daudzos gadījumos nav risinājums. Tas ir traki, domājot par bērnu un ģimeņu interesēm, šie jautājumi ir jāsakārto. Pagaidām vēl nezinu atbildi uz jautājumu – kā?
– Pieminējāt, ka nauda neatrisina visas problēmas. Vai klienti domā citādi?
– Pašvaldība nevar atrisināt valstiskās problēmas. Kā dzīvo pensionāri? Valsts pieņēmusi Pensiju likumu, trīs ceturtdaļas pensionāru dzīvo trūcīgāk par visiem iztikas groziem, bet pensionāri ir ceturtā daļa sabiedrības. No otras puses,sanāk, ka man kā sociālajam darbiniekam pašvaldībā par to pat nav jāsatraucas, jo ir Sociālās palīdzības likums, kurā noteikts, ka pašvaldības vienīgais pienākums ir nodrošināt garantēto minimālo ienākumu. Tas nozīmē, ka teorētiski ir pateikts, ka Latvijas iedzīvotājam var pietikt ar 27 latiem mēnesī. Kā palīdzēt visiem pensionāriem, kādā situācijā paliek ģimenes, invalīdi? Tas īstenībā ir ētiskas dabas jautājums.
– Piemēram, Labklājības ministrijā uzskata, ka ļoti svarīga ir pašvaldību attieksme pret sociālo sfēru. Un attieksme izpaužas gada budžeta sadalījumā…
– Salīdzinot ar citām pašvaldībām, procents, kas atvēlēts sociālo pakalpojumu sniegšanai, Cēsīs ir mazliet zem desmit procentiem. Tas ir tāds vidējs rādītājs, un nākamajā gadā aģentūra pamatoti prasīs daudz vairāk līdzekļu. Bet vēlreiz saku, ka Cēsīs nevarēsim atrisināt valsts problēmas. Es varu pensionāriem piedāvāt pakalpojumu, piedāvāt nodarbības dienas centrā, bet viņiem tiešām trūkst iztikas līdzekļu. Es vienmēr esmu domājusi, ka no cilvēkiem, kuri nostrādājuši visu mūžu un tagad saņem tos 100 vai 120 latus, es varu tikai mācīties izdzīvot. Tāpēc būtu valstī pārskatīšanai jāatver Pensiju likums, lai tik liela sabiedrības daļa saņemtu cilvēka cienīgas pensijas. Un pašvaldība te nevar palīdzēt! Ja es paņemu, tā improvizējot, visu gada sociālo budžetu un uzskatu, ka pensionāriem jāpieliek vidēji 40 lati mēnesī, tad varu palīdzēt kādiem 800 cilvēkiem, kādai piektajai, sestajai daļai pilsētas pensionāru. Bet tad tas nozīmē, ka nepalīdzam ne bērniem, ne ģimenēm, ne invalīdiem. Vairāk nevienam! Tādas nu ir tās iespējas!
– Bet vienai no prioritātēm vēl būtu jābūt atbalstam invalīdiem.
– Ja valstī saka, ka invalīdiem ir prioritāte, es to pilnībā atbalstu. Taču atkal tiešā problēma ir līdzekļu trūkums. Cik invalīdam vajag naudas medikamentiem, cik vajag pārtikai, cik jātērē komunālajiem maksājumiem? Kāda ir viņu pensija? Jautājumu ir ļoti daudz un valstī risināmi. Bet sarunas sākumā jau izrunājām, ka Cēsu pašvaldība invalīdiem piedāvās vairāk pakalpojumu un risinās vides pieejamības jautājumus.
– Vai tas, ka Cēsu pašvaldības sociālās palīdzības nodaļa tika pārveidota par aģentūru, darbu sekmē?
– Pirms pāris mēnešiem rīkojām atvērto durvju dienu, lai iedzīvotāji iepazīstas ar speciālistiem, uzzina par sociālajiem pakalpojumiem, to pieejamību. Ko ar to gribu pateikt? Liekam uzsvaru, ka esam tuvāk mūsu klientam, ka Bērzaines ielā 16/18 ir izveidota tāda kā palīdzības saliņa, kur kompleksi var saņemt sociālo palīdzību, sociālos pakalpojumus, veselības aprūpes minimumu. Te strādā sociālā darba speciālisti, juristi, grāmatveži. Daudzas pašvaldības joprojām ir grūti pārliecināt, ka sociālo pakalpojumu nodrošināšanai jāveido atsevišķas juridiskas institūcijas, kurām deleģē pienākumus, atbildību, kas darbojas saskaņā ar domes saistošajiem noteikumiem, bet daudzus jautājumus izlemj savas kompetences ietvaros. Šādu aģentūru Latvijā nav daudz, un esmu ļoti priecīga, ka Cēsīs par tās nepieciešamību lēma jau pirms diviem gadiem un tagad strādājam. Nākotnē aģentūra plāno vēl citus pakalpojumus, jo teritoriāli šī ir stratēģiski izdevīga vieta. Te ir iespēja attīstīties, te ir pārveidojamas ēkas, cerams, reģionālā reforma sekmēs to, ka pakalpojumus varēsim piedāvāt daudz plašākam klientu lokam.
– Vai tas nozīmē, ka tāda pati palīdzība un pakalpojumi, kādus saņem pilsētnieki, būs pieejami arī lauku cilvēkiem?
– Cilvēks nav vainīgs, ka izvēlējies dzīvi laukos. Viņam ar to vajadzētu lepoties, būt apmierinātam. Bet pie mums Rīga, kā jau izrunājām, ir privileģētā stāvoklī. Un lielākās valsts pilsētas, arī Cēsis, cenšas neatpalikt. Pagastos sociālā situācija ir sliktāka. Ja pavērtē, tad ļoti bieži laukos cilvēkiem ir trūcīgi apstākļi, bet sociālās palīdzības iespējas niecīgākas. Es domāju, ka novadi palīdzības saņemšanu vienādos. Pakalpojumu daudzums nesaruks, un ieguvēji būs pagasti, kas apvienosies ar pilsētu.
– Starp citu, jūs taču arī dzīvojat laukos…
– Mani kolēģi joprojām smej, ka vedīšot mani ekskursijā pa Cēsīm! Es tiešām nepārzinu pilsētu, un stipri ir jāpiedomā, kur meklējama kāda iestāde, kurā mājā dzīvo tas klients, kurš man izstāsta savas problēmas. Ilgi esmu dzīvojusi Valmierā, tad mazliet Rīgā, bet tagad mūsu ģimenei ir mājas Drabešu pagastā. Atvaļinājums paies “Kalna Smīdes” bišu dravā. Es jau vakar vīram teicu, ka jāsviež medus! Tas tiešām ir tāds salds darbiņš. Un vēl man vajag daudz laika, ko veltīt mūsu mazajai meitiņai. Viņai ir tikai gads un divi mēneši, bet mamma, kura kādreiz sacīja, ka vairs nekad nestrādās, jau atkal raujas. Man likās, ka biju piekususi, bet tagad ir tik daudz enerģijas. Redzu, kā lietas attīstās, un man gribas strādāt.
Komentāri