Trešdiena, 26. marts
Vārda dienas: Eiženija, Ženija

Paaudzēs saglabāts, tagad grāmatā

Sarmīte Feldmane
00:00
09.04.2024
176
Alksnis Gram

Saista vēsture. Roberta Alkšņa meitai Aijai (vidū), Edgaram Viņķelim un bibliotekārei Guntai Blaumanei daudz, ko pārrunāt. FOTO: Sarmīte Feldmane

Izdots darbs par Veselavas zemnieku dzīvi muižas laikā

Ne tikai straupieši sanāca bibliotēkā, lai būtu klāt un iepazītu Roberta Alkšņa grāmatu “Melna čūska miltus mala”.

“Roberts Alksnis bija cienīts mūsu skolas direktors,” atgādināja bibliotekāre Gunta Blaumane un atzina, ka, lasot grāmatu, bijusi šokā par vācu baronu attieksmi pret latviešu zemniekiem. “Nesen Straupē bija saruna par to, cik baroni bijuši labi pret zemniekiem. Var jau būt, ka kaut kur tā bija, bet par Veselavas muižu lasīt grūti. Tas patiesi ir romāns par zemnieku pēršanu Vidzemē 19. gadsimta vidū,” bilda bibliotekāre, bet straupietis Māris Šķesters pauda pārliecību, ka patiesība jāmeklē pa vidu. Viņš ieteica izlasīt vienu pēc otras R.Alkšņa grāmatu un Zigfrīda fon Fēgezaka “Senči un pēcteči”.

Romānu R.Alksnis sarakstīja jau 90.gadu beigās, un ceļš līdz grāmatai bija garš. Kad 1997.gadā Veselavas pagasta “Brīv­niekos” atklāja Zemnieku spēka akmeni, saimnieks Andris Actiņš rakstniecei Gunai Rukšānei uzdāvināja Roberta Alkšņa romāna manuskriptu. “Spēka akmens veltīts Veselavas zemniekiem. Tajā iegravēti vārdi “Latvju zemē esam stipri!” (1841. – 1997.) Tas atgādina par Veselavas zemnieku garu un spēku, brīvības mīlestību. 1997. gadā Bērzkrogā notika zemnieku protesta akcija, bet 1841. gadā Veselavas zemnieki protestēja pret muižnieku patvaļu. Barona rīkotajās nežēlīgajās represijās tika sodīti 113 zemnieki. Arī toreiz kādam bija priekšā ceļš uz Sibīriju,” stāsta G.Ruk­šāne un atceras, ka manuskriptu, kas bija pavairots rotoprintā, izlasījusi ļoti ātri. “Romānā ir tas, kas vajadzīgs, tas viegli un ātri lasās, kaut saturs ir ļoti smags. No­brīnījos, ka nav izdota grāmata. Piedāvāju izdevniecībai, bet tā neieinteresējās. Tad iesaistījās veselavietis Ēvalds Krieviņš, ka biedrība, kurā viņš darbojas, izdos. Tā gāja gadi, kad atkal painteresējos, bija prieks, ka “Ju­mava” izdos,” par ceļu no manu­skripta līdz grāmatai pastāsta G.Rukšāne, bet kāds piebilst, ka veselaviešiem tuvāki tad bija baroni, ne zemnieki.

R.Alksņa meita Aija atceras, ka tēvu visu mūžu interesējusi vēsture, viņš arī pētījis dzimtas saknes. “Melna čūska miltus mala” pamatā ir autora vecāsmātes stāstītais. Anna Alksne (Riek­stiņa) dzimusi 1856.gadā, 15 gadus pēc lielās zemnieku pēršanas muižā. Mirusi 1950.gadā, kad R.Alksnim bija 31 gads. “Līdz pēdējai dienai viņai bija ļoti laba atmiņa. Tēvs iztaujāja savu vecomāti, un viņas bērnībā šie stāsti tika stāstīti,” atklāj A.Alksne.

Vēstures lappusi paver G.Rukšāne: “19.gadsimta vidū zemnieki jau sāka iegūt turību, bet viņiem nebija nekādu tiesību. Tad parādījās baumas, ka Krie­vijā ir brīvas zemes un ikviens var braukt, tikai jākļūst par pareizticīgo. Baronam tas nepatika, jo aizbrauks taču čaklākie. Mā­cītājs gan no kanceles sludināja, ka tā nav patiesība. 1841.gada oktobrī zemnieki tika sasaukti muižā un kūdītājus gribēja nopērt, bet zemnieki nostājas pretī ar dakšām. Barons saprata, ka joki mazi, un tika atsaukts karaspēks. 500 rīkstes nozīmēja nāvi.” Grāmatā šos notikumus var izlasīt.   

