Visā pasaulē 25.maijs atzīts par stepa dejas dienu, un trešo gadu šajā dienā Rīgā notika vērienīgs pasākums – stepa dejas festivāls. Mums, cēsniekiem, šis fakts nevarēja paslīdēt garām, jo festivālu rīkoja Māris Pūris, Latvijā pazīstamākais stepa dejotājs, kurš labi zināms arī pasaules stepa aprindās. M. Pūris stepu sācis dejot, mācoties Konservatorijas teātra fakultātē, lai gan saknes meklējamas krietni agrāk.
– Var teikt, ka sākums bija Bērzaines smilšukastē. Mums mājās tolaik bija tāda ekstra kā televizors, un gadu mijā pēc raidījuma „Zilā uguntiņa” ap trijiem naktī parasti rādīja ārzemju estrādes mūziku. Reiz tur redzēju divus dejotājus, kā vēlāk izrādījās, Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu. Man tas iekrita prātā, bet, tā kā šis mākslas veids tolaik skaitījās kapitālisma atmirstošās paliekas, to neviens nekultivēja. Taču melnbaltās deju ainas kaut kur iekšā gruzdēja, vedot mani pretī mērķim.
Mācoties Konservatorijā, atradu Operetes teātrī aktieri Jāni Pirvicu, kuru var uzskatīt par stepa pamatlicēju Latvijā. Ar lepnumu saku, ka biju viņa skolnieks. Tā ik pa brītiņam kāda neredzama roka mani vilka uz stepu, un esmu sapratis, ka tā ir mana vieta.
– Cik garš bija ceļš līdz savam festivālam?
– Kad Savienība sabruka, Krievijā sāka taisīt fantastiskus stepa festivālus, kuros piedalījās pasaules megazvaigznes. Tā kā tolaik jau nodarbojos ar stepu, mani iepazīstināja ar festivāla rīkotāju Vladimiru Kirsanovu, biju vairākos festivālos. Iepazinos arī ar citiem stepa dejotājiem, sāku pa šo virtuvi vandīties, līdz nolēmu, ka arī Latvijā kaut ko tādu vajag. Pagāja septiņi gadi, līdz notika pirmais festivāls. Tajā no ārzemēm bija tikai somi, bet ar katru gadu festivāls kļuva arvien plašāks, gūstot arī skatītāju atzinību. Somijas stepa dejotāju priekšnesumi priecē vienmēr, jo katru gadu viņi sagatavo kādu interesantu jaunumu.
– Izdevās atvest visus cerētos māksliniekus?
– Esmu pasaules stepa apritē, un man nav problēmu atvest šurp pasaules līmeņa zvaigznes. Šie cilvēki neatteiks, jo viņi zina, ka Latvijā steps ir cieņā, mēs neesam absolūti nezināma vieta. Bet ne jau viss atkarīgs tikai no manis. Šogad Latvija neiedeva vīzu kaimiņu valsts māksliniekam Konstantīnam Nevretdinovam, ar kura klātbūtni lepojas ikviena pasaules skatuve. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš dejo stepu uz rokām. Šādos gadījumos gribas teikt – johaidī, sakām, ka mākslai nav robežu, bet rīkojamies gluži pretēji! Šķiet, ka te problēma nav cilvēkā, bet lielajā politikā.
Lai uztaisītu labu šovu, vajadzētu apmēram divus gadus. Tā, lai tiešām būtu kvalitāte, ja pats gribi visu veidot, kompilēt. Var nopirkt jau gatavu šovu, bet mani tas neapmierina. Jāuztaisa pašiem savs labs produkts, un ar to jābrauc iekarot pasauli. Kāpēc mums neiet šo ceļu? Jābūt mērķim, uz ko tiekties, bez tā nekas nenotiks.
– Lai to panāktu, jābūt neatlaidīgam.
– Tieši tā! Jātic sev, ka vari to paveikt, jātic pat tad, kad liekas, ka viss beidzies, ka nekas nav izdarāms. Izgulies, atpūties, ja vajag – izdzer ar čomiem polšu, izārdies, tiec tai bedrei pāri un turpini!
Mēs taču zinām, ka ir enerģijas nezūdamības likums, ja enerģiju ieliksi savā lietā, agri vai vēlu viss sanāks. Ik pa laikam jāapstājas, jāpaanalizē, vai visu dari pareizi, jāpaklausās, ko citi saka. Jātic savai lietai un profesionāli jāstrādā. Nav nozīmes censties sev iegalvot, ka esi labākais, tas nenovedīs pie laba rezultāta. Vai esi pirmais, vai pēdējais, to noteiks skatītāji.
