Stalbes pagasta “Dimdās” SIA “Vilarija” nodarbojas ar aitkopību.
Pērn “Dimdu” saimnieki iepirka 60 Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. Patlaban saimniecībā ir vairāk par 230 dzīvniekiem.
“Pirms trim gadiem iegādājāmies īpašumu un domājām, ar ko nodarboties. Ar govīm ir liels darbs, toties aitas neprasa tik lielu uzmanību un labāk noēd pļavas, nav tik prasīgas,” izvēli pamato Artis un Dace Reiziņi.
Ja sākumā aitas iegādātas, lai nogana pļavas, drīz vien saimnieki pārliecinājās, ka var šo nozari savā saimniecībā attīstīt. Artis stāsta, ka ir aprēķināts – ganāmpulkā jābūt vairāk nekā 400 aitu mātēm, tad izdevumi un ieņēmumi ir pa nullēm. Viņš ir pārliecināts, ka pāris gados arī viņa ganāmpulks būs vismaz tik liels un hobijs būs kļuvis par peļņu nesošu nodarbošanos.
“Vilariju” apsaimniekošanā ir 60 hektāri zemes. Šogad tiek apkopti 20, pērn 15. Apkopti – tas nozīmē ganībās un pļavās iesēts zālājs.
No vecajām “Dimdām” palikusi tikai kūts, kuru arī izmanto. Saimnieki iecerējuši celt jaunu, pagastā publiskā apspriešana jau notikusi, vieta zināma. “Protams, pirmā doma – vajag kūti. Bet reāli tā vajadzīga mēnešus divus gadā. Uzcelta nojume, redzēsim, kā aitām patīk. Varbūt būvēt nevis lielu kūti, bet vairākas nojumes, tad ganāmpulku var sadalīt, vieglāk organizēt pastaigu laukumu,” domās dalās Artis Reiziņš, bet saimniece Dace piebilst, ka nojumes uzcelt ir lētāk un aitas arī pērnziem lielajā salā labprāt dzīvojušas ārā, un kūtij durvis stāvējušas vaļā. Dzimuši veselīgi jēri.
Ar darbiem Artis galā tiek viens, tomēr atzīst, ka, lai veiksmīgi saimniekotu, nepieciešams palīgs. “Vēl vienu palīgu vajag. Divatā visu padarīt būtu vieglāk. Laukos ir daudz naudas saņemt gribētāju, ne strādātāju – nekvalificētais dārgais darbaspēks,” viņš saka. Rudenī arī jaunākā atvase sāks iet bērnudārzā, tad Dacei atliks laiks palīdzēt.
“Pagaidām Latvijā aitas vilnu nevienam nevajag. Krājas kaudzē.
Ja kāds zina, kā prātīgi izmantot, lai brauc šurp. Tie, kuri uzpērk, maksā santīmus, nav vērts atdot, tad labāk lai krājas. Vest kaut kur arī neatmaksājas, vilna viegla, aizņem daudz vietas,” ne pesimistiski reālo situāciju raksturo Artis Reiziņš.
Toties aitas gaļai ir labs noiets. Spēj tik ražot. Rīga apēd visu. Produkta popularizēšanā daudz darījusi kooperatīvā sabiedrība “Latvijas jēri”, kas nodarbojas ar gaļas realizāciju. Rīgā veikalos var nopirkt vietējo jēra gaļu, žāvējumus, desas. “Būtu jau labi, ja arī Cēsīs būtu nopērkama kvalitatīva jēra, nevis vecas aitas gaļa, kā tas pārsvarā ir. Piedāvāju fasētu, Rukā kautu jēru gaļu. Tā ir padārga, bet lētāka nesanāk,” stāsta saimnieks un piebilst, ka ne viens vien netiek vaļā no iesīkstējušā stereotipa, ka, ēdot jēra gaļu, mute paliek taukaina. Viņš vēlreiz uzsver – jēra un vecas aitas gaļa nav viens un tas pats. Protams, aitas gaļu jāmāk pagatavot. Rīgā daudzos restorānos tā jau ir ikdienas ēdienkartē. Arī “Braslas krogā” Straupē. Kā atzīst Reiziņi, tur pavāri vāra brīnišķīgu jēra zupu.