Savukārt Veselavas barons fon Kampenhauzens par 1841.gadā muižā notikušo raksta: “Nē, šī ir nepateicīga tauta, uz kuru es skatos ar citādām acīm nekā senāk. Viņi bija vergi, un tādiem tiem būs jāpaliek. Jo ar pašreizējo apskaidrošanu tādu, kāda tā ir, ļaudis nekļūs izglītotāki, bet drīzāk pārtop rupjākos un sliktākos cilvēkos, kuros trūkst jebkāda goda izjūtu. Jo vairāk viņiem dod, jo vairāk pieaug viņu nenovīdība, alkatība un mantkārība. No vergu dvēselēm tu nekad negūsi pateicību. Vergi saprot un klausa tikai vienai valodai, ne saprātam, vēl mazāk labestībai, bet tikai un vienīgi pātagai.”

Līgatnietis Edgars Viņķelis ir Veselavas skolotāja Eduarda Aukas mazmazdēls. Pagastā cienītais skolotājs aizstāvēja zemniekus, pēc tam barons viņu nodeva melnajai sotņai, padzina, kaut zemnieki lūdzās, lai atstāj skolotāju. E.Auka vēlāk mūžu strādāja Raunas draudzes skolā.

“Katrs notikums, ko tēvs aprakstījis, ir patiess. Tāpat cilvēku vārdi, mājvārdi, kas pieminēti, veselaviešiem arī šodien labi zināmi. Tēvs papīram uzticēja tautā saglabāto par tiem 1841., 1842.gada bargajiem laikiem, kad pār dzimtajiem pakalniem klājās sviedru un asiņu rasa,” uzsver    grāmatas autora meita un pastāsta, ka interesanti ir lasīt par  to, kā būvēja Vidzemes šoseju. Barons bija noslēdzis līgumu un saņēmis naudu par darbu izpildi, bet nemaksājis strādniekiem, viņi nenorakuši paugurus, tāpēc arī šoseja cauri Veselavai bijusi tāda – kalnā, lejā.    Grāmatā ir daudz smaguma, bet līdzsvaram arī mīlas intrigas. Muižas istabene bija veselaviete, kad baroni netika pie bērniem, viņa attapīgi prata visu sariktēt,” bilst Aija.

Viņa atgādina A.Alkšna savulaik rakstīto: “Vēsture ir kā dziļa aka, kurā nekad neapsīkst veldze, tāpēc tur var smelt un atkal smelt. Kāds malks paņemts šim darbam, to palīdzēja izdarīt mana vecāmāte, kura pēc 95 vasarām nu staigā pa veļu valsti, bet kā dārgu mantojumu atstāja savas atmiņas par laiku, kad, jauna būdama, mina smagās klaušu takas, izbaudīja, kā garšo pelavmaizes rieciens. Apbrīnojama bija viņas atmiņa, kurā glabājās bagāts faktu materiāls par tā laika cilvēkiem, notikumiem un ne tikai par to, arī daudz ko, kas noticis viņas tēva un mātes laikā. Tā tapa šis darbs kā zināms atlīdzinājums, kā parāda atdošana gan tām paaudzēm, kas uzvarēja necilvēcīgi smagajā dzīves cīņā un radīja nākamās paaudzes, gan tām, kas nāks pēc manis.”

“Melna čūska miltus mala” iet pretī lasītājiem. Straupieši savu skolotāju nu var iepazīt kā rakst­nieku, bet veselavieši ieskatīties pagasta vēstures notikumos. A.Alksnis atstājis vēl viena literāra darba “Sirdi slēdzu akmenī” manuskriptu un jaunībā rakstīto dzeju.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

25.marts dzīvo represēto atmiņās

00:00
26.03.2025
15

Tas jāizprot jaunajai paaudzei Pavasaris, mostas daba, bet šodien Latvijā pie karogiem sēru lentes. 1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm. Dažās dienās padomju okupantu vara otro reizi īstenoja masu deportāciju. Liepas bibliotēkā savāktas un glabājas liepēniešu, kurus no 1941. līdz 1953.gadam    skāra represijas, atmiņas.  Te jau daudzus gadus […]

Pasniegtas “Gada balvas kultūrā”

06:35
25.03.2025
44

Cēsu novadā pirmoreiz pasniegtas “Gada balvas kultūrā”. Ikviens varēja ieteikt cilvēkus, kuri, viņaprāt, par pērn ieguldīto darbu pelnījuši pagodinājumu. Laureāti saņēma pašvaldības Goda rakstu un mākslinieka Ēro Rasa darināto piemiņas balvu, kurā stiklā mirdzošā zvaigzne atgādinās, cik nozīmīgs novada kultūras dzīvē ir šis gads, kad iesākas jauna tradīcija. Katrā nominācijā bija ieteikti vairāki cilvēki, notikumi, […]

Stiprina sociālo darbinieku vērtību

00:00
25.03.2025
58

Atzīmējot Pasaules sociālo darbinieku dienu, Cēsu novada pašvaldībā godināja Sociālā dienesta darbiniekus. Vidzemes koncertzāles kinozālē svētku noskaņā sveica katras nodaļas gada darbinieku, pasniedza pateicības darbiniekiem, kuru veikumu cildināšanai bija ietikuši nodaļu vadītāji. Pēc oficiālās daļas visi noskatījās filmu “Vecāku sapulce”. Uzrunājot sociālos darbiniekus, Sociālā dienesta vadītāja Inga Kārkliņa sacīja: “Šodien vēlos izteikt visdziļāko pateicību par […]

