Nav laika čīkstēt, jāstrādā

Raiskuma pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Grantskalni” saimnieko Raitis Bāliņš. Te ieguldīti lieli līdzekļi, nopirkta traktortehnika un attīstīta piena lopkopība.

Izvēle – piena govis

Raitis atzīst, ka daudz tapis un iegādāts, pateicoties Eiropas Sa­vi­enības līdzfinansējumam, taču tās ir saistības, kuras uzliek pie­nā­kumus vēl turpmākajiem des­mit gadiem. Gados jaunais saim­nieks pēc izglītības ir vides teh­niķis, iegūtās zināšanas tagad praktiski izmanto savā saim­niecībā.

Samērā nesen uzcelta jauna lopu novietne, kurā tur 56 slaucamas govis un 55 jaunlopus. “Ag­rāk jau bija viss kaut kas. Iz­mē­ģinājām roku cūkkopībā, turējām pīles, tītarus, vistas, bet visu reizē nevar. Grūti izrauties uz visām pusēm, kļuva par smagu, turklāt lapsas nokoda daļu putnu. Tā arī ģimenē nolēmām – ja darām, tad darām vienu, toties pamatīgi,” saka Raitis.

Zeme ir deficīts

Kopumā “Grantskalni” apsaim­nieko 200 hektārus lauksaim­nie­cības zemes. Tiesa, pašiem pieder 80 ha, pārējās platības ir nomātas: “Ir ganības, sētie zālāji un labība, taču vairāk izplesties nevaram, pat ja gribētu. Visapkārt, kur skaties, zeme aizņemta. Ar šodie­nas prātu saprotam pagātnē pieļautās kļūdas. Vectēvam tei­cām, lai izpērk apkārtējās pla­tības, kamēr cena bija 200 lati par hektāru, taču viņam šķita, ka gan jau paspēs, nav kur steigties. Tagad par lauksaimniecības zemi prasa 2400 līdz 3000 eiro hektārā, turklāt nav jau arī lāgā, ko pirkt. Cik varējām, esam ie­gādājušies. Savs ir savs, tā dro­šāk, jo pieredze ar nomas līgu­miem dažāda. Vienā dienā tev lauks ir, tikko esi krūmus izcirtis, zemi iekopis, saimnieks paziņo, ka līgumu lauž. Neba mēs vie­nīgie ar tādu pieredzi, bet ko tu padarīsi! Tāpēc jāstrādā pēc principa – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Cik paklausies apkārt, zemes deficīts kļūst arvien aktuālāks.

Citviet atkal zeme būtu, bet īpašnieki nevienam nedod, jo grib saņemt tiešmaksājumus. Tā sis­tēma pašā saknē nepareiza. Uz­ska­tu, ka tiešmaksājumi pie­nā­k­tos tiem zemniekiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ra­žo­šanu, nevis tiem, kuriem zeme vienkārši pieder. Taču no otras puses – nav ko čīkstēt! Ja varam ko darīt, varam mainīt – darām. Ja pārmaiņas nav mūsu spēkos, pieņemam to, kā tas ir un ejam tālāk! Dažbrīd jau rodas pār­do­mas, bet laukos darba ir tik daudz, ka nav laika filozofēt. Die­nas par īsām, lai visu pagūtu.”

Saimnieko bioloģiski
“Grantskalnos” jau no sākta gala saimniekots bioloģiski, jo Bāliņu dzīvesveids saskan ar ideju par veselu cilvēku dabiskā vidē. Kūtī manāma krāsu daudz­veidība, nav tikai tīršķirnes piena govis. Apsēklošanai izmanto Si­guldas ciltslietu un mākslīgās ap­sēklošanas stacijas piedāvāto biomateriālu, taču bez īpaši iz­vir­zītām prasībām. Te saimnieki pa­ļaujas uz speciālistiem, sva­rīg­ā­kais esot piena kvalitāte. Ejot cau­ri novietnei, Raitis saka: “Lo­pi ēd tikai to, ko paši izau­dzējam. Barojam ar bioloģiski audzētiem graudiem un zāli. Lai ko arī neteiktu par bioloģiski audzētā iznākumu no hektāra, mēs sū­dzē­ties nevaram. Esam apmierināti. Pagājušā gadā graudu raža bija laba, bet kvalitāte viduvēja.”

Jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem
Saražoto pienu “Grantskalni” pārdod piensaimnieku ko­ope­ra­tīvajai sabiedrībai “Straupe”, ar sadarbību ir ļoti apmierināti, vismaz šajā ziņā par nākotni jūtoties droši. “Mēnesī iegūstam 28 tonnas piena. Piena mašīna kursē kat­ru otro dienu. Arī iepirkuma cena pašlaik ir apmierinoša, kaut gan tai būtu jākāpj līdz ar deg­vielas cenu. Ceļš, pa kuru piena mašīna iebrauc saim­nie­cībā, mums bija jātaisa pašiem par saviem līdzekļiem. Paš­val­dībām uz visu viena atbilde – nav naudas. Ir brīži, kad rokas nolaižas, jo pārņem sajūta, ka ražošanu nevienam nevajag.”
Viena no prioritātēm, kurā jāiegulda līdzekļi, “Grants­ka­l­nos” ir laba tehnika. Saimnieks cer tuvākajos gados nomainīt graudu kombainu pret jaunāku, jo esošais ir viņa vienaudzis. “Vi­siem traktoriem jādarbojas tad, kad spīd saulīte. Un saulīte mums spīd tik maz! Vismaz pagājušajā gadā noteikti. Ja graudu kulšanas laikā uz divām nedēļām saplīst kombains, ar to pašu viss cauri! Raža pagalam,” saka Raitis.

Lauksaimniekiem, kā jebkuram uzņēmējam, grūtības, ar kurām ikdienā sastopas, jārisina pašiem. Jau vairums samierinājušies, ka Eiropas Savienības kopējā lauk­saimniecības politika vairākos aspektos izdevīgāka veco da­līb­valstu zemniekiem, priecājas par tām iespējām, kas dotas, taču uz brīnumiem necer, paļaujas uz saviem spēkiem un optimismu.