Pilsētskicēšana (Urban Sketching) un zīmēšana kļūst par aizvien populārāku hobiju un pat dzīvesveidu, turklāt tā arvien plašāk tiek izmantota plakātu noformēšanā, grāmatu ilustrācijās un vizuālajā dizainā.
Jau vasaras sākumā Cēsīs, mākslas telpā “MALA”, notika pirmais Baltijas skicēšanas festivāls, kurā cilvēki izrādīja ļoti lielu interesi par šo nodarbi, bet šonedēļ “MALĀ” norisinājās viena no četrām meistarklasēm skicēšanā iesācējiem jeb cilvēkiem, kuri ar skicēšanu nenodarbojas profesionālā līmenī. Dalībnieces jau bija apmeklējušas ievada nodarbību, apguvušas darbu ar akvareli, lai šajā reizē tuvāk iepazītu un praktizētos skicēšanā ar perspektīvu un noslēguma nodarbībā apgūtu darbu ar ēnām.
Dalībnieču mājasdarbos vērojams apbrīnojams veikums krāsu salikumos, pludinājumos, līnijās, redzētā attēlojumā, turklāt to galvenais nosacījums – nav tāda pareizi vai nepareizi, ir tikai katra cilvēka redzējums un klātesamība. Meistarklases vadītāja Rīgas pilsētskicētāju administratore un ilustratore Agnese Aljēna uzsver: “Ja zīmējam to, ko redzam, nevis esam izdomājuši, sanāk perfekti.”
Skicēšanā reti izmanto dzēšgumiju, jo svarīgākais ir process, savukārt dzēšot cilvēks it kā izdzēš daļiņu no savas dzīves. Laura Arnicāne, kura skicēšanu atklāja festivālā vasaras sākumā un kurai tagad tā kļuvusi par brīnišķīgu atpūtas un relaksācijas iespēju, teic, ka šī darbošanās palīdz apstādināt nebeidzamo dzīves skrējienu un būt klātesošai, ieraudzīt nianses, ieskatīties dziļāk. Tāpat skicēšana māca pacietību – ļaut krāsām nožūt, pirms krāsot nākamās, nesasteigt, lai iegūtu vēlamo rezultātu. Atklājot, ka skicēšana viņai padodas arvien labāk, Laura ir pārliecinājusies – visu var iemācīties, galvenais ir praktizēties. Dalībnieces priekpilni atzīst, ka skicēšana ļauj laiku radoši aizpildīt jebkur – jāgaida rindā, paņem čeku un skicē to, ko redzi, gaidi ēdienu kafejnīcā, zīmē to, ko redzi, uz salvetes. Tā darījusi arī Gunta Kaugare, viņa dalījās novērojumā, ka, Pils parkā tālumā ieraugot sievieti, viņa uzreiz atpazina – šis cilvēks zīmē, to nevar vairs sajaukt un neievērot.
Arī Rudīte Brūvere apmeklē meistarklases, jo zīmēšana un skicēšana viņai ir ļoti tuva, tāpēc vēlas izkopt tehniku, izprast, kā labāk jaukt krāsas, lai iegūtu vēlamo toni. Turklāt zīmēšana ir kā viens no izpausmes veidiem. Rudītei patīk darboties arī ar mālu, tā viņa izjūt tiešu saikni ar zemi, savukārt zīmējot viņa izjūt vistiešāko saikni ar dabu. Meistarklases vadītāja Agnese Aljēna piebilst, ka viņai skicēšana ir vistiešākā saikne ar sevi, saruna ar sevi, sevis atrašana. Tā ir iespēja nomierināties, izpausties. Ir cilvēki, kas raksta dienasgrāmatu, nodarbojas ar jogu, sporto, citi – skicē. Rudīte Brūvere piekrīt, ka zīmējot iespējams paust savas emocijas, tā ir iespēja radīt, gūt mieru un gandarījumu. Cilvēki ir noguruši no tehnoloģijām un vēlas nevis ko gatavu, bet radīt paši.
Kad Agnese bija Amsterdamā, viņa atklāja, ka tur šī pilsētskicēšana ir kā dzīvesstils, jo visur var redzēt cilvēkus, kas skicē. Turklāt jebkurā valstī, kur ir šādi skicētāji, cilvēki jūtas kā savējie. Vienmēr ir, par ko parunāt, dalīties iespaidos. Latvijā šī kustība aizsākusies tikai pirms nepilniem diviem gadiem, tāpēc vēl ir samērā maz zināma.
Daina Domašūte skaidro, ka galvenais nosacījums pilsētskicēšanā ir zīmēšana vidē, kurā tu atrodies – nevis no attēla vai fotogrāfijas, bet esot reālajā vidē: “Protams, sākotnēji cilvēks izmēģina arī pārzīmēt attēlu, lai izjustu, kā veidojas līnijas, praktizētos krāsās. Apjaušot, ka viss izdodas, var ļauties tām sajūtām, kas rodas, esot noteiktā vidē – pļavā, jūras krastā, pilsētas ielā. Tā ir kā daļa no šobrīd modernās lēnās dzīvošanas, kad tu nevis vienkārši nofotografē to, ko ieraugi, bet skicē. Tādējādi tu šajā vietā esi ilgāk, emocijas ir citādas,un ir iespēja ieraudzīt nianses. Kad cilvēki sāk skicēt, viņi būtībā pasauli sāk redzēt savādāk.”
Komentāri