Tie cēsnieki un pilsētas viesi, kuri aizvadītajā sestdienā, 15.septembrī, pusdienlaikā gāja pa Rīgas ielu, iespējams, pamanīja
rosīšanos pie veikala “Rota”, kura ēka, kā zināms, tiek saukta par Tirgoņu namu.
Skanēja ģitāra, uz ietves bija galdiņš ar āboliem, pīrāgiem, mājas īpašnieks Laimonis Stafeckis cienāja garāmgājējus ar gardu dzērienu, un ikviens varēja uzzināt stāstus par šī nama vēsturi. Šie nelielie svētki bija veltīti ēkas 230. gadadienai. Proti, ieraksti dokumentos vēsta, ka 1778.gada 15.septembrī šo īpašumu nopircis tirgotājs un varkalis Jonass Gustavs Fovelins, viņš nojaucis uz tās esošo koka māju un uzcēlis tagadējo mūra ēku ar veikala telpām. Par ēkas celšanas gadu savulaik liecinājusi atzīme – 1788 – pie zelmiņa stūra, taču šobrīd uzraksts vairs nav redzams.
L. Stafeckis šo īpašumu iegādājās pirms dažiem gadiem, viņš atzīst, ka, kļūstot par vēsturiskas ēkas īpašnieku, mainās attieksme un rodas interese par vēsturi: “Man gan nebija jāsāk no baltas lapas, jau iepriekšējais īpašnieks Austris Zauls bija savācis daudz informācijas, atlika vien turpināt. Interesanti, ka, izziņojot ieplānotās nelielās svinības par godu 230 gadiem, atnāca kāds vīrs, kura tēvs bijis radinieks tirgotājam Jānim Bērziņam, kurš vairāk bija zināms kā siļķu Bērziņš, un atnesa informāciju par šī tirgotāja laikiem. Siļķu Bērziņš šo namu īrējis par 60 latiem mēnesī, pirmajā stāvā tirgojies, augšējos – dzīvojis.”
L. Stafeckis atzīst, ka katra vēstures lappuse paver ko jaunu un patiesībā ne tikai šī nama, bet visa šī īpašuma vēsture esot aizraujoša. Pirmā informācija par minēto gruntsgabalu atrodama jau no 1665.gada, un gadu gaitā tas daudzkārt mainījis īpašniekus.
“Patiesībā tā ir ļoti aizraujoša lasāmviela,” piebilst L. Stafeckis. “Starp zemes un vēsturiskās koka mājas īpašniekiem figurē arī kāds jezuīts Olojs. 18.gadsimta sākumā gruntsgabals un mazā koka māja piederējusi birģermeistaram Johanam Gečam, vēlāk arī rātskungam Kiselam. Pētot šīs vietas vēsturi, uzdūros interesantam atklājumam. Pirms 238 gadiem tur bijis viens zemes īpašums, kas kādā brīdī sadalīts trijos nelielos. Uz viena atradās šis Tirgoņu nams, otrs ir Skolas ielas pusē, bet trešais – blakus esošais neapbūvētais zemes gabals. Vēsturiskās fotogrāfijas liecina, ka tur savulaik bijusi ēka. Arka saglabājusies, jo starp mājām vedusi eja, bet kurā brīdī ēka pazudusi, vēl neesmu noskaidrojis, iespējams, tas noticis kara laikā. Tiesa, nav saglabājies daudz fotogrāfiju, kāda tā izskatījusies, var vien nojaust pēc dažiem fragmentiem. Vēl jāturpina pētnieciskais darbs, un neslēpšu, ka manos tālākajos plānos ir ieraksts – atjaunot šo ēku. Vienu vēsturisko patiesību jau esmu sakārtojis, visi trīs zemes īpašumi atkal apvienoti vienā, vēsturiskajā.”
Par Tirgoņu namu minēts, ka tā ir visgreznākā Cēsu centra dzīvojamā māja, unikāls mazpilsētas 18.gadsimta apbūves paraugs. Interjerā saglabājušās koka parādes kāpnes, kā arī atjaunota otrā stāva griestu apdare – dzega un rozete.
Īpašnieki mainījušies, bet vienmēr šajā ēkā noritējusi tirdzniecība. Īpaši interesanti, ēka joprojām tāda pati, kā uzcelta pirms 230 gadiem.
“Atzīšos, ka sajūtas šajā mājā tiešām ir patīkamas,” stāsta L. Stafeckis. “Tās vēsture sajūtama ik uz soļa. Piemēram, metru biezās sienas, kas piedevām ir ļoti labā stāvoklī. Secinājums viens –māju uzbūvēja ļoti kvalitatīvi, tāpēc tā tik labi saglabājusies.
Kā jau katrā senā mājā, arī šajā ir kāds noslēpums. Ir telpa pagrabā, 2,6 x 2,6 metri, kurai nav nevienas ieejas. Vēl neesmu izpratis, kam tā un kas tur iekšā. Ziņkārības dzīts, izurbu nelielu caurumu, bet sapratu, ka tā aizbērta ar smiltīm. Ir versija, ka mājas būvniecības procesā tā izbūvēta ēkas stiprībai, bet vienmēr pastāv arī daļa nezināmā, un šis jautājums pagaidām paliek atklāts.”
Viņš arī neslēpj, ka vēsturisks īpašums uzliek lielu atbildību. Jo senāka māja, jo tā vairāk jāuzrauga, pretējā gadījumā būs arvien grūtāk un dārgāk visu sakārtot. Tāpēc, turpinot iepriekšējā īpašnieka iesākto, katru gadu kaut kas tiek veikts ēkas uzfrišināšanai, kā saka L. Stafeckis. Sakārtoti logi, šovasar atjaunotas vēsturiskās centrālās ārdurvis, kas gan netiek lietotas, bet senās fotogrāfijas liecina, ka savulaik pa tām gāja uz augšējiem stāviem, kur dzīvokļi. Nākamgad īpašnieks iecerējis atsvaidzināt fasādi.
“Bez vēstures nav nākotnes,” saka L. Stafeckis. “Kad esi izpētījis nama, gruntsgabala vēsturi, paveras cits skats, saproti, ka ir, ko pētīt un pētīt. Jāmeklē informācija par blakus īpašumiem, lai varētu atjaunot ēku. Kāpēc gan vecpilsētā pamazām nevarētu sākt atjaunot vēsturisko apbūvi? Prieks, ka vecpilsēta, Rīgas iela, pakāpeniski atdzimst, jo tieši ar to Cēsis var piesaistīt tūristus, kā arī tos, kuri te vēlas pārcelties dzīvot. Jo vairāk vecpilsētas ēku īpašnieki to sapratīs, jo lielāks ieguvums būs visiem. Cēsis ir maza, jauka pilsēta ar interesantiem stāstiem, tikai namu īpašniekiem būtu jāpiedalās to veidošanā. Jo vairāk sakopta būs vecpilsēta, jo vairāk cilvēki vēlēsies tur uzturēties, arī dzīvot.”
Komentāri