Laukos ir daudz jauniešu ar nepabeigtu pamatizglītību. Jauniešiem svarīga nauda
Raunas pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Inga Kārkliņa atzīst, ka jaunieši ar zemu vai nepabeigtu pamatizglītību pagastā ir viena no satraucošākajām problēmām.
“Dzīvojam laikā, kad nauda ir svarīgāka par visu, un par lielu nožēlu to jūt un redz arī jaunieši. Ir pat sešpadsmitgadīgi skolēni, kuri izvēlas labāk piestrādāt un nopelnīt kaut pārdesmit latus. Viņi nejūt motivāciju sēdēt skolas solā un mācīties, izvēlas piestrādāt un nopelnīt naudu,” saka sociālā dienesta vadītāja un atklāj, ka ar šiem jauniešiem daudz tiek runāts par to, ka izglītība mūsdienās ir svarīga.
“Runājam, bet jaunieši to nesaprot. Ir jau gados vecāki puiši, kuri it kā nožēlo, ka savulaik nav mācījušies un solās iet uz vakarskolu. Taču tie tā arī paliek tikai vārdi. Mūsdienās jauniešiem ir grūti neapjukt un nepakļauties naudas varai. Tiesa, varētu runāt arī par uzņēmējiem, kuri nepilngadīgiem jauniešiem ļauj strādāt. Viens šāds puisis strādā Cēsīs celtniecībā, saņem labu naudiņu un nebūt nedomā atgriezties skolas solā,” situāciju pagastā vērtē I.Kārkliņa un piebilst, ka daudz kas ir atkarīgs arī no ģimenes. Lielākoties problēmas skolā rodas tiem bērniem, kuriem arī ģimenē tās ir.
Arī Drustu pagasta sociālā darbiniece Rigonda Slaidiņa atzina, ka pagastā ir jaunieši, kuri labprātāk izvēlas strādāt, nevis mācīties.
“Par to, ka skolēniem ir jāmācās un jāiegūst pēc iespējas augstāka izglītība, nav vispār jādiskutē. Bet bērni nav vainīgi, ja valstī ir tik ļoti samilzušas sociālās problēmas. Cilvēki dzīvo ļoti trūcīgi. Minimālā alga ir 120 lati. Ko lai pasaka jaunietim, kurš grib nopelnīt naudu, kurš palīdz izdzīvot savai ģimenei? Turklāt laukos nav liela iespēja izvēlēties darba vietas. Viņi izvēlas smagāko – strādā gateros,” domās dalās R. Slaidiņa un piebilst, ka puiši darbu atrod, bet lielākas problēmas ir ar meitenēm, kuras nestrādā, nemācās un ātri kļūst par mammām. bLauki nevienam nav vajadzīgi
Stalbes vidusskolas 12. klases skolniece Anda Jansone pēc vidusskolas beigšanas nolēmusi doties mācīties uz Rīgu un nepieļauj iespēju, ka varētu atgriezties dzimtajā pagastā.
“Ko te darīt? Vienīgi ciemos pie vecākiem var atbraukt. Iespējams, ka nākotnē Stalbē varētu uzcelt sev māju un darbu meklēt citur. Te nav ko darīt! Par pārdevēju strādāt? Mana mamma strādā veikalā, un es redzu, kā viņa mokās – 14 stundas stāv kājās. Tāds darbs nav domāts man. Es labāk mācos un strādāšu ar galvu. Tikai dēļ svaigā gaisa var atbraukt uz laukiem,” saka Anda un piebilst, ka teju visi jaunieši pēc skolas beigšanas dodas prom.
“Kādreiz pagasta vai skolas ballēs bija pilns jauniešu. Tagad labi, ja atnāk kādi desmit. Visi ir prom. Nevienam laukus vairs nevajag. Arī klasesbiedri ir nolēmuši mācīties Rīgā,” atzīst divpadsmitās klases skolniece un uzsver, ka izglītība mūsdienās ir pats svarīgākais.
“Daudzi jaunieši to saprot, citi ne. Ir tādi, kuri nemācas, nenāk uz skolu, bet tie arī paliks te dzīvot. Kaut kādu darbu jau var atrast vienmēr, taču ne katrs ir gatavs darīt to, ko piedāvā. Pienācīgas izglītības pārsvarā nav jauniešiem, kuriem mammas ir ārzemēs, tēvs, iespējams, strādā fermā. Jaunais cilvēks cīnās pats par sevi, viņam nav atbalsta. Tādi jaunieši domā, ka ar to, ka māk skaitīt līdz četri, dzīvē pietiks un vairāk neko nevajag,” domās dalās Anda un cer, ka nākotnē Stalbe attīstīsies un, iespējams, uzradīsies kāds uzņēmīgs cilvēks, kurš radīs arī jaunas darba vietas un labākus dzīves apstākļus vietējiem ļaudīm.
