Uguns pagājušās nedēļas nogalē izpostīja Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja “Kalāči” kompleksa pirti. No tās pāri palikuši nodeguši baļķi.
“Bija paredzēts saviesīgs pasākums, gribēja izmantot arī pirtiņu. Izkurinājām, ap sešiem sabrauca viesi, darbinieks jau aizbraucis, kopā ar viesiem iegājām pirtī, pārbaudījām, ka silts, dūmu, arī dvingas nebija. Gāju uz mājas pusi, kad viens sauca: “Pirts deg!” Steidzos atpakaļ, no viena stūra jau nāca dūmi. Tūlīt zvanījām ugunsdzēsējiem. Turpat, pāris metru no pirtiņas, ir dīķis, mēģinājām dzēst, bet neko vairs glābt nevarēja,” stāsta muzeja vadītāja Tamāra Kurzemniece un piebilst, ka, protams, šķitis – ugunsdzēsēji brauc veselu mūžību, bet minūtēs piecpadsmit – divdesmit bija klāt. “Kad zvanījām, no pirts nāca tikai dūmi, kad atbrauca, vairs bija tikai apdegušu baļķu kaudze. Sastinguši stāvējām. Darīt neko vairs nevarēja,” atceras muzeja vadītāja.
Par spēcīgo uguni liecina arī koki, kas atradās pie pirtiņas – bērzu un alkšņu apdegušās lapas.
Ugunsnelaimi novērtēja policija. Tā kā muzeja ēkas ir apdrošinātas, ugunsgrēka vietu apskatīja arī eksperti. “Arī viņi atzina, ka tas bijis nelaimes gadījums. Sarunās nebija tā, ka meklētu iemeslus, kāpēc nemaksāt. Apdrošināšanā paredzēta arī nodegušās ēkas nojaukšana,” pastāsta Tamāra Kurzemniece un atzīst, ka ugunsgrēku pastiprinājis lielais vējš, labi, ka tas pūta no rietumiem, nevis uz pārējo ēku pusi.
“Kalāču” pirtiņa celta 19.gadsimta beigās un vairākkārt atjaunota, oriģināla ir krāsns un pamati. Kā vērtē muzeja vadītāja, visticamāk, kāda dzirkstele nomaldījās un iespruka sausā baļķī. Iepriekšējo reizi pirtiņa kurināta apmēram pirms mēneša. “Ik pa laikam iekurinām, lai pirtiņā būtu smarža,” bilst Tamāra un, atceroties nelaimes vakaru, uzsver, ka visi, kuri bija klāt, centās kaut ko darīt, arī kaimiņi piedāvāja palīdzību.
“Laime, ka ugunsgrēkā neviens nav cietis. Gaidām ekspertīzes slēdzienu, jāaprēķina provizoriskās izmaksas. Domē lemsim par pirtiņas atjaunošanu. Tā ir muzeja kompleksa daļa, nedrīkstam pazaudēt,” saka Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone.
Pensionētais muzeja vadītājs Jānis Krieviņš atgādina, ka no ugunsnelaimēm nekas nav pasargāts. Viņš atceras divas reizes, kad pirtiņa nodega un tika atjaunota. “Tā ir melnā pirts bez skursteņa. Akmens krāsni karsē ar uguni. Laiki mainās, ar katru reizi ir kādas iespējas uzcelt drošāku pirtiņu,” pārdomās dalās ilggadējais muzeja vadītājs un nešaubās, ka “Kalāči” bez pirtiņas nepaliks. “Varbūt “Latvijas valsts meži” var ziedot guļbūves baļķu kravu? Daudz jau nevajag,” bilst Jānis Krieviņš.
Pēdējos desmit gados pirtiņai nekāds remonts nav bijis. “Daži baļķi jau bija pavisam veci, bija tāmētājs, lai aprēķinātu, cik varētu maksāt restaurācija. Tāmi nepaguva sastādīt. Bija arī citas ieceres, kā jaunajai paaudzei parādīt melno pirti,” pastāsta Tamāra Kurzemniece.
Pirts nodegusi līdz pamatiem, tajā netika glabātas kādas vēsturiskas vērtības. Pirtiņa tāpat kā visa “Kalāču” zemnieku sēta, ēku komplekss ir valsts nozīmes aizsargājams arhitektūras piemineklis un vēstures piemineklis kā dzejnieka dzīvesvieta. “Katrs šāds gadījums ir bēdīgs. Pašvaldība paudusi apņēmību būvi atjaunot. Vieta tukša nebūs, ansambļa telpisko struktūru saglabās, bet ir pazaudēta daļa no oriģinālās substances,” saka Nacionālās kultūras pārvaldes valsts inspektore Dace Ķibilda.
Komentāri