Pāris daudzdzīvokļu mājām ir izdauzīti logu stikli, kāpņu telpās svilpo vējš un ož pēc runču atstātām pēdām. Ož arī pēc netīrības un pērnā alkohola. Tomēr tajās mājās vēl ir daži dzīvokļi, kuros mitinās cilvēki. Dzīvo draņķīgos apstākļos, maksā tos pašus dažus latus pašvaldībai par iespēju, ka kaut kāds, bet tomēr jumts virs galvas. Vietējie saka- tur dzīvo mūsu dzērāji. “Druva” ciemojās vienā no dzīvokļiem, kura vienā istabā dzīvo divas kaimiņienes un arī gados jaunākās sievietes, dzīvokļa saimnieces, 11 gadus vecais bērns. Netiek slēpts, ka reizēm, kā smejies – pa svētkiem, mājās notiek uzdzīve, bet citādi dzīvokļa saimniece strādā Cēsīs, rūpējas par meitu un cer, ka reiz dzīvos citos, labākos apstākļos. Mēs satikām vien Mariju Breidaku, 67 gadus vecu sievieti, kura domā, ka dzīve vairs nav nekā vērta.
“Ko gribētu no dzīves? Nomirt, vairāk neko. Dzīve ir sarežģīta. Kam māte tagad vajadzīga? Ne es pirmā, ne pēdējā, jo nevienam vecāki nav vajadzīgi. Reti, kad rūpējas. Bērni izauguši un miers. Kāpēc vēl mamma vajadzīga? Sāpīgi, protams, sāpīgi,” tā Marija, kura izaudzinājusi meitu un četrus dēlus, bet divus no viņiem jau pavadījusi pa mūžības ceļu. Jau pirms gadiem divdesmit miris Marijas vīrs. Sieviete rāda goda rakstus, kurus kādreiz saņēmusi par darbu kolhozā. Limbažu pusē viņa ilgus gadus kādā broileru fermā barojusi vistas, bet vēlāk, kad ģimene atnākusi dzīvot uz Lodi, strādājusi dzelzceļā. Viņa neslēpj, ka tieši dēls viņu izmetis no dzīvokļa. Pats tagad dzīvo un strādā Īrijā, arī meita ir tur un kā friziere nopelnot tūkstošus.
“Es neko sliktu viņiem nedaru, bet man jādzīvo šādi,” tā Marija. Noteikti, ka bērni, mazbērni zina arī citu Marijas dzīvesstāstu, bet fakts ir tāds, ka tieši tagad Sarkaņos dzīvo cilvēki, kuri martā nakti pārlaiž dzīvoklī zem trim segām, dienā istabā uz gultas malas sēž biezā jakā.
“Dzīvoju no pensijas. Tā kā esmu strādājusi, saņemu 98 latus. Visvairāk iztērēju ēšanai. Viss kļuvis tik dārgs. Vēl man patīk adīt. Tagad ārdu vecu džemperi, būs pirkstaiņi, zeķītes. Adu sev, saimniecei, viņas meitenītei,” tā Marija Breidaka. Iespējams, ka pusārdīts džemperis viņas gultā stāv jau nedēļām, iespējams, ka pēdējie svētki bija bijuši pirms pāris dienām.
Pa istabu skraida arī divi suņuki. Un izskatījās, ka tās ir vienīgās radības, kas Sarkaņos satiktajai sirmgalvei vēl sagādā prieku.
Komentāri