Jaunais 16 vietīgais “Volkswagen” markas busiņš ir manta, par kuru kā milzīgu vērtību runā gan skolas, gan pašvaldības kolektīvs. Ar autobusu darba dienās no Siguldas uz Mores pamatskolu tiek vesti bērniņi, kuriem ir dažādas veselības problēmas, bet brīvajā laikā to varēs izmantot arī citu radošu plānu operatīvai piepildīšanai. Vēl Mores pagasta administrācijas darbinieki, reklamējot jauno braucamo, tikpat dedzīgi pauž atbalstu arī autobusa vadītājam, jo, redz, Viktors esot ļoti saprotošs un idejām bagāts šoferis.
“Arī aizvadītajā mācību gadā kopā mērojām ceļu no Siguldas līdz Morei. Toreiz vēl autobusu īrēja no ”CATA”, bet bērni jau tie paši. Ar viņiem labi sapratos, tur palīdz manas zināšanas. Esmu klausījies gan psiholoģijas lekcijas, gan apguvis speciālo pedagoģiju. Es viņus uztveru kā sev līdzīgus,” sacīja autobusa šoferis Viktors Timofejevs. Vai zināt daudzus šoferus, kuri studētu pedagoģiju? Precizēju – izglītības darba vadību. Viktors pirms dažiem gadiem uzsācis studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Katru nedēļas nogali viņš pavada skolas solā un saka: “Es no mācīšanās gūstu baudu. Skolā nekad vairs nestrādāšu, bet zināšanas būs manam priekam.”
Pārjautājot, kāpēc skola nebūs Viktora darbavieta, skanēja atbilde: “Mans bērnības sapnis bija kļūt par šoferi. Kad tolaik, 11. klasē mācīdamies, tiku pie tiesībām, tad drīz vien sapratu, ka man patīk ne vien pašam braukt, bet mācīt to darīt citiem. Apes profesionālajā skolā sāku strādāt par braukšanas instruktoru. Mainoties ģimenes apstākļiem, atnācu uz Mori un braucu ar lielo kravas mašīnu. Kad kolhozs sabruka, tad drīz vien ietiku skolā un mācīju puikām darbmācību, piestrādāju arī citviet. Prom aizgāju tikai naudas dēļ. Kas 60 lati vīrietim par darba samaksu? Taču studēšanu biju sācis un grasos mācības pabeigt. Tik tiešām, pa šiem gadiem neesmu kavējis lekcijas, jo man interesē. Patīk mācīties.” Cilvēks domā, bet Dievs dara, mēģinu iebilst uzņēmīgajam sarunu biedram, bet viņš attrauc, ka visam dzīvē ir savs laiks. “Tagad par vadītājiem firmās un arī skolās aicina trīsdesmitgadniekus. Pēc manis ar diplomu, dzīves pieredzi, bet 50 gadiem plecos neviens nejautās. Es mācos tikai sev par prieku,” paskaudri skanēja Viktora paustais viedoklis, bet laikam jau jāpiekrīt, ka viņam būs taisnība, tāpēc jāpriecājas, ka ar tādu pašu prieku kā pedagoģijas apgūšana, viņš sēžas pie autobusa stūres, lai ne tikai brauktu, bet katru pasažieri uztvertu un pret to izturētos kā personību.
Komentāri