Datoratkarība tiek aktualizēta pēdējos gadus, tomēr ne visi to uztver nopietni. Daļa uzskata, ka tā attiecas vien uz šauru sabiedrības grupu. Tomēr tā pastāv, to apstiprina gan psihologi un sociālie darbinieki, gan policisti.
Datorsalonu pārstāvji atzīst, ka vēl pirms dažiem gadiem uz saloniem nācis ļoti daudz bērnu, tagad viņu ir mazāk, jo lielai daļai datori ir arī mājās.
Otrklasnieks Jānis, ko sastapu vienā no saloniem, pastāstīja, ka viņam mājās ir dators un lielākoties viņš spēles spēlē pie tā, tomēr uz salonu atnāk, lai tās spēlētu kopā ar draugiem. Jautāts, cik ilgu laiku pavada pie datora, zēns atzina, ka sēžas pie tā. līdzko pārnāk no skolas, un, ja vecāku nav mājās, tad darbojas ar to gandrīz līdz pusnaktij. Tomēr šis gadījums vēl nav šokējošākais, jo jaunieši pie datora mēdz pavadīt diennaktis, tā dēļ pat neejot uz skolu.
Pašvaldības policijas nepilngadīgo lietu inspektors Zigfrīds Bitainis atzīst, ka nereti problēma tiek pamanīta, kad jaunieši uz skolu atnāk neizgulējušies, apsārtušām acīm un fiziski vārgi. Uz datorsaloniem ejot galvenokārt pirmo klašu skolnieki: „Īpaši mazie bērni aizraujas ar datorspēlēm, tajās var gūt emocijas. Diemžēl bieži tajās ir nežēlība. Dzīve virtuālajā pasaulē ir iemesls, kādēļ pašiem reālajā dzīvē ir grūtāk, jo tā ir pavisam citāda.”
To, ka datorsalonu vilinājumu nevar pārvarēt tieši jaunākā vecuma skolēni, atzīst arī Cēsu pašvaldības “Sociālo pakalpojumu sociālās palīdzības aģentūra” sociālo pakalpojumu nodaļas ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem vadītāja Ivita Puķīte. Viņa teic: “Arvien vairāk un arvien jaunāki bērni tiecas apmeklēt datorsalonus, pavadot tur neadekvāti daudz laika. Tomēr mums nav vienotas informācijas par to, cik pilsētā varētu būt bērnu ar datoratkarību. Ne jau visi griežas pēc palīdzības pie speciālistiem. Liela nozīme ir arī vecāku motivācijai, lai bērni saņemtu kvalitatīvu palīdzību no profesionāļiem. Ir arī ģimenes, kuras neuzskata par problēmu to, ka bērns stundām ilgi sēž pie datora, nekomunicē ar draugiem, norobežojas no apkārtējās pasaules.”
Datorsalona “Capital” pārdevēja Svetlana Stecenko vērtē, ka vēl pirms trim, četriem gadiem datoratkarību kā problēmu varējusi pamanīt salonā, bet tagad tajā ir ļoti maz nepilngadīgo apmeklētāju: “Datori būtībā visiem bērniem ir mājās, tagad jāuztraucas vecākiem! Jaunieši uz salonu spēlēt spēles nāk samērā reti, bet, lai meklētu informāciju, izlasītu meilus, ieietu portālā draugiem.lv.”
Tāpat uzskata arī Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu mācību un ražošanas uzņēmuma datorklases dežurants Imants Elstiņš. Tomēr viņš stāsta, ka ir bērni, kuri vēlas nokļūt datorklasē arī laikā, kad skolā notiek nodarbības, tomēr ielaisti viņi netiek.
Bet Cēsu centrālās bibliotēkas direktore Natālija Krama teic, ka bibliotēkas interneta lasītavā regulāri ir ļoti daudz skolēnu, kuri vēlas gan izmantot portālu draugiem.lv, gan spēlēt spēles, gan arī meklēt informāciju. Īpaši liels pieplūdums lasītavā skaidrojams ar to, ka uz konkrētu laika posmu datoru izmantošana ir bezmaksas.
Z.Bitainis skaidro, ka pilsētas domes saistošie noteikumi nosaka ierobežojumus, no cikiem līdz cikiem nepilngadīgie drīkst atrasties datorsalonos vai publiskajās interneta pieslēguma vietās. Tas nav atļauts mācību laikā un no plkst. 22 līdz 6 . Turklāt Z.Bitainis norāda, ka nepilngadīgajiem nedrīkst rādīt nežēlīgus skatus: „Viens no Cēsu datorsaloniem skatlogā bija ievietojis monitoru, kurā varēja redzēt nežēlīgas ainas, tomēr sarunu ceļā problēma tika novērsta.”
Lai gan datorsalonu pārstāvji apgalvo, ka visus noteikumus ievēro, un arī policija atzīst, ka situācija ir uzlabojusies, tomēr pagājušajā gadā par pārkāpumiem sodītas piecas personas, šogad jau septiņas. Šopavasar vienā no Cēsu četriem datorsaloniem bija radušās problēmas: „Saņēmām informāciju, ka bērni salonā ir uzturējušies neatļautā laikā, tādēļ kopā ar valsts policiju veicām reidu. Sodu par noteikumu pārkāpumu saņēma gan nepilngadīgo bērnu vecāki, gan salona īpašnieks. Pēc tam salona darbība tika sakārtota un atkārtotas problēmas nav bijušas.”