Arī Stalbes vidusskolas 9. klases skolniece Lija Paškevic pēc 9. klases beigšanas nolēmusi mācīties vidusskolā, lai vēlāk varētu doties studēt.
“Manā klasē lielākoties visi klasesbiedri ir nolēmuši mācīties tālāk. Vieni ies uz vidusskolām, citi uz profesionālās izglītības mācību iestādēm. Pati vēlos iegūt pēc iespējas augstāku izglītību,” saka Lija. Jaunieši bez izglītības paliek laukos
Stalbes vidusskolas bioloģijas skolotāja un direktora vietniece mācību darbā Ilze Rēķe stāsta, ka skolā strādā jau 20 gadus. Šajā laikā daudz kas ir mainījies.
“Kādreiz mācīt bija daudz vieglāk, jo skolotāja vārds bija likums. Nebija jācīnās. Tagad ar bērniem jāmāk strādāt, jāprot viņiem pielāgoties un atrast kopīgu valodu. Tā jau ir, ka skolēni bieži vien zina savas tiesības un nezina pienākumus,” saka I.Rēķe un, vērtējot situāciju pagastā, atzīst, ka skolēnu lielākā daļa pamatizglītību iegūst. Jautājums ir, vai viņi turpina mācīties, vai aiziet strādāt.
“Ir kāda daļa jauniešu, kas neiegūst vidusskolas izglītību un klīst apkārt. Strādā tepat paju sabiedrībā vai celtniecībā. Nezinu, vai viņi ir beiguši kādus kursus, bet palīdz fermā, strādā par mehanizatoriem. Tā kā kaut ko jau dara. Gluži bez nekā apkārt nestaigā,” stāsta skolotāja.
Jautāta, vai ir jaunieši, kuri pēc augstākās izglītības iegūšanas atgriežas pagastā, skolotāja atbild noraidoši.
“Pagastā jauniešiem ar augstāko izglītību ir maz darba vietu. Viņi iet prom. Atbrauc tikai ciemos pie vecākiem. Bet mums ir laba satiksme ar Cēsīm, Rīgu, Valmieru un Limbažiem. Tā kā ir iespēja dzīvot Stalbē, bet darbu meklēt kādā no tuvējām pilsētām,” saka I.Rēķe un turpina: “Nenoliedzu, ka skolēniem ir zema motivācija mācīties. Daudziem nemitīgi tas jāatgādina. Zvanām vecākiem, atgādinām par konsultācijām un skolēnu mācību parādiem. Varētu vēlēties, lai arī vecāki vairāk iesaistītos bērnu skolas dzīvē. Nepieciešama sadarbība, vieni mēs neko nevaram panākt. Taču lielākoties tā arī ir, ka paši vecāki vairs nevar tikt galā ar bērniem. Kāpēc vienam bērnam vecāki var pateikt, ka viņš neies uz balli un paliks mājās, bet otrs savos vecākos pat neklausās. Problēmu ir daudz, bet mēs cenšamies tās risināt,” tā Stalbes vidusskolas bioloģijas skolotāja un direktora vietniece mācību darbā Ilze Rēķe. Naudu pelna ar fizisku darbu
Jānis Zariņš ir viens no jauniešiem, kurš skolu pameta, pat neticis līdz devītajai klasei.
“Ko lai saku? Man nepatika mācīties. Citiem skolā veicās, man ne. Biju nesekmīgs un nespēju tikt līdzi tam, ko mācīja. Man ir grūta galva. Grūtības sagādāja teju visi priekšmeti,” atminas Jānis, kurš jau vairākus gadus strādā mežā un zāģē kokus.
“Naudu var nopelnīt dažādi. Dejojot, mācot skolēnus un vēl sazin kā. Es strādāju fizisku darbu. Vai tur kas slikts? Esmu paēdis, sevi apgādāju un vairāk man nevajag. Skola ir domāta tiem, kuri grib mācīties. Atceros, ka kādreiz skolotāja teica: “Nemācies, nemācies. Laukstrādnieki un sētnieki arī valstī vajadzīgi!” Bet kas tur slikts? Varbūt tādēļ mūsu lauki arī izput, ka visi tik gudri taisās! Visi grib baltos kreklos sēdēt bankā, bet vajadzīgi ir arī zemnieki, lopu kāvēji un melno darbu darītāji,” domās dalās divdesmit – trīsgadīgais Jānis un piebilst, ka ir pienākuši laiki, kad dzīve piespiež jau agri pelnīt naudu un domāt, ko likt mutē.
Komentāri