Valsts svētkos savai Straupei straupieši sarūpēja dāvanu. Pašu rokām un prātu darinātu, ar mīlestību piepildītu. “Straupes grāmatu”.
“Tik pilna zāle nebija pat kolhoza kopsapulcēs,” tā straupiešu lielo interesi par sava pagasta grāmatu raksturoja bijušais kolhoza priekšsēdētājs Imants Ritums.
20 gadus skolotāja Līga Kronberga kopā ar jaunajiem novadpētniekiem pierakstījusi Straupes vēstures stāstus, cilvēku atmiņas. “ Skolotāja savākusi tik daudz materiālu un radās bažas, ka šī bagātība varētu pazust, gluži tāpat kā katru dienu kāda vēstures liecība pazūd. Tā kā esmu saistīta ar rakstīšanu, pieteicos materiālus sakārtot,” stāsta “Straupes grāmatas” sastādītāja un redaktore Rudīte Vasile un piebilst, ka nekad nedomājusi, ka no 50 iecerētajām lappusēm iznāks grāmata ar 430, ka notikumu izklāsts ies plašumā, atklāsies jauni fakti. Rudīte pie grāmatas strādājusi četrus gadus. Ar īstu straupietes sīkstumu un pamatīgumu. Viņas vectēva vectēvs bijis Lejaskroga krodzinieks un Rudīte ar saknēm jūtas piederīga Straupei.
Grāmatas ieceres autori aicināja pagasta ļaudis nest vēstures liecības, stāstīt atmiņas. “Tik daudzi iesaistījās. Cilvēki nesa bildes, kā svētumu uzticēja vecāku albumus.
Elita Martinsone meklēja materiālus arhīvos. Aigars Abzalons noīrēja helikopteru, lai grāmatas vāka bilde būtu īpaša, un tāda tā arī ir, jo šādā rakursā pils nav fotografēta,” stāsta Rudīte un uzsver, ka “Straupes grāmata” ir patiesi visu straupiešu grāmata, tajā katrs var izlasīt par notikumiem, kuros piedalījies pats vai viņa vecāki, vecvecāki, dzimtas pārstāvji. Vienu gan Rudīte liek pie sirds katram:” Lūdzu, pirms līmējiet albumā kādu bildi, pierakstiet vismaz gadu, cilvēku vārdus, kuri tajā redzami. Kādas tik mums nav bildes, no kādiem notikumiem! Protams, tajās redzami straupieši, bet kas, kur un kad, nezinām. Par to esmu daudz domājusi, kā mēs dokumentējam brīdi, kurā dzīvojam,” uzsver grāmatas sastādītāja un ir gandarīta, ka pēdējos gados izdevies pierakstīt daudzu straupiešu atmiņas. Tovakar cauri gadsimtiem no grāmatas lappusēm atdzīvojās notikumi, cilvēki. Uzzinājām, kā Straupe dibināta, kāda muižkungu laikā dzīve bijusi, kā kolhozi dibināti, tad likvidēti, kā dažādos gadsimtos dievnams būvēts, tad sargāts un atkal aicina uz dievkalpojumiem, kā pagasta ļaudis savu dzimto zemi kopuši un lolojuši. “Straupes grāmatas” atvēršana bija patiesi, skaisti un emociju pārpilni svētki. Tajos satikās dažādas paaudzes, dažādi laiki. Svinību reizē par savu valdīšanas laiku stāstīja ciemu darbaļaužu deputātu padomes priekšsēdētāji Jānis Zūpe, Līga Kronberga, Kārlis Veinbergs, arī bijušie pagastveči Sergejs Parfenkovs un Juris Baltgalvis. Viņi bijušajām sekretārēm pasniedza pa baltai rozei. Kārlis Veinbergs vien priecīgs noteica, ka pirmoreiz, dzīvam esot, iekļuvis grāmatā.
