Cēsu centrālās bibliotēkas tradicionālajā ciklā “Atvērsim grāmatu kopā” uz sarunu bija aicināts azartisks cilvēks, velosportists un kalnu pētnieks Bruno Šulcs, jo tikko iznākusi viņa grāmata “Nezināmā Ķīna”.
“Grāmatā autors stāsta par savos trīs ceļojumos piedzīvoto Ķīnas visnoslēpumainākajā reģionā – islamiskajā Siņdzjanā, ko pasaule pazīst kā senā zīda ceļa pērli. Pirmie tūristi tur kāju spēra tikai 1980. gadā, un viņu acīm pārsteidzoši pavērās slavenā 13. gs. venēciešu ceļotāja Marko Polo dienasgrāmatās apjūsmotās ainas,” rakstīts grāmatas anotācijā.
Līdz ar grāmatu, par kuru interesentu pārpildītajā domes zālē stāstīja Bruno Šulcs, viņš demonstrēja arī paša uzņemtu kinofilmu “Karavānu pēdās”, izstaigājot seno Ķīnas zīda ceļu. Bruno Šulcs zīda ceļā devies ar velosipēdu, jo šis braucamais ir neatraujama viņa dzīves un ceļotāja – kalnā kāpēja pavadonis, bet ikdienā B. Šulcs ir velosipēdu konstruktors un izmēģinātājs. 1996.gadā uzstādījis pasaules rekordu, nobraucot ar velosipēdu no Eiropas augstākā kalna Elbrusa abām virsotnēm (5621 m un 5642 m), par ko ir uzņemta arī videofilma “Mākoņstūmējs”, uzrakstīta grāmata “Uzdrīkstēties būt pašam sev”.
Redzēto Ķīnā grāmatas autors pasniedz kā atsevišķas civilizācijas iezīmi pasaules kartē: “Mihau, ķīnieši saka – “labdien”. Ķīna ir ne tikai ļoti liela, bet arī ļoti interesanta zeme. Man gadījās lasīt kāda zviedru vēsturnieka izteikumu, ka Ķīna nav valsts, bet civilizācija, tāpat kā kādreiz maiji vai acteki. Tā ir civilizācija, kas radusies neatkarīgi no pārējās pasaules, tajā vietā, kur tā ir, neietekmējoties ne no vienas citas zemes vai civilizācijas. Ilgus gadsimtus Ķīna nebija pat zināma pārējai pasaulei. Vēl 500 līdz 600 gadus pēc tās atklāšanas romiešu dzejnieks Vergīlijs domāja, ka zīdu Ķīnā iegūst, no koku lapām notraucot pūkas,” par vēroto un uzzināto stāstīja grāmatas autors.
No eiropiešu viedokļa vērtējot ķīniešus, B. Šulcs citēja dzirdēto no mūsdienu cilvēku mutēm: “Ķīnieši ir mazi dzelteni cilvēciņi, kuri raksta nesaprotamas zīmes, runā neizprotamā valodā un gatavo sliktas preces.” B.Šulcs atbildēja uz klausītāju jautājumiem, piemēram, kā radusies ķīniešu valoda un rakstības hieroglifi. “Kādreiz Ķīnas teritorijā bijis izplatīts šamanisms. Ķīnieši zīlēja nākotni, virs uguns liesmām turot dzīvnieku lāpstiņu kaulus. Vērojot kaulu izlauzumus un no uguns atstātās zīmes, šamaņi, sataisījuši gudras sejas, zīlēja, kā veiksies karagājienos, kāda būs raža un kāda būs laulība. Zīmes, ko uguns bija iededzinājusi kaulā, arī ņēma par pamatu hieroglifu izveidei. Tas notika apmēram 1600 vai 1700 gadus pirms Kristus. Tikai astoņu gadsimtu laikā hieroglifi izveidojās tādi, kādi tie redzami mūsdienās,” stāstīja B. Šulcs un, papildinot stāstu par ķīniešu hieroglifu sarežģītību, uzsvēra, ka ķīniešiem šo rakstu zīmju ir ap 80 tūkstošiem, bet skolēni, beidzot pamatskolu, paspēj apgūt tikai divus līdz trīs tūkstošus hieroglifu. Par to visu rakstīts grāmatā “Nezināmā Ķīna”. Arī par to, cik grūti eiropietim iekļūt Ķīnas teritorijā, ja to pie robežas ar automašīnu nesagaida ķīnietis, kā Ķīnā sadzīvo dažādu nacionalitāšu cilvēki, ko pārdod aptiekās un kāda ir ķīniešu ēdienkarte, kādu transportu izmanto, braucot cauri tuksnesim, un cik noslēpumainas zīmes slēpj kalnu grēdas.
“Nevar rakstīt par lietām, ko nemīl- šo zemi tiešām esmu iemīļojis,” grāmatas ievadā raksta tās autors un uzsver, ka jau pēc dažām Ķīnā nodzīvotām dienām var uzrakstīt romānu, pēc nodzīvota gada – stāstu, bet pēc tur pavadītiem daudziem gadiem – tikai dažas rindiņas.
Komentāri