
Saista vēsture. Roberta Alkšņa meitai Aijai (vidū), Edgaram Viņķelim un bibliotekārei Guntai Blaumanei daudz, ko pārrunāt. FOTO: Sarmīte Feldmane
Izdots darbs par Veselavas zemnieku dzīvi muižas laikā
Ne tikai straupieši sanāca bibliotēkā, lai būtu klāt un iepazītu Roberta Alkšņa grāmatu “Melna čūska miltus mala”.
“Roberts Alksnis bija cienīts mūsu skolas direktors,” atgādināja bibliotekāre Gunta Blaumane un atzina, ka, lasot grāmatu, bijusi šokā par vācu baronu attieksmi pret latviešu zemniekiem. “Nesen Straupē bija saruna par to, cik baroni bijuši labi pret zemniekiem. Var jau būt, ka kaut kur tā bija, bet par Veselavas muižu lasīt grūti. Tas patiesi ir romāns par zemnieku pēršanu Vidzemē 19. gadsimta vidū,” bilda bibliotekāre, bet straupietis Māris Šķesters pauda pārliecību, ka patiesība jāmeklē pa vidu. Viņš ieteica izlasīt vienu pēc otras R.Alkšņa grāmatu un Zigfrīda fon Fēgezaka “Senči un pēcteči”.
Romānu R.Alksnis sarakstīja jau 90.gadu beigās, un ceļš līdz grāmatai bija garš. Kad 1997.gadā Veselavas pagasta “Brīvniekos” atklāja Zemnieku spēka akmeni, saimnieks Andris Actiņš rakstniecei Gunai Rukšānei uzdāvināja Roberta Alkšņa romāna manuskriptu. “Spēka akmens veltīts Veselavas zemniekiem. Tajā iegravēti vārdi “Latvju zemē esam stipri!” (1841. – 1997.) Tas atgādina par Veselavas zemnieku garu un spēku, brīvības mīlestību. 1997. gadā Bērzkrogā notika zemnieku protesta akcija, bet 1841. gadā Veselavas zemnieki protestēja pret muižnieku patvaļu. Barona rīkotajās nežēlīgajās represijās tika sodīti 113 zemnieki. Arī toreiz kādam bija priekšā ceļš uz Sibīriju,” stāsta G.Rukšāne un atceras, ka manuskriptu, kas bija pavairots rotoprintā, izlasījusi ļoti ātri. “Romānā ir tas, kas vajadzīgs, tas viegli un ātri lasās, kaut saturs ir ļoti smags. Nobrīnījos, ka nav izdota grāmata. Piedāvāju izdevniecībai, bet tā neieinteresējās. Tad iesaistījās veselavietis Ēvalds Krieviņš, ka biedrība, kurā viņš darbojas, izdos. Tā gāja gadi, kad atkal painteresējos, bija prieks, ka “Jumava” izdos,” par ceļu no manuskripta līdz grāmatai pastāsta G.Rukšāne, bet kāds piebilst, ka veselaviešiem tuvāki tad bija baroni, ne zemnieki.
R.Alksņa meita Aija atceras, ka tēvu visu mūžu interesējusi vēsture, viņš arī pētījis dzimtas saknes. “Melna čūska miltus mala” pamatā ir autora vecāsmātes stāstītais. Anna Alksne (Riekstiņa) dzimusi 1856.gadā, 15 gadus pēc lielās zemnieku pēršanas muižā. Mirusi 1950.gadā, kad R.Alksnim bija 31 gads. “Līdz pēdējai dienai viņai bija ļoti laba atmiņa. Tēvs iztaujāja savu vecomāti, un viņas bērnībā šie stāsti tika stāstīti,” atklāj A.Alksne.