Artis rāda ģērētas aitādas. Viena mīksta, gluda, otra tāda nelīdzena. “Nav vairs Latvijā ģērētāju. To gludo ģērēja, kā viņš pats saka, pēdējais īstais ģērētājs.
Aitādas pērk interjeram. Kažociņus vairs nešuj, iznāk dārgi,” stāsta Artis un piebilst, ka arī aitādu sakrājusies kaudze un tuvākajā laikā vairs ģērēšanai nedos. Viņš pārliecināts, ka gan jau arī ādas nāks modē.
“Tagad, braukājot pa Latviju, šur tur jau var aitas redzēt, pirms dažiem gadiem nebija gandrīz nemaz,” tā aitkopības attīstību raksturo saimnieks. Viņam piekrīt arī aitu pārraugs, eksperts Dzidra Alberga, kura gādā, lai ne tikai “Dimdās” bet vēl desmit saimniecībās Vidzemē būtu Latvijas tumšgalves šķirnes ganāmpulks. Latvijā ir pieci šādi speciālisti. Pirms dažiem gadiem
bijušas vien trīs, četras šķirnes saimniecības, tagad ir 23.
Ir atlasītas 500 Latvijas tumšgalves šķirnes aitas, kuras atbilst šķirnes kritērijiem. Valsts ciltslietu inspekcija pārbauda, vai dzīvnieki pareizi izvēlēti. Līdz šim par vienu šķirnes aitu varēja saņemt Eiropas naudu – 70 eiro.
“Nākamgad lauksaimniecībā, arī aitkopībā, mainīsies subsīdiju noteikumi. Kādi būs, grūti pateikt. Ir ieteikums, ka jāmaksā par padarīto darbu, nevis par katru dzīvnieku. Visu naudu saņems asociācija, kura maksās pārraugam, ekspertam, cirpējam, veterinārārstam. Īpašnieks naudu nesaņems, bet speciālista pakalpojumu, lai izkoptu ganāmpulku.
Tiek domāts par to, ka cirpējiem arī jābūt sertificētiem.
Pēdējos gados ar subsīdiju atbalstu aitkopība attīstījusies. Par subsīdijām varēja iegādāties gan datortehniku, gan cērpamo aprīkojumu, nagu griežamos, elektriskos ganus,” par nozares attīstību stāsta Dzidra Alberga. Viņa vairākas reizē gadā apmeklē saimniecību, brāķē šķirnei neatbilstošos dzīvniekus, seko šķirnes ganāmpulka izkopšanai. Kopā ar saimnieku speciāliste lemj, kad lecināt aitas, lai nodrošinātu vienmērīgu gaļas ražošanu. “Aitas pirms lecināšanas sver, tāpat piedzimušos jērus, tad simts dienas vecus jērus, lai noteiktu aitu mātes pienīgumu, tiek vērtēts sviedru daudzums vilnā, jēru skaits, aitas eksterjers – šķirnes kritēriji ir stingri. Lai būtu šķirnes ganāmpulks, tie jāievēro,” uzsver eksperte un piebilst, ka aitas var turēt, kur krūmi, pauguri. Tās
labi izēd arī latvāņus, neļauj tiem augt un ražot sēklas.
Ekspertei pajautāju, vai tiesa, ka aita ir dumja. Viņa par jautājumu nesamulsa, tāds esot stereotips. “Aita ir bara dzīvnieks, ja barvedis satracināts un nav pieradis pie cilvēka, tāds būs viss bars. Ja viens aiziet, ies visi. Ir ganāmpulki, kur saimnieks droši
pieiet pie katra dzīvnieka,” paskaidroja Dzidra Alberga.
Komentāri