– Varbūt tas skan pārāk augstu, bet vai var teikt – ja nebūtu Māra Pūra, Latvijā stepa nebūtu?
– Nē, negribu sevi tā izcelt, jo agri vai vēlu steps parādītos. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kam tas interesē. Tā enerģija tepat vien virmo, un kāds jau to paņemtu. Iespējams, es biju pirmais, kas uzdrošinājās sākt to bīdīt. Esmu pārliecināts, ka drīzumā man uzradīsies konkurenti, kuri arī gribēs mācīt stepu, un tas būs apsveicami, jo konkurence – tā ir attīstība.
– Vai šis mākslas žanrs joprojām ir attīstībā?
– Pašlaik steps ļoti augstu vilni sit Eiropā, un visi Amerikas vadošie pasniedzēji strādā Berlīnes stepa skolā. Mums, eiropiešiem, labi, nav vairs jābrauc mācīties uz Ameriku. Nesaku, ka nevajag braukt, tur var izbaudīt un sajust īsto stepa vēsturi. Ņujorkas festivālā uz skatuves var redzēt dzīvas stepa leģendas, kuras pirms daudziem gadiem bija dižie stāri, ar kuriem elpoja visa Amerika. Šajā ziņā ir interesanti būt tur.
– Arī tu piedalies stepa festivālos ārpus Latvijas?
– Ja gribu sevi turēt formā, nepieciešami regulāri treniņi, un vismaz divas reizes gadā jābrauc uz kādu meistarklasi papildināt zināšanas. Tas jādara neatkarīgi no vecuma un pieredzes, pat ja esi liela autoritāte. Ja gribi palikt tāds līdz mūža galam, jāpilnveidojas.
Diemžēl gadā ir tikai 365 dienas, un šajā laikā grūti izsist naudu, izbīdīt projektus, divas reizes gadā aizbraukt pie meistariem uzlabot savas prasmes, vadīt savu stepa studiju un vēl, un vēl. Galu galā arī pašam gribas kādu atpūtas brīdi, kaut vai reizi gadā, Jāņos, ar čomiem satikties. Man ir labs draugs, ar kuru tiekamies tikai divas reizes gadā – viņa dzimšanas dienā un manējā, lai arī dzīvojam desmit minūšu brauciena attālumā. Parasti ir tā, viņš zvana, ka šovakar esot tāds brīvāks, man nākas atzīt, ka nav laika ne brīdi. Kad man iekrīt brīvāks brīdis, viņš ir aizņemts. Tā visu gadu, bet dzimšanas dienās, tad nu nekādu atkāpju, tā ir svēta lieta.
– Tev ir stepa studija, tu organizē pasākumus, vai var teikt, ka tas ir nopietns bizness?
– Dažkārt no draugiem, kuri ir lielajā biznesā, nākas dzirdēt: „Tu ko, gribi taisīt biznesu ar kultūru valstī, kur kultūras nav kā tādas? Pūri, tu taču gudrs vecis esi, ko āksties, met to pie malas, nāc taisīsim normālu biznesu!”
Jā, varbūt, bet tas nav man. Labi, tur es pelnīšu lielu piķi, bet mana sirds būs tukša. Vienkārši sākšu sevi nīst, iespējams, nodzeršos. Nevaru bez dejas, bez šīs vides, tā ir mana narkotika, mana dzīve, es gribu to darīt, tas ir mans!
Patīkami, ka uz stepa studiju nāk arvien vairāk jauniešu. Piedalāmies dažādos labdarības pasākumos, braucam arī uz skolām. Cēsu rajonā esam bijuši, bet Cēsu skolas mani neaicina. Cenšamies nevienam neatteikt, aizbraucam ar nelielu programmu, kurā pastāstu par stepu, parādām, kā tas izskatās. Šādi izbraukumi ir nepieciešami sevis popularizēšanai. Jaunietis beigs skolu, atnāks mācīties uz Rīgu, domājot, kā aizpildīt brīvo laiku, atcerēsies, ka redzējis stepu, ka viņam tas patika, un atnāks uz manu studiju. Ir jau piemēri.
– Cik gados vēl var sākt mācīties stepu?
– Viss atkarīgs no tā, kādu rezultātu grib sasniegt. Pie manis nāk zēns, kuram ir 61 gads, un viņš savu līmeni sasniedzis. Viņu palaidu pat uz skatuves, un varbūt kāda sieva, to redzot, savējam iebikstīja sānos un norūca: “Un ko tu sēdi mājās bez darba!” Kustība taču ir nepieciešama dzīvības sastāvdaļa, cilvēks tā pagarina mūžu. Vienalga, dejo stepu, katru rītu skrien, soļo vai citādi kustas. Kāpēc japāņiem ir visgarākais mūžs? Tāpēc, ka viņi lielu uzmanību velta kustībai, daudz staigā. Viņi izrēķinājuši, ka dienā intensīvā tempā nostaigāti divi tūkstoši soļu palīdz veselībai un pagarina mūžu.