Cēsu Valsts ģimnāzijas saime atgriežas mājās

00:00
24.03.2025
76

20.martā, pēc apjomīgiem rekonstrukcijas darbiem atklāta Cēsu Valsts ģimnāzijas atjaunotā ēka. Mācību iestāde, kuras sākotnējais nosaukums ir Cēsu Valsts vidusskola, dibināta 1925.gadā, un šogad skola atzīmē simtgadi. Ģimnāzijas vēsturiskās ēkas celtniecība sākās dažus gadus pēc skolas dibināšanas – 1937. gada pavasarī, kad kalniņā aiz sliežu ceļa svinīgi ielika pamatakmeni jaunbūvei. Tā projekta autors bija Indriķis […]

Sēja nav tikai pavasara ziņā

00:00
23.03.2025
51

“Plaukstas lieluma pavasaris” – ar tādu nosaukumu pirms aktīvās darba sezonas zemnieki satikās Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrā, lai  uzzinātu jaunākās tendences un citas aktualitātes zemkopībā.  Drabešu pagasta zemnieku saimniecības “Kalna Smīdes” saim­nieks Jānis Sietiņsons “Dru­vai” atzina,  ka pavasaris vienmēr ir pārdomu brīdis. “Var sēt un var nesēt, bet abos gadījumos ir jābūt […]

Aicina uzmanīties no krāpniekiem, kas iedzīvotājiem sūta īsziņas tiesas vārdā

13:16
22.03.2025
27

Valsts policija aicina iedzīvotājus būt piesardzīgiem, jo krāpnieki iedzīvotājiem nosūta viltus īsziņas tiesas vārdā, lai iegūtu piekļuvi bankas datiem un izkrāptu naudu – šogad šādā veidā Latvijā jau izkrāpti vairāk nekā 26 000 eiro. Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē saņemta informācija par kārtējo krāpšanas gadījumu – šoreiz krāpnieki iedzīvotājam nosūtījuši īsziņu Tiesu administrācijas portāla tiesas.lv […]

Tautas balss

Karogi aizēno laukumu

13:44
23.03.2025
17
Lasītāja V. raksta:

“Nesaprotu, kāpēc tiem, kas atbild par Cēsu noformējumu, tik ļoti patīk karogi. Pil­sētas centrs mazliet atgādina skatus no vēsturiskām filmām, kur rāda pagājušā gadsimta 30.gadu Vāciju un Padomju Savienību. Turklāt, domāju, karogi ap Vienības laukumu aizēno pieminekli, skatu uz apkārtējām ēkām. Tās it kā pazūd,” pārdomās dalījās lasītāja V.

Varētu labot, bet vieglāk izmest

13:43
22.03.2025
32
33
Cēsniece raksta:

“Videi draudzīgai ikdienai nemaz ne tik sen visos medijos runāja, ka būs atbalsts amatniekiem, kas labo dažādas sadzīves lietas, arī apavus un tamlīdzīgi. Cēsīs gan nejūtam, ka būtu tāds atbalsts un šādi pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Ja šuvējas, kas uzņemas apģērbu arī labot, var atrast, apavu meistars jāmeklē ar uguni. Salabot fēnu, mikseri vai kādi […]

Tautiskās dejas rada pavasarīgu noskaņu

11:42
20.03.2025
14
Skatītāja raksta:

“Priecājos par tradicionālo koncertu “Uzziedi dejā!”, kas notika Priekuļos. Redzēt vienuviet tik daudz labu deju kolektīvu, gan pašus priekuliešus, gan citus, ir skaisti. Guvu tik jaukus iespaidus un pavasarīgu noskaņu,” pau­da skatītāja.

Grausti pavasara saulītē

11:42
20.03.2025
28
Lasītāja Z. raksta:

“Privātīpašums ir neaizskarams, bet vai tomēr neesam to padarījuši par pārlieku neaizskaramu? Tā liek domāt grausti, kas redzami Cēsīs. Starp Vaļņu un Rīgas ielu ir īpašums, kur slienas drupas, nu gluži kā vēstures pieminekļi. Bet vieta vismaz sakārtota. Daudz bēdīgāk izskatās vecā pienotavas ēka, īpaši tas redzams tagad, kad spoži spīd sau­le, bet koki un […]

Smiltis jāslauka ar slotu, ne jāpūš ar gaisu

11:41
19.03.2025
25
Seniore raksta:

“Man ļoti nepatīk, ka pilsētas ielās smiltis tīra ar gaisa pūtējiem. Kāda no tā jēga! Smiltis tikai uzpūš gaisā, pēc tam tās nosēžas visā tuvākajā apkārtnē. Var jau būt, ka kāda ielas mala kļūst tīrāka, bet kopumā vide gan ne. Pareizāk noteitki ir ziemā sakrājušās smiltis no asfalta tīrīt ar parasto paņēmienu – slotām un […]

Sludinājumi