Klāt rudens, meža iemītnieki cītīgi barojas, lai savam kažokam sarūpētu biezāku tauku oderīti. Daudzu dzīvesveids ir slēpts un paviršam vērotājam paliek nepamanīts, taču daži četrkājaiņi rīkojas visai neparasti. Pastāstīšu par dzīvnieku, kurš pārsteidz ar aktivitātēm zemes apstrādē. Šoreiz tā nebūs mežacūka! Aculiecinieku stāsti
Pirmo reizi par konusveida bedrītēm zālājā uzzināju no Priekuļu pagasta Dukuru iedzīvotājiem. Uz Gaujas NP administrācijas „Kārļukalna” biroju palīdzību meklēt atbrauca „Priežkalnu” saimniece Līga Loze. Viņa stāstīja, ka ganības, zālājus un kartupeļu tīrumu tārpu meklējumos izrakņājuši āpši.
Līga Loze: „Pirmo reizi āpšu darbošanos konstatēju pirms pieciem gadiem. Vispirms tika izurbināts kartupeļu tīrums. Nolasījām 20 kastes ar kartupeļiem, kas bija izkašņāti virspusē. Bumbuļi ar nagiem saskrāpēti, nav ēsti. Citi gan teica: mežacūkas, mežacūkas vainīgas! Bet mūsu suns, iedams pa pēdām, parādīja, ka mežā kaut kas ir. Tā uzgājām, kur dzīvo vainīgais – tās bija āpšu alas. Ganības un zālāji ir kārtīgi uzirdināti un apvērsta velēna. Nācās vēlreiz iesēt āboliņu. Šogad āpši ir apguvuši gandrīz visu manu saimniecību – astoņus hektārus. Dzīvnieki no meža iznāk krēslā, gandrīz vai tumsā. Skaidri saskatīt nav izdevies, bet suns sajūt, kļūst nemierīgs.”
Apsekojot Dukuru apkārtni, atklājās, ka līdzīgi rakumi ir plašā teritorijā, tuvu ēkām un ceļiem, un atgādina pavirši sakultivētu lauksaimniecības zemi. Saņemot rakumu fotogrāfijas, medību eksperts Jānis Ozoliņš atbildēja lakoniski: „Nevar būt šaubu, ka tie ir āpši! Bieži pļautos zālājos tie parasti meklē sliekas. Āpši tomēr ir labāki nekā kurmji…”
Daudzus gadus apdzīvotais āpšu kalniņš netālajā mežā šovasar pamests, taču ap 30 metrus tālāk, ieplakas nogāzē tapis jauns, daudz modernāks mājoklis. Ieejas trijos līmeņos, ar skatu uz dīķīti. Smiltis no alām izstumtas pa zigzagveidā ierīkotu grāvīti. Alas „durvis” tik platas, ka pat cilvēks līdz pusei varētu iespraukties.
Āpši aktivizējušies ne tikai Priekuļu pagastā. Gaujas NP ekspertīzes daļas vadītāja vietniece Ilze Dzalba stāsta: „Mūsu zālājam āpšu uzbrukums notika pagājušajā gadā. Tagad naktīs pie mājas dežurē suns, un nelūgtie ciemiņi vairs nav manīti. Tomēr kaimiņa tīrums ir „apstrādāts”.
Sākumā, redzot tos rakumus pusotra hektāra platībā, domāju, ka tās droši vien nav meža cūkas, bet mazie meža rukši. Rakumi tādi paši, tikai seklāki. Velēna nodzīta, apmesta riņķī. Bija izrakņāts zālājs rūpīgi koptajā sporta laukumā, līdz pat mājas stūrim. Vietām atsevišķi glīti apaļi piltuvveida caurumiņi.
Mūsu kaķēns pagājušajā gadā vēl bija mazs. Vakarā, dzirdot suņa riešanu, gājām skatīties, kas tur ārā notiek. Koku pudurī spīd acis. Nodomāju, ka nu kāds plēš manu kaķi. Bērni pārbaudīja – kaķis šķūnī guļ. Spīdīgās acis bija nozudušas. Stāstīju kaimiņam, ka mums cūkas zemi uzrakušas. Bet kaimiņš: „Kādas cūkas? Āpši vakaros tā kā zaldāti strīpā nāk!” Pļavas vidū, kur vēl no kolhoza laikiem, no meliorācijas sastumta akmeņu kaudze, ir āpšu pilsētiņa ar alu un labirintu sistēmu. Neesmu tik pacietīga, lai naktīs skatītos, kas tur rosās, bet, vēlu braucot mājās, ir gadījies redzēt, ka āpši skrien pāri ceļam.” Āpša CV
Āpsis (Meles meles) ir augumā lielākais starp sīkajiem un lokanajiem sermuļveidīgo zvēru dzimtas radiniekiem. Tiem, kuri āpsi redzējuši savvaļā vai zoodārzā, atmiņā paliek sudrabaini-pelēki-melnbaltais kažoks. No purniņa pāri acīm abpus galvai dabas māte iezīmējusi spilgti melnas joslas. Arī ausis ir pieskaņotas – melnas ar baltām maliņām. Ķermenis diezgan drukns, bet galva liekas proporcionāli pārāk maza. Pieaudzis āpsis ir apmēram 60-90 centimetrus garš. Rudenī, gatavojoties ziemas guļai, svars var pārsniegt 20 kilogramus. Toties pavasarī, kad visas rezerves iztērētas, no alas izlien svara vērotāju čempions, kurš zaudējis pusi vai pat divas trešdaļas svara.
Tautā par čammīgiem un neizdarīgiem tiek lietoti teicieni: „Tāds kā āpsis” vai „Velkas kā āpsis”. Salīdzinājums diezgan precīzs, jo āpsis ir pēdminis, kurš soļo lēni, ejot atbalstās uz visas pēdas. Kā jau iepriekš minēts, barības meklēšanas aktivitātes sākas krēslā vai tumsā, tāpēc padarītā darba sekas var novērot, bet noslēpumaino augsnes kultivētāju ne. Nakts darba vajadzībām tiek izmantota laba oža un racējinstrumenti – ķepas ar kārtīgiem nagiem. Deguns labi piemērots celmu, caurumu, alu un spraugu izšņakarēšanai. Ar ķepām tiek „uzrakta” augsnes virskārta, krietni izjaukti skudru pūžņi, izkašņātas vecas zaru kaudzes, satrupējuši koki. Čammīgo raksturojumu vēl papildina fakts, ka āpsim ir vāja dzirde un vēl vājāka redze. Uzskata, ka āpsis tālāk par pieciem metriem neko neredz. Tomēr no tā nevar izmukt augsnē paslēpušies kukaiņi un kāpuri, gliemeži, miegaini abinieki un rāpuļi, kam ir naksnīgs dzīves veids. Āpsis nepaiet garām arī uz zemes ligzdojošo putnu olām, mazuļiem, ja vien tiek klāt, nogaršo arī pelēnus, zaķēnus un citus zvēru mazuļus. Pie gaļas jāuzēd arī salāti! Āpsis izvēlas avenes un zemenes, retāk mētrājos vai purvos augošās brūklenes, mellenes, lācenes un zilenes. Kad nekā cita nav – arī augu saknes un sēnes. Uz rudens beigām, pirms ziemas guļas, un tāpat arī pavasarī pamostoties, āpsis sāk negausīgi baroties, apēdot visu, kas vien pieejams. Te arī izskaidrojums, ka āpšu saime barības meklējumos dodas tuvāk cilvēkiem un pārbauda, vai viņu saimniecībā ir kas piemērots.
Komentāri