Veselavas pagasta zemnieku saimniecības “Caunītes” saimnieku Ilzes un Alda Zilveru veikums novērtēts ar Cēsu novada uzņēmēju gada balvu kategorijā “Gada lauksaimnieks”.
Patlaban “Caunītēs” ir 350 slaucamās govis, bet pavisam ap 700 liellopu. Gadu gaitā izveidots augstražīgs Holšteinas melnraibās šķirnes ganāmpulks. Pērn saimniecība bija 17. Latvijā, kurā visaugstākā piena govju ražība, no govs izslaukti 12 633 kilogrami piena. Saimniece lēš, ka šīgada rādītāji varētu būt augstāki.
“Šī ir trešā ziema, kad govis ir jaunajā kūtī,” lepni saka saimnieks un uzsver, ka par modernas fermas būvniecību lēmuši ģimenes apspriedē kopā ar dēliem un meitu. “Mums tagad mazāka slodze, vairāk tikai palīdzam. Rītdienas jautājumi arī ir jauno ziņā,” teic Ilze. Dēlam Valdim ir sava ar “Caunītēm” saistītā saimniecība “Vidus Birzītes”, kurā telītes izaudzē no sešu mēnešu vecuma līdz grūsnībai. Lauris uzņēmies atbildīgākos darbus govju fermā, viņš arī gādā par pareizu barības devu aprēķināšanu un barošanu. “Lai būtu izslaukumi, svarīgs ir ciltsdarbs un pareiza barošana,”atgādina saimnieks.
Jāspēj reaģēt
Kad “Druva” ciemojas saimniecībā, rīta darbi pabeigti, ir brīdis atelpai, lai atskatītos, kā “Caunītes” gadu gaitā attīstījušās, kādi pārbaudījumi pieņemti, krīzes pārvarētas.
“Saimniekošanā nav tāda brīža, kad nebūtu kādas problēmas. Šogad kā nekad vienam izaicinājumam sekoja nākamais,” saka saimniece, bet saimnieks vien atgādina, ka lauksaimniecībā jābūt gataviem dažādām situācijām.
“Lopbarība ir sagatavota, bet kvalitāte zema, nevar cerēt uz lieliem izslaukumiem. Taču izdzīvosim, ganāmpulku nevajadzēs samazināt,” vērtē Aldis un pastāsta, ka jau vasarā tika samazināts jaunlopu skaits, vairākas grūsnās teles pārdotas. Tagad piena devējas brāķē. “Galvenais, lai mazāks barības patēriņš,” uzsver saimnieks un piebilst, ka iepriekš audzēts vairāk jauno govju, nekā pašiem vajag, tagad izvērtē, cik vajag ganāmpulka atjaunošanai.
“Valsts atbalstu par sausuma zaudējumiem, visticamāk, nesaņemsim. Pieteikumu gan iesniedzām. Ja ņemtu vērā ienākumus par pienu, tad varētu cerēt, bet, tā kā tika pārdotas grūsnās teles, brāķētās govis, ienākumu kritums neatbilst kritērijiem,” stāsta Ilze.
Lopbarībai pašu audzētais
“Šogad vairāk nekā agrāk bija iesēti graudi,” stāsta Aldis un paskaidro, ka lopbarības cena palielinājusies un, protams, pirkta lētākā, bet tās kvalitāte ne vienmēr bijusi cerētā.
“Kad izaudzē pats, zini kvalitāti. Patiesībā jau, ja gribi augstu izslaukumu, govīm jādod pārtikas graudi. Kā jau pirmajā gadā, bija kļūdas. Novāktos graudus placinājām, ja mitri, gatavojām kā skābbarību. Pašu izaudzētie jau drīz būs izbaroti. Pērkam arī no vietējiem zemniekiem,” pastāsta Aldis, bet Ilze atgādina – lopbarības sagatavošana šovasar bijusi laimes spēle. “Pirmais pļāvums bija ļoti knaps. Rudenī atāli bija, bet zāli nevarēja pietiekami apžāvēt. Rudenī kukurūzu paspējām novākt līdz lielajiem vējiem un lietiem, toties, kad bija jāpļauj lucerna, vairs nevarēja tikt uz lauka, aizņēmāmies tehniku un satinām ruļļos. Pupas salikām kaudzē, varbūt tā darīt vajadzēja arī ar vasarājiem, jo raža bija maza,” stāsta Ilze.
Aldis atzīst, ka, redzot krusas postījumus Kurzemē, saimniecībā vērtē vajadzību apdrošināt sējumus. Svarīgi, kāds būs apdrošinātāju piedāvājums. Ganāmpulks gan ir apdrošināts. Nākamgad plānots, ka graudaugu sējumu būs trīs reizes vairāk. “Caunītes” apsaimnieko 570 hektārus, vēl lauki ir arī “Vidus Birzītēm”. Lielas platības tiek nomātas Vaives pagastā, tur lauki līdzenāki nekā Veselavā, var audzēt graudus. Arī attālums optimāls. Aldis piebilst, ka pagastā visi lauki tiek apsaimniekoti un zemi dabūt nevar.