Vēl satraucošāka un bīstamāka problēma bijusi parādu burtnīcu izveidošana divos salonos. Z.Bitainis kā problēmu uzsver arī to, ka nav iespējams izkontrolēt, kādas spēles jaunieši spēlē mājās, lai gan zināms, ka pastāv arī nelegālie diski ar spēlēm, kas iet no rokas rokā.
„Ir vecāki, kuri izprot, ka pārlieku liela aizraušanās ar datoru var būt problēma, turklāt ietekmēt mācības. Tomēr ir arī tādi vecāki, kuri negribot paši to pastiprina, piemēram, lai bērnu pasargātu un norobežotu no pārējās pasaules, tiek nopirkts dators. Vecāki ir aizņemti un viņiem ir labāk, ja bērns sēž mājās, nevis atrodas uz ielas, bet tā ir otra galējība. Bērns var nonākt atkarībā. Turklāt datorspēles un datori ir saistīti arī ar interneta lietošanu, kas arī var būt problemātiski un bīstami,” uzskata Z.Bitainis.
I.Puķīte atzīst, ka vecākiem jābūt vērīgiem: “Nevajadzētu uzskatīt to par normu, ja bērns ir mierīgs un liek mieru pieaugušajiem, pavadot daudz laika pie datora ekrāna. Datorspēles un datoru kā komunikācijas līdzekli nevar izraut no bērna dzīves, taču jāraugās, lai bērnam būtu citas intereses un atpūta. Laikam, ko bērns pavada pie datora, ir jābūt normētam atbilstoši vecumam. Ja bērns sāk aizmirst, ka ir jāēd, jāguļ, jāmācās, ja pazūd laika izjūta, tad vecākiem ir jāpievērš uzmanība bērna rīcībai, ierobežojot pie datora ekrāna pavadāmo laiku.”
Ministru kabineta noteikumi nr. 914 “Kārtība, kādā no psihoaktīvām vielām atkarīgās personas saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus” nosaka , kā no psihoaktīvām vielām – alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām – atkarīgie bērni saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. I. Puķīte norāda, ka pagaidām valsts neparedz apmaksāt rehabilitāciju bērniem, kam ir datoratkarība: “Tomēr profesionālu palīdzību var saņemt, zvanot pa Rīgas Atkarības profilakses centra uzticības tālruni 7037333.”
Psiholoģes Ivetas Berķes komentārs
”Atkarība ir pieņēmusi jaunu seju – alkohola, narkotiku un azartspēļu vietā veidojas arī atkarība no datora un interneta. Var runāt par kiberatkarību – atkarību no interneta un attiecību veidošanas tajā.
Psihologi iedala sociālo un nesociālo atkarību. Sociālā atkarība vairāk raksturīga pieaugušajiem un pusaudžiem, cilvēks saņem sociālu stimulāciju, piemēram, atkarība no portāla draugiem.lv, čatošanas. Savukārt nesociālā vairāk raksturīga bērniem līdz pusaudžu vecumam – tā ir aizraušanās ar spēlēm, to spēlēšana vienatnē, informācijas vākšana. Tas ir savdabīgs veids, kā bērns tiek galā ar vientulību, atstumtības izjūtu, nedrošību un trauksmi.
Pamatā atkarībām ir psiholoģiska rakstura problēmas, konflikti, traumas, kādu emocionālu vajadzību apmierināšanas trūkums. Virtuālajā realitātē cilvēki mēģina mainīt garastāvokli, pārvarēt
trauksmes izjūtu un mazināt vientulību. Izveidojas apburtais loks – cilvēkam ir slikti darbā vai skolā un tādēļ viņš sēž pie datora, bet no tā kļūst vēl sliktāk. Turklāt kibertelpā nepastāv gandrīz nekādi morāli noteikumi – ir iespējams darīt jebko un būt jebkam, par to reālajā dzīvē nesaņemot nekādas sekas. Izņemot atsevišķus, piemēram, pedofilijas gadījumus.
Par atkarību var runāt, ja var konstatēt reālas pārmaiņas – bērnam vai jaunietim rodas sarežģījumi ar tuviem cilvēkiem, zūd interese par mācībām, darbu, dažādām aktivitātēm. Atkarīgie nespēj kontrolēt datora izmantošanu, turklāt izjūt trauksmi, ja kādu laiku nav bijusi iespēja darboties virtuālajā vidē. Dators ir vilinoša un viltīga pasaule, tā piesaista, bet var zust sajūta, kas ir reālā un kas virtuālā pasaule.
Vecākiem, kuri ir noguruši un pārstrādājušies, var šķist – labi, ka ir dators, ar ko bērns aizpilda laiku un netraucē vecākus, taču bērnu vajadzības pēc uzmanības netiek apmierinātas. Mazie var kļūt atkarīgi no datora, ja nav neviena, kurš pateiktu – stop. Var zust laika izjūta, pie datora var tikt pavadītas diennaktis, bērns var pat nepamanīt, ka gribas ēst vai čurāt. Vienīgais
veids, kā vecākiem cīnīties ar problēmu, ir noteikt kārtību, cik ilgi atrasties pie datora. Vecākiem ir jāinteresējas par bērnu. Ja nepieciešams, var meklēt palīdzību pie psihologa, psihoterapeita, arī narkoloģijas dienestos.
Komentāri