No Zaubes – Kliģenes ceļa nogriežamies pa labi un braucam uz gleznotāja Vilhelma Purvīša dzimtajām mājām “Vecjaužiem”. Te viņš 1872. gada 3. martā zemnieka ģimenē nācis pasaulē.
Pēc otrā pasaules kara pāris tūkstošus hektārus no Zaubes ciema nogrieza un atdeva Ogres rajona Taurupei. Šajā teritorijā atrodas arī “Vecjauži”. Tā Zaubē dzimušā V.Purvīša mājas tika pārceltas uz citu administratīvo teritoriju.
“Vecjaužu” pagalmā novietots piemiņas akmens, mājas atradās Latvijas Mākslas muzeja gādībā. Te tika iekārtota neliela ekspozīcija, savāktas V.Purvīša laika etnogrāfiskas mantas.
Mājā līdz 90. gadiem dzīvoja attāls V.Purvīša radinieks. Kad Kārlis Švanks pārsniedza 90 gadu robežu, īpašnieks gribēja māju pārdot. Pircēju netrūka, taču visi viņi interesējās par mežiem, kas tika pārdoti kopā ar māju, ne par mājas un tās funkcionālās nozīmes saglabāšanu.
Tad Nīderlandes pilsonei Margrētei Lestrādenai, muzeja speciālistei, kura jau 90. gadu pirmajā pusē ieradās Latvijā, lai vadītu mācības muzeju direktoriem, Ogres muzeja vadītāja ieminējās par novārtā pamestajiem V. Purvīša “Vecjaužiem”. Sākumā likās, ka Latvijas likumdošana liegs Nīderlandes pilsonei izmantot iespēju “Vecjaužus” iegūt, taču situācija noskaidrojās, un 1999. gadā tika parakstīts “Vecjaužu” (ēku un zemes) pirkšanas – pārdošanas līgums. Nīderlandes pilsone Margrēte Lestrādena kļuva “Vecjaužu” īpašniece, lai saglabātu Purvīša dzīvojamo māju, pakāpeniski atjaunotu citas un kompleksu izveidotu par Vilhelma Purvīša piemiņas vietu.
M.Lestrādena izsakās, ka jau pirmās viesošanās laikā Latvijā 1992. gadā šī valsts viņai iepatikusies. Par Latviju Holandē informācijas līdz tam bijis ļoti maz, patiešām dzīvojuši kā aiz dzelzs priekškara. Pakāpeniski iepazinusi Latviju – nabadzīgu, bet ar aizrautīgiem, vitāliem ļaudīm. Pašas valsts jau bagāta un turīga, taču dzīve reizēm likusies garlaicīga, viss nodrošināts, gribējies kādu laiku dzīvot ekstrēmos apstākļos. Sapratusi, ka “Vecjaužos” mežu vidū, kur līdz tuvākajiem kaimiņiem vai desmit kilometru, tādi būs. Pie tam nodrošināts radošs, meklējumiem pilns darbs savā specialitātē. M.Lestrādena strādājusi Nīderlandes simts muzeju federācijā. Vēlāk izveidojusi privātbiroju, lai konsultētu muzeju darbu postsociālisma un citās valstīs. Pieredze viņai liela, jo Holande ir muzeju valsts ar apbrīnojami lielu muzeju koncentrāciju teritorijā, kas mazāka par Latviju.
Margrēte dzīvojusi četru bērnu ģimenē Hāgā, tēvs – biznesa cilvēks apkures nozarē. Gribējusi studēt medicīnu, taču lielā konkursa dēļ tas nav izdevies. Tad pievērsusies muzejnieces specializācijai un šo izvēli nekad nav nožēlojusi.
