![Grantskalni 1](https://edruva.lv/wp-content/uploads/2018/07/grantskalni-1-scaled.jpg)
Raiskuma pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Grantskalni” saimnieko Raitis Bāliņš. Te ieguldīti lieli līdzekļi, nopirkta traktortehnika un attīstīta piena lopkopība.
Izvēle – piena govis
Raitis atzīst, ka daudz tapis un iegādāts, pateicoties Eiropas Savienības līdzfinansējumam, taču tās ir saistības, kuras uzliek pienākumus vēl turpmākajiem desmit gadiem. Gados jaunais saimnieks pēc izglītības ir vides tehniķis, iegūtās zināšanas tagad praktiski izmanto savā saimniecībā.
Samērā nesen uzcelta jauna lopu novietne, kurā tur 56 slaucamas govis un 55 jaunlopus. “Agrāk jau bija viss kaut kas. Izmēģinājām roku cūkkopībā, turējām pīles, tītarus, vistas, bet visu reizē nevar. Grūti izrauties uz visām pusēm, kļuva par smagu, turklāt lapsas nokoda daļu putnu. Tā arī ģimenē nolēmām – ja darām, tad darām vienu, toties pamatīgi,” saka Raitis.
Zeme ir deficīts
Kopumā “Grantskalni” apsaimnieko 200 hektārus lauksaimniecības zemes. Tiesa, pašiem pieder 80 ha, pārējās platības ir nomātas: “Ir ganības, sētie zālāji un labība, taču vairāk izplesties nevaram, pat ja gribētu. Visapkārt, kur skaties, zeme aizņemta. Ar šodienas prātu saprotam pagātnē pieļautās kļūdas. Vectēvam teicām, lai izpērk apkārtējās platības, kamēr cena bija 200 lati par hektāru, taču viņam šķita, ka gan jau paspēs, nav kur steigties. Tagad par lauksaimniecības zemi prasa 2400 līdz 3000 eiro hektārā, turklāt nav jau arī lāgā, ko pirkt. Cik varējām, esam iegādājušies. Savs ir savs, tā drošāk, jo pieredze ar nomas līgumiem dažāda. Vienā dienā tev lauks ir, tikko esi krūmus izcirtis, zemi iekopis, saimnieks paziņo, ka līgumu lauž. Neba mēs vienīgie ar tādu pieredzi, bet ko tu padarīsi! Tāpēc jāstrādā pēc principa – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Cik paklausies apkārt, zemes deficīts kļūst arvien aktuālāks.
Citviet atkal zeme būtu, bet īpašnieki nevienam nedod, jo grib saņemt tiešmaksājumus. Tā sistēma pašā saknē nepareiza. Uzskatu, ka tiešmaksājumi pienāktos tiem zemniekiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, nevis tiem, kuriem zeme vienkārši pieder. Taču no otras puses – nav ko čīkstēt! Ja varam ko darīt, varam mainīt – darām. Ja pārmaiņas nav mūsu spēkos, pieņemam to, kā tas ir un ejam tālāk! Dažbrīd jau rodas pārdomas, bet laukos darba ir tik daudz, ka nav laika filozofēt. Dienas par īsām, lai visu pagūtu.”
Saimnieko bioloģiski
“Grantskalnos” jau no sākta gala saimniekots bioloģiski, jo Bāliņu dzīvesveids saskan ar ideju par veselu cilvēku dabiskā vidē. Kūtī manāma krāsu daudzveidība, nav tikai tīršķirnes piena govis. Apsēklošanai izmanto Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas piedāvāto biomateriālu, taču bez īpaši izvirzītām prasībām. Te saimnieki paļaujas uz speciālistiem, svarīgākais esot piena kvalitāte. Ejot cauri novietnei, Raitis saka: “Lopi ēd tikai to, ko paši izaudzējam. Barojam ar bioloģiski audzētiem graudiem un zāli. Lai ko arī neteiktu par bioloģiski audzētā iznākumu no hektāra, mēs sūdzēties nevaram. Esam apmierināti. Pagājušā gadā graudu raža bija laba, bet kvalitāte viduvēja.”
Jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem
Saražoto pienu “Grantskalni” pārdod piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Straupe”, ar sadarbību ir ļoti apmierināti, vismaz šajā ziņā par nākotni jūtoties droši. “Mēnesī iegūstam 28 tonnas piena. Piena mašīna kursē katru otro dienu. Arī iepirkuma cena pašlaik ir apmierinoša, kaut gan tai būtu jākāpj līdz ar degvielas cenu. Ceļš, pa kuru piena mašīna iebrauc saimniecībā, mums bija jātaisa pašiem par saviem līdzekļiem. Pašvaldībām uz visu viena atbilde – nav naudas. Ir brīži, kad rokas nolaižas, jo pārņem sajūta, ka ražošanu nevienam nevajag.”
Viena no prioritātēm, kurā jāiegulda līdzekļi, “Grantskalnos” ir laba tehnika. Saimnieks cer tuvākajos gados nomainīt graudu kombainu pret jaunāku, jo esošais ir viņa vienaudzis. “Visiem traktoriem jādarbojas tad, kad spīd saulīte. Un saulīte mums spīd tik maz! Vismaz pagājušajā gadā noteikti. Ja graudu kulšanas laikā uz divām nedēļām saplīst kombains, ar to pašu viss cauri! Raža pagalam,” saka Raitis.
Lauksaimniekiem, kā jebkuram uzņēmējam, grūtības, ar kurām ikdienā sastopas, jārisina pašiem. Jau vairums samierinājušies, ka Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika vairākos aspektos izdevīgāka veco dalībvalstu zemniekiem, priecājas par tām iespējām, kas dotas, taču uz brīnumiem necer, paļaujas uz saviem spēkiem un optimismu.
Komentāri