Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija nedēļu pirms valsts svētkiem izsludinājusi par atvērtu interesentiem, aicinot iepazīties un arī iedziļināties arhīvu darbībā.
Pagājuši 43 gadi, kopš, apvienojot rajonu un pilsētu arhīvus, Latvijā izveidoti 11 zonālie valsts arhīvi. Viens no tiem atrodas Cēsīs un apkalpo Cēsu un Madonas rajonu. “Jo dokuments vecāks, jo interesantāks. Drīz par tādiem kļūs kolhozos ar roku rakstītie protokoli. Tie jau tagad ir kā Indriķa hronikas,” sacīja Anita Meldre, Cēsu zonālā valsts arhīva vadītāja, prognozējot, ka nākotnē šo protokolu vērtība tikai augs. Tajos varēs smelties laikmeta un vides raksturojumu, gūt dokumentālus apliecinājumus. Ies gadi, un vērtība augs arī ar Latvijas valsts atdzimšanas vēsturi saistītajiem dokumentiem. Cēsu zonālajā arhīvā glabājas viens no lielākajiem dokumentu krājumiem par
Tautas fronti un Cēsu nodaļas darbību.
“Interesanti, kas notiks ar Cēsu 800 gades sagatavošanas un norises dokumentiem? Tiem ar laiku vajadzētu nonākt valsts arhīvā – iestādē, kas veido valsts hroniku,” bilda A.Meldre.
Ne tikai atvērto durvju dienās, arī ikdienā arhīvos glabātie dokumenti lasītavās ir pieejami ikvienam. Taču 20. gadsimtā ne vienmēr tā ir bijis. “Latvijas pirmās neatkarības laikā 1936. gadā profesors Fricis Balodis rakstīja, ka mūsu tautai ilgus gadsimteņus patiesa senatnes pētīšana bijusi ļoti apgrūtināta, jo arhīvus un muzejus pārzināja cittautieši, kas nepielaida latviešus pētīšanas darbos savās krātuvēs. Pagāja nedaudz gadu, vēsture atkārtojās. Latvija zaudēja neatkarību un latvieši – brīvu pieeju arhīviem,” analizēja arhīviste Anda Opoļska, kura pēdējos gados mērķtiecīgi strādājusi ar represiju dokumentiem, ļoti daudzām latviešu dzimtām darot zināmu, kas noticis ar izsūtītajiem cilvēkiem. “Tas ir zīmīgi, ka arhīvos atvērto durvju dienas notiek tieši laikā, kad atzīmējam Latvijas valsts dibināšanas gadadienu,” vajadzību apzināties brīvības priekšrocību – izzināt savas saknes – uzsvēra A.Opoļska. Arhīvā gaidīti ir skolēni, lai iepazītos ar valsts iestādes būtību. To visbiežāk izmantojuši audzēkņi no tehnikuma Priekuļos.
Ar iesniegumu, gaidot arhīva palīdzību izziņu sagatavošanā juridisku jautājumu risināšanai, visbiežāk vēršas cilvēki, kuriem nozaudēti vai arī pavirši aizpildīti īpašumu, izglītības vai darba attiecību dokumenti. “Izziņu sagatavošana kļūst arvien sarežģītāka, jo saņemam pieprasījumus, kuros trūkst skaidru norādījumu, kur, kādā periodā meklēt vajadzīgo dokumentu par nostrādātiem gadiem, pirktiem un pārdotiem īpašumiem,” situāciju raksturoja A.Meldre. “Reizēm arhīva darbiniekam jākļūst par tādu kā Šerloku Holmsu, palīdzot izpildīt pieprasījumu cilvēkam, kurš iesaistījies tiesu procesā.”
A.Opoļska stāsta, ka arhīvu darbinieki ne reizi vien sastapušies ar uzņēmumu vadītāju, lietvežu vai grāmatvežu uzskatu, ka arhīvs ir “pūķa baisuļa mītnes vieta”, jo tas pieprasa ievērot Komerclikumu. Likums paredz, ka uzņēmuma vai iestādes vadība ir atbildīga par dokumentācijas sagatavošanu, lai pēc gadiem to nodotu valsts arhīvā. Tas attiecas arī uz uzņēmumiem, kas likvidējas. Likuma spēks bijis vājš 90. gadu sākumā. Tā rezultātā arhīvā nav nonākusi daudzu privātu uzņēmumu dokumentācija un šodien par tiem nav iespējams gūt nekādus apliecinājumus.
Šogad Valsts arhīvu ģenerāldirekcija par prioritāti izvirzījusi padomju perioda dokumentu pieņemšanu arhīvā. Plānots, ka arhīvisti pieņems un glabāšanai sagatavos četras reizes vairāk dokumentu nekā pirms gada.
Komentāri