– Var uzreiz pateikt, no kura iznāks stepa dejotājs, no kura – ne?
– Apmēram pēc kādām pāris nedēļām jau var. Patiesība ir vienkārša, steps, tāpat kā jebkura lieta, sākas smadzenēs. Vispirms jāsakārto tās, tad arī kājas klausīs. Šī deja ir absolūta brīvības sajūta. Kājas netiek sasprindzinātas, lai gan visi domā pretēji. Skaņa parādās tikai tad, kad kāja ir pilnīgi brīva. Steps palīdz sevi koordinēt un sakārtot, tāpēc tas ir ne tikai fizisks, bet arī smadzeņu darbs. To nevar nodalīt vienu no otra.
– Vai Latvijas stepa dejotāji var izsisties līdz pasaules līmenim?
– Kāpēc ne, esmu pārliecināts, ka par nākamo paaudzi rakstīs: pirmais Latvijas stepa dejotājs – Brodvejas zvaigzne. Tautībai jau nav nozīmes. Mums ir tādi dīvaini aizspriedumi, ka esam no ziemeļiem, tāpēc klusāki un neko nevaram. Kāpēc mēs visu laiku dzīvojam ar tiem mazās nācijas kompleksiem? Neesam ne mazāki, ne lielāki par citiem.
Ja steps Latvijā būs populārs, ja mums būs perfekta metodika, ja kāds jaunietis liktenīgu apstākļu sakritības dēļ nonāks vietā, kur viņu pamanīs, viss notiks. Tā radās liela daļa stepa megazvaigžņu, tās trāpījās lielu autoritāšu ceļā. Piemēram, puišeļi uz ielas kaut ko dara, iet garām meistars, ierauga viņu un saka: “Nāc šurp!”. Šādi pasaule atrada Savionu Gloveru, ap kuru tagad griežas stepa pasaule. Viņu pamanīja Gregorijs Hains, kuru var uzskatīt par pirmo ievērojamo mūsdienu stepa dejotāju. Tā šīs enerģijas pievelkas, un patiesībā nekas jau nenotiek nejauši.
Ja Latvijā būs vieta, kur izaugt jaunajiem dejotājiem, agri vai vēlu tajā ienāks kāds, kurš pārsteigs pasauli. Tas ir laika jautājums, bet šāds dejotājs būs.
Protams, jābūt bāzei, fonam, jo no tukša gaisa nekas nerodas. Esam šo bāzi radījuši, turpinām to pilnveidot, un gan jau būs arī rezultāts. Principā nav svarīgi, šodien vai rīt. Un es ar cigāru zobos aizlidošu uz teātri Ņujorkā, kur mans audzēknis, kurš būs pirmā numura zvaigzne, trešajā rindā būs rezervējis man septīto numuru. Atsēdīšos un teikšu: „Jā, pirms 25 gadiem es par šo brīdi sapņoju!” Kāpēc lai tā nebūtu?
– Tātad nākotnē raugies cerīgi?
– Esmu pārliecināts, ka tā būs. Vēl jau esmu ļoti jauns, man ir tikai 47. Savu 50 gadu jubileju gribu sagaidīt ar lielu šovu, un jau tagad sāku sevi gatavot tam fiziski. Lai zālē sēdošie teiktu – viņam 50? Nevar būt!
Katrs jau var daudz izdarīt pats, bet ir viena vissvarīgākā lieta, proti, ģimene, kas saprot un atbalsta. Jo visi projekti notiek uz ģimenes rēķina, dažkārt nākas arī kaut ko atteikt. Bet sieva, kas pati ir profesionāla mūziķe, saka: ”Mēs izsitīsimies, viss būs kārtībā!” Varu atnākt mājās pārguris, bez naudas, pat ja kādā projektā esmu iebraucis mīnusos. Man pasaka: „Viss ir kārtībā, nestreso! Nu, ka mīnusi, kopumā taču lieta iet uz priekšu!” Tas ir baigais spēks, kas palīdz saņemties. Jaunībā to tā nepamana, bet tagad saprotu, ja gribi realizēt lielas lietas, vajadzīgs stabils plecs blakus. Esmu pateicīgs savai sievai par šo atbalstu.
Varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks, jo nodarbojos ar savu sirdslietu, ap mani pulcējas interesanti cilvēki, kaut kādu iztikšanu sev garantēju, un esmu pārliecināts, ka steps Latvijā kļūs arvien populārāks.
Komentāri