Sadarboties ir noderīgi
Pienu saimniecība pārdod Igaunijas un Latvijas piensaimnieku kooperatīva “E-Piim” piena kombinātam Paidē. Tas tikko uzcelts, ir viena no modernākajām piena pārstrādes rūpnīcām Austrumeiropā. “Esam kooperatīvā “Piena ceļš” , un tas kopā ar igauņiem ir “E-Piim” dibinātājs. Kooperatīvā biedri lemj, cik var atļauties maksāt par pienu. Tā kā rūpnīca vēl nestrādā ar pilnu jaudu, saprotams, ka mums nav augstākā iepirkuma cena. Kad pavasarī visiem bija cenas kritums, mums tas notika lēnāk, tāpat tagad arī palielinās. Ja vērtē vidējās iepirkuma cenas, tad mums ir virs vidējās,” stāsta Aldis un uzsver: “Ceram uz nākotni, pāris gadu paies, kamēr kooperatīvs iekaros tirgu.”
Aldis atzīst, ka Latvijā ir pārāk daudz mazu kooperatīvu un to iespējas ierobežotas. Kad daudzi zemnieki uztraucās par elektroenerģijas cenu kāpumu, “Caunītes” tas gandrīz neskāra. “E-Piim” pirms elektrības sadārdzinājuma noslēdza līgumu ar “Enefit” uz 12 gadiem. Jāmaksā 50 eiro par megavatstundu, pirms tam bija nedaudz lētāk. “Elektrība nekad nebūs tik lēta, kāda bija pirms krīzes. Tas arī viens no kooperatīva ieguvumiem, var piedāvāt lielu paketi. Tajā ir arī jaunā rūpnīca Igaunijā, Jaunpils pienotava un zemnieku saimniecības,” pastāsta zemnieks.
Aldis uzsver, ka saimniekošanā svarīga sadarbība ar kaimiņiem. Tāda izveidojusies ar “Lejas Krastiņiem” Vaives pagastā un “Pintāniem” Raunas pagastā. “Caunītes” izmanto Priekuļu “Pušklaipu” pakalpojumus. “Tehniku aizdodam un aizņemamies. Mums ir kombains kukurūzas novākšanai, to izmanto visas trīs saimniecības, ja kādam kas salūst, cits izpalīdz ar savu tehniku. Vairāk saimniecībām sadarboties jau būtu sarežģīti, jo darbi gaida visus vienā laikā,” vērtē veselavietis un atzīst, ka valsts mērogā zemniekiem trūkst sadarbības, nemaz nerunājot par nopietnu kooperāciju.
“Vai nav bēdīgi, ka zemnieki paši nespēj uzturēt organizācijas, kuras viņus pārstāv un aizstāv? Valsts finansējums sabiedriskajām organizācijām nešķiet pareizi. Kooperatīvi vismaz paši sevi finansē,” saka “Caunīšu” saimnieks. Pats ir Zemnieku saeimā, kurā apvienojušies dažādu nozaru zemnieki, un Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijā, kas ir profesionāla organizācija.
“Esam apmierināti. Ir izveidota Eiropas Savienības nosacījumiem atbilstoša saimniecība, tirgū varam stāvēt izdevīgā pozīcijā. Pašreiz nepelnām, bet varam risināt ikdienas problēmas, gaidām rezultātu nākotnē. Bet var būt dažādi. Ar to jārēķinās. Risks ir visur un vienmēr,” saka lopkopis, bet Ilze atgādina, ka ikdienā jātiek galā ar kredītiem, līzingiem. “Kredītprocenti, protams, palielinājušies. Daļu kompensēs valsts, tas liels atbalsts. Piena iepirkuma cena katru mēnesi palielinās, bet skaidrs, ka 50 centi par kilogramu nebūs. Tas bija par daudz labi,” vērtē saimniece.
Bez ieguldījumiem nav rezultāta
Protams, ģimenē tiek apsvērts, kas saimniecībā uzlabojams. Un saraksts ir diezgan garš. “ Jādomā par novietni teļiem līdz sešu mēnešu vecumam. Tai jābūt siltai, ērti izmazgājamai, dezinficējamai. Dzirdināšanai izmantotu robotus, tie lieli ieguldījumi. Tehnikas remontam vajag telpas, tāpat graudu glabāšanai un apstrādei. Piena lopkopībā vajag ļoti daudz ēku. Arī tehnika aizvien jāatjauno. Tehnoloģijās jāiegulda, lai vajadzētu mazāk strādājošo un pašiem mazāk jāstrādā ar rokām,” pārdomās dalās Aldis, bet llze pārliecinājusies, ka lopkopībā ne jau alga ir tā svarīgākā. Un, kā atklāj Aldis, saimniecībā strādājošie saņem vairāk nekā skolotāji. “Vispirms jābūt labiem darba apstākļiem. Darbinieki pie mums brauc no Siguldas, Drustiem, Rīdzenes, Cēsīm, Liepas. Ir nodrošināta iespēja pārnakšņot, nedaudz kompensējam degvielas izdevumus,” stāsta Ilze, un Aldis uzsver, ka ne katrs gatavs strādāt lopkopībā. Nav arī zudis priekšstats, kāds bija darbs kolhozu fermās.
“Tas, kā nozare dažu desmitu gadu laikā attīstījusies, ir apbrīnojami. Visu laiku mācāmies, citādi darbam nebūs rezultāta,” saka “Caunīšu” saimnieks.
Komentāri