Šajā brīdī katrs Līgas Krobergas teiktajā saklausīja patiesību, kuru dažs jau aizmirsis. “Es stāvēju pie Lielstraupes ciema kapa, biju izpildkomitejas priekšsēdētāja 1973.gadā, kad to apvienoja ar Mazstraupes ciemu un izveidoja Straupes ciemu. Cik grūti bija redzēt, kā Lielstraupe kļūst par nomali. Pagāja ilgs laiks, kamēr pieradām, ka esam straupieši, ka esam Straupes ciemā,” uzsvēra bijusī ciema vadītāja.
Cerību, ka vairs tāds laiks nebūs jāpārdzīvo, izteica pagasta padomes priekšsēdētājs Imants Kalniņš un uzsvēra, ka tuvākajos gados pagastā ļoti daudz darāmā, lai te cilvēki justos labi un dzīvotu laimīgi.
Nedaudz ar skumju smaidu, bet kā lielu savas dzīves daļu straupieši atcerējās kolhoza laikus. Izrādās, Straupes pusē pirmais mēģinājums dibināt kolektīvo saimniecību bijis jau 1919.gadā. Tā pastāvēja trīs mēnešus un bijusi pirmā Cēsu apriņķī. Straupes teritorijā bija septiņi kolhozi, kurus beigās apvienoja vienā –Ļeņina kolhozā.
“Man nav kauns te stāvēt, Ļeņina kolhozs bija pirmais, kuru Latvijā likvidēja. 40 gadu jubileju nosvinējām, tad laiki mainījās, un 40 gadi apliecināja, ka kolhozu sistēma sevi nav attaisnojusi,” uzsvēra bijušais Ļeņina kolhoza priekšsēdētājs Jānis Tučs, bet kolēģis Imants Ritums, kura valdīšanas laikā kolhozs pirmoreiz gadu pabeidzis ar peļņu, izteica sāpi, ka tomēr dažs kolhoza laikā apsaimniekotais tīrums aizaudzis.
Lielas ovācijas atskanēja, kad uz skatuves kāpa
Jānis Āboliņš, Modris Zariņš, Juris Rievītis. Viņi vēl uzspēlēja kopā ar bijušo grupas “Ferrum”, kura 1986. gadā bija “Mikrofona” aptaujas laureāte, vadītāju Aivaru Lapšānu.
“Zēni ar gariem matiem atnācām pie kolhoza priekšsēdētāja Jāņa Tuča un gari, plaši klārējām, ka mums ir grupa. Viņš klausījās, tad, neko nejautādams, noprasīja: “Cik jums naudas vajag?” , “atceras mūziķis un piebilst, ka visi kolhozi, kuri garmatainos paņēma, vinnēja. “Kolhozos spēlēja Latvijas labākās grupas. Bijām Latvijā ļoti populāri. Vadītāji uzdrīkstējās uzticēties,” uzsver Aivars Lapšāns.
Īpaša visos gadsimtos bijusi Straupes baznīca. Arī tolaik, kad tajā bija ierīkota koncertzāle. Saeimas deputāts, bijušais Straupes narkoloģiskās slimnīcas vadītājs Jānis Strazdiņš atcerējās laiku, kad pēc “Purva bridēja” uzņemšanas pirmais lietus noskalojis tikko atjaunoto pili un tik ļoti gribējies, lai tā ir tikpat skaista, kā bijusi. Iecerētais izdevies, tāpat kā draudzei atņemtajā dievnamā ierīkot koncertzāli, nevis kādu noliktavu. “Straupē nodzīvotais laiks bija skaists un bagāts,” saka Jānis Strazdiņš.
Lai “Straupes grāmatu” izdzīvotu, vajadzīgs laiks. “Tāda mums tā iznāca. Mazbērni uzrakstīs labāku,” saka Rudīte Vasile un piebilst, ka Līgas Kronbergas krājumā ir daudzi jauki stāstiņi, no kuriem varētu iznākt romāns.
Komentāri