Vēstures lappusi paver G.Rukšāne: “19.gadsimta vidū zemnieki jau sāka iegūt turību, bet viņiem nebija nekādu tiesību. Tad parādījās baumas, ka Krievijā ir brīvas zemes un ikviens var braukt, tikai jākļūst par pareizticīgo. Baronam tas nepatika, jo aizbrauks taču čaklākie. Mācītājs gan no kanceles sludināja, ka tā nav patiesība. 1841.gada oktobrī zemnieki tika sasaukti muižā un kūdītājus gribēja nopērt, bet zemnieki nostājas pretī ar dakšām. Barons saprata, ka joki mazi, un tika atsaukts karaspēks. 500 rīkstes nozīmēja nāvi.” Grāmatā šos notikumus var izlasīt.
Savukārt Veselavas barons fon Kampenhauzens par 1841.gadā muižā notikušo raksta: “Nē, šī ir nepateicīga tauta, uz kuru es skatos ar citādām acīm nekā senāk. Viņi bija vergi, un tādiem tiem būs jāpaliek. Jo ar pašreizējo apskaidrošanu tādu, kāda tā ir, ļaudis nekļūs izglītotāki, bet drīzāk pārtop rupjākos un sliktākos cilvēkos, kuros trūkst jebkāda goda izjūtu. Jo vairāk viņiem dod, jo vairāk pieaug viņu nenovīdība, alkatība un mantkārība. No vergu dvēselēm tu nekad negūsi pateicību. Vergi saprot un klausa tikai vienai valodai, ne saprātam, vēl mazāk labestībai, bet tikai un vienīgi pātagai.”
Līgatnietis Edgars Viņķelis ir Veselavas skolotāja Eduarda Aukas mazmazdēls. Pagastā cienītais skolotājs aizstāvēja zemniekus, pēc tam barons viņu nodeva melnajai sotņai, padzina, kaut zemnieki lūdzās, lai atstāj skolotāju. E.Auka vēlāk mūžu strādāja Raunas draudzes skolā.
“Katrs notikums, ko tēvs aprakstījis, ir patiess. Tāpat cilvēku vārdi, mājvārdi, kas pieminēti, veselaviešiem arī šodien labi zināmi. Tēvs papīram uzticēja tautā saglabāto par tiem 1841., 1842.gada bargajiem laikiem, kad pār dzimtajiem pakalniem klājās sviedru un asiņu rasa,” uzsver grāmatas autora meita un pastāsta, ka interesanti ir lasīt par to, kā būvēja Vidzemes šoseju. Barons bija noslēdzis līgumu un saņēmis naudu par darbu izpildi, bet nemaksājis strādniekiem, viņi nenorakuši paugurus, tāpēc arī šoseja cauri Veselavai bijusi tāda – kalnā, lejā. Grāmatā ir daudz smaguma, bet līdzsvaram arī mīlas intrigas. Muižas istabene bija veselaviete, kad baroni netika pie bērniem, viņa attapīgi prata visu sariktēt,” bilst Aija.
Viņa atgādina A.Alkšna savulaik rakstīto: “Vēsture ir kā dziļa aka, kurā nekad neapsīkst veldze, tāpēc tur var smelt un atkal smelt. Kāds malks paņemts šim darbam, to palīdzēja izdarīt mana vecāmāte, kura pēc 95 vasarām nu staigā pa veļu valsti, bet kā dārgu mantojumu atstāja savas atmiņas par laiku, kad, jauna būdama, mina smagās klaušu takas, izbaudīja, kā garšo pelavmaizes rieciens. Apbrīnojama bija viņas atmiņa, kurā glabājās bagāts faktu materiāls par tā laika cilvēkiem, notikumiem un ne tikai par to, arī daudz ko, kas noticis viņas tēva un mātes laikā. Tā tapa šis darbs kā zināms atlīdzinājums, kā parāda atdošana gan tām paaudzēm, kas uzvarēja necilvēcīgi smagajā dzīves cīņā un radīja nākamās paaudzes, gan tām, kas nāks pēc manis.”
“Melna čūska miltus mala” iet pretī lasītājiem. Straupieši savu skolotāju nu var iepazīt kā rakstnieku, bet veselavieši ieskatīties pagasta vēstures notikumos. A.Alksnis atstājis vēl viena literāra darba “Sirdi slēdzu akmenī” manuskriptu un jaunībā rakstīto dzeju.
Komentāri