Ilmārs Šķerbergs darba gadus veltījis dzīvei Rīgā. Pienākot pensijas gadiem, viņš atgriezies dzimtajos Inešos un pat iegādājies pamestās un izdemolētās pagasta dzirnavas. Lai arī pie dzirnavu durvīm nesēž balts runcis un baltie milti nedzied dzirnavu gaņģos, tomēr tās ir atguvušas jaunu seju, pateicoties tieši Ilmāram.
“Te nebija ne durvju, ne logu, ne jumta. Pa šiem astoņiem gadiem esmu padarījis daudz. Taču laikam jau tieši tāpēc arī šīs dzirnavas nopirku, ka redzēju – būs jādara. Mierā nosēdēt nevaru. Un nekad nebūtu tās pircis, ja dzirnavas būtu bijušas labā stāvoklī. Esmu pat uztaisījis nelielu elektrostaciju. Bija arī ideja ražot elektrību, taču, pateicoties mūsu valdībai, īsti nesanāca, kā gribējās,” stāsta I.Šķerbergs un neatmet cerību, ka trīs uzstādītās turbīnas tomēr reiz ražos elektrību.
Par tūristiem un iespēju, ka dzirnavas varētu izmantot kādu svētku gadījumiem, dzirnavnieks saka: “Tās esmu uztaisījis galvenokārt savam priekam. Toreiz Rīgā pārdevu māju, zemi un iegādājos šīs dzirnavas. Manai mātei sešpadsmit gados šajās dzirnavās bija pirmā darbavieta. Toreiz te bija liela saimniecība. Mala miltus, otrā pusē bija vilnas vērptuve. Gribējās šo vietu vienkārši sakopt. Bet par tūrismu vai kādu biznesu nedomāju, lai gan piedāvājumu netrūkst. Man nepatīk cilvēku pūļi. Esmu laikam vientuļnieks.”
Ilmārs atzīst, ka Inešos nodzīvotie gadi ir viens no jaukākajiem viņa dzīves posmiem. Patīk būt pie dabas, klusumā un rimti ritināt dienas, nedomājot par lieliem dzīves kreņķiem.
“Domāju, ka pagasts pēdējo gadu laikā ir kļuvis sakoptāks. Kad uz Inešiem atnācu, 90. gadu sākumā, bija jukas un nevarēja saprast, kas notiks. Tagad dzīve visu salikusi pa vietām – kurš pie veikala guļ, kurš kaut ko dara. Un darītāju netrūkst. Taču žēl, ka jaunie aiziet un neatgriežas. Bet ko te darīt? Var, iespējams, kādu ražotni atvērt, bet nav jau strādātāju,” atzīst Ilmārs un izrāda iekoptās dzirnavas.
Uz jautājumu, vai nav dzirnavniekam neliela cerība, ka reiz Inešu dzirnavās atkal mals miltus, viņš atbild: “Te nav ne sējēju, ne pļāvēju. Nav ne ko malt, ne cept. “
Garos rudens vakarus Ilmārs kavē, taisot metāla žogus, ceļa rādītājus un dažādas figūriņas. Viņš saka: “Man jau te vairs nebūtu ko darīt, bet nāku katru dienu kā uz darbu. Tad dzirnavās kaut ko padaru, tad uz klēti aizeju. Taču runājot par rudeni, jāsaka – man patīk, neesmu saulaina laika cienītājs. Drīzāk tīk, ka lietiņš uzsmidzina. Saule nogurdina.”
Komentāri