Mēs visi gribam, lai tagad un turpmāk valdītu saticība un labklājība, uzticēšanās cilvēku starpā. Lai tā notiktu, pirmās un galvenās rūpes mums ir par mūsu dzimtas turpinātājiem, bērniem, kuri veidos sabiedrības galveno daļu mūsu gadsimtā. Tās ir tās mazās dzīvībiņas, kuras pašlaik iet bērnudārzos, skolās, apgūst pirmās zinības un sper pirmos soļus pretī lielajai dzīvei.
Kāda tā būs, tā lielā dzīve, lielā mērā nosakām mēs- sabiedrība. Kāda būs mūsu attieksme, nostāja, mūsu rūpes, palīdzība, ko sniegsim vajadzības gadījumā. Un, protams, kur nu iztikt bez pašiem dārgākajiem un mīļākajiem cilvēkiem bērnam- viņa vecākiem. Vajadzība pēc vecāku mīlestības ir ne tikai visspēcīgākā, bet arī visilgstošākā vajadzība. Pāriet daudzas aizraušanās, aprimst kaislības, kas reiz satricinājušas mūsu dzīvi, taču mīlestība pret vecākiem un vēlēšanās saņemt pretmīlestību saglabājas līdz mūža galam, ja, protams, pretreakcijai nav savi iemesli. Kādi tie ir-šie iemesli, tie katrā gadījumā ir citādi, bet lielākoties paralēles starp tiem var vilkt.
No pirmajām dzīves dienām bērns aug un attīstās kā sociāla būtne, viņam paveras cilvēku attieksmju un attiecību pasaule. Viņš redz savus vecākus, savu ģimeni- pirmo saskarsmes paraugu, pirmo kolektīvu, nākamās personības attīstības nosacījumu un avotu. Kāda būs šī ģimene, šis paraugs, tādu daļēji mēs dienās redzēsim mazo cilvēciņu. Daudziem nepieciešams stingrs atbalsts arī pēc pusaudžu gadu līkločiem. Uz vecāku pleciem gulstas atbildība par to, lai karote tiktu taisni turēta rokās, gan arī par to, lai bērns iemācītos cienīt pozitīvās vērtības, un tāpēc vecākiem jārīkojas prātīgi un mērķtiecīgi. Ar mīlestību audzināts bērns pret apkārtējo pasauli izturas labvēlīgi, ar izpratni, turpretī pērts un novārtā pamests bērns uz izaicinājumu atbild ar sitienu.
“Kādu 6 gadus vecu zēnu uz krīzes centru ielu bērniem atveda policisti, kas viņu ievēroja ilgi klejojam pa ielām. Gaišmatainais puisēns pastāstīja tikai to, ka mammas mājās neesot bijis ļoti ilgi. Jautājums, kā zēns bez mātes dzīvojis, palika neatbildēts.”
Bērna noziedzīga pamešana novārtā nav mazāk postoša un vardarbīga, jo nepieskatītie bērni nonāk uz ielas, ubago, zog, nokļūst vidē, kurā valda alkohols, narkotikas u.c. apreibinošas vielas.
Bērna pamešana novārtā – bērnam nav nodrošināta viņa attīstībai vajadzīgā aprūpe un nav apmierinātas bērna pamatvajadzības: * bērnam nav nodrošināta vajadzīgā medicīniskā aprūpe: regulāras veselības pārbaudes, potes, aprūpe bērna slimības laikā u.c.; * nav nodrošināta bērnam atbilstoša un droša dzīvesvieta, bērnam pieejamas viņa drošību apdraudošas ķīmiskas vielas (medikamenti, sadzīves ķīmija) vai instrumenti (asi, smagi priekšmeti u.tml.); * bērns nesaņem viņa attīstībai un veselībai vajadzīgo ēdienu pietiekamā daudzumā un kvalitātē; * bērns atstāts bez uzraudzības: vecāki neinteresējas par bērna ikdienas gaitām, mazs bērns tiek atstāts viens pats u.c.; * vecāki ir nevērīgi pret bērna personisko higiēnu: nerūpējas, lai bērns būtu tīrs, lai ievērotu personīgo higiēnu; nvecāki nerūpējas par bērna izglītību: neseko līdzi, vai bērns apmeklē skolu, nerūpējas par bērna sagatavošanu skolai, bērna mācīšanās apstākļiem mājās u.c. Pazīmes, ka bērns nav pietiekoši aprūpēts: 1. Ziņas, ka vecāks(-i) atrodas narkotiku vai alkohola ietekmē. 2. Ziņas, ka vecāks(-i) ir psihiski slimi. 3. Bērns neapmeklē skolu. 4. Bērna savainojums vai slimība netiek ārstēta. 5. Vienmēr izsalcis bērns. 6. Vienmēr netīrs, smirdošs bērns. 7. Nelaimīgs bērns. 8. Bērns stāsta, ka viņam draud, pārlieku kritizē vai uz viņu kliedz. 9. Ziņas par laulāto vardarbību. 10. Ziņas, ka bērns netiek pieskatīts. 11. Ziņas, ka bērnam jāpieskata citi bērni. 12. Bērns, kas nespēj rotaļāties. 13. Bērns, kam ir pārāk mazs svars vai mazs augums.
Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.
Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sestā daļā noteikto, vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes.
Vienlaikus ar vecāku pienākumiem vecākiem ir arī tiesības ierobežot bērna brīvības. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai: * nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību; * aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību; * aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.
Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.
Bērnu pamešana novārtā ir tas iemesls, kādēļ bērni visbiežāk nonāk atbalsta centros bērniem un ģimenēm. Tie ir zīdaiņi un bērni pirmsskolas vecumā, kuri ir atstāti bez uzraudzības un aprūpes, jo vecāki ir alkohola reibumā un nespēj par bērniem parūpēties. Kad bērns ir nonācis centrā, ļoti bieži tiek konstatēts, ka trūkst personisko pašaprūpes iemaņu, kas parasti tiek iemācītas ģimenē.
Arī citi vardarbības veidi, kuri nereti notiek ģimenē – emocionālā, fiziskā un seksuālā vardarbība, ir iemesli, kādēļ bērni nonāk atbalsta centros bērniem un ģimenēm.
Latvijas Republikas administratīvo pārkāpumu kodekss paredz atbildību par vairākiem pret bērniem vērstiem pārkāpumiem, tajā skaitā par fizisku un emocionālu vardarbību, atstāšanu bez uzraudzības un aprūpes pienākumu nepildīšanu. Lūkojoties apkārt, nākas atskārst, ka ne viens vien gadījums būtu pieskaitāms pie minētajiem pārkāpumiem. Taču realitāte ir citāda. Ja palūkojas, cik lietu par šiem pārkāpumiem izskatīts pašvaldību administratīvajās komisijās, rodas daži secinājumi-vai nu situācija nav nemaz tik ļauna, vai arī Latvijā ir neskaitāmas pašvaldības, kurās dzīvo teicami bērni un teicami vecāki, jo attiecīgajā pašvaldībā līdz administratīvajai komisijai nav nonākusi neviena lieta.
Mēs nevaram apgalvot, ka vecākus nesoda nemaz, tomēr arī mēs inspekcijā esam konstatējuši, ka pašvaldībās šī prakse- par minētā kodeksā paredzēto atbildības piemērošanu pārkāpumiem pret bērniem – ir ļoti atšķirīga. Ir pašvaldības ar vairākām lietām, kas rajona mērogā skaitāmas desmitos, bet ir arī tādas, kur nav neviena gadījuma, un tostarp ir pašvaldības, kurās valda nostāja, ka vecākus nav vērts sodīt, jo viņiem tāpat nav naudas, ko maksāt. Tomēr galvenokārt tas ir jautājums par visu atbildīgo institūciju kopējo attieksmi, jo, lai lieta nonāktu līdz komisijai, vispirms jau jākonstatē pārkāpums un jāsastāda protokols. Tāpēc svarīgi, lai arī policijas amatpersonas, piemēram, pievērš uzmanību tam, ka mazs bērns ir viens uz ielas. Kā pozitīvs piemērs ir atsevišķu pilsētu vecāku apvienības, kas kopā ar atbildīgām institūcijām veic t.s. nakts reidus gan pa pilsētām, gan pa bērnu un jauniešu izklaides vietām, tad nerodas pārpratumi, ka jaunietis lieto alkoholu, kad vecākam paziņo policijas pārstāvis.
Ir lieki atgādināt, ka Latvijā arvien vairāk ir bez vēsts pazuduši bērni, kuru atrašanās vieta vēl joprojām nav nosakāma. Šoreiz klauvēju pie vecāku sirdsapziņas! Neatstājiet bērnus bez uzraudzības! Vai jūs spējat atbildēt uz jautājumu „Vai tu zini, kur šobrīd ir tavs bērns?”, „Vai tu zini, ar ko kopā ir tavs bērns?”
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vecākā inspektore Vidzemes reģionā Renāte Alberga
Komentāri