Jau vairākus gadus V.Purvīša mājās turpinās remonti. Dzīvojamai ēkai uzlikts jauns jumts, ievilkts ūdensvads, atjaunota elektriskā instalācija, ieliktas jaunas grīdas. Tiek remontētas krāsnis. Kad iebraucām “Vecjaužos”, lejasstāva istabas bija dūmu pilnas, saimniece pukojās, ka velkme vēl niķojas. Dzīvošanai piemērots augšstāvs, te var apmesties arī ciemiņi, kuri atbrauc tālus ceļus. “Vecjaužos” bijis arī Nīderlandes vēstnieks Latvijā Roberts Šudeboms.
Remontu veikšanā piedalījušies dažādu tautību speciālisti. Tas ir simboliski, jo arī “Vecjaužus” iecerēts veidot par starptautisku tikšanās vietu. Par šejieni jau ieinteresējies Annes Frankas fonds, ir citi labdari. M.Lestrādena izmanto savu plašo pazīšanos muzeju, kā arī citās kultūras jomās. Iecerēts arvien plašāk izvērst kursus, seminārus, grupu viesošanos. Vispirms jau tiek ieinteresēti gleznotāji un citu jomu mākslinieki.
Dzīvojamās mājas restaurācija tiek īstenota atbilstoši projektam. Tādi izveidoti arī izstāžu nama un hosteļa celtniecībai divu sagruvušu ēku vietā, no kurām palikuši tikai drupu fragmenti. Hostelī iecerētas 12 istabas.
M.Lestrādena apliecina, ka nav nobijusies apjomīgo, gandrīz fantastisko projektu dēļ. Viņa lēš, ka pakāpeniski tiks atrasti to īstenošanas atbalstītāji. Kad katru gadu tiks veikts kaut kas nozīmīgs no kopprojekta, pieplaks skepse, pārsvaru gūs aizrautīgie ļaudis.
Būtiska problēma ir iebraukšana, īpaši dubļu laikā un ziemā. Pašreizējais ceļš netikšot saglabāts, atjaunos kādreizējo, nedaudz sānis tagadējam. Un mājas apkārtne netiks ietverta asfaltā un betonā, te viss paliks zaļš kā V.Purvīša laikos. Tiks saudzēts arī gleznotāja veidotais dārzs.
No iepriekšējā īpašnieka M.Lestrādenai palikušas četras bišu saimes. Viņa apguvusi bitenieces pamatzināšanas un iemaņas, palīgā bišu kopšanā nākot kāds ogrēnietis. Medus esot ļoti garšīgs, bišu ganības visapkārt lieliskas.
Par M.Lestrādenas nopietno apņemšanos iesakņoties Zaubē (varbūt Taurupē) liecina tas, ka arī viņas meita Kellija pārcēlusies ar šejieni un mācās vietējā pamatskolā. Viņa pakāpeniski apgūst latviešu valodu un tajā apmāca arī mammu.
Kopš 2005. gada M.Lestrādena un viņas meita ir zaubēnietes, “Vecjaužos” dzīvo pastāvīgi. “Cilvēks šeit veidojas normāls,” uzsver viņa. Atļāvos teikt, ka M.Lestrādena nav īsti normāls cilvēks apstākļos, kad vairums dzenas dzīvot pilsētās, lauku jaukumus baudot kā vasarniekiem. “Varbūt es un man līdzīgie esam īsti normālie cilvēki,” ar smieklu dzirkstīm acu kaktiņos teica Margrēte.
Tagad, kad sākusies kārtējā administratīvā, šoreiz novadu reforma, būtu lietderīgi Zaubei atgūt savulaik nogrieztās zemes. Paskatoties kartē, redzams, ka Taurupes pagasts kā ķīlis ielauzies Zaubes teritorijā. Ko grib šajā aklajā zarnā dzīvojošie – palikt pie Taurupes vai atgriezties atpakaļ Zaubē? Tas daudzējādi atkarīgs no vietējiem iedzīvotājiem. Var tikai piebilst, ka “Vecjauži” no Zaubes centra atrodas kilometrus septiņus, no Taurupes – divreiz tālāk. Lielākā daļa komunicēšanās V.Purvīša mājām un tās iedzīvotājiem ir ar Zaubi, ne ar Taurupi.
Komentāri