Lapas nobirušas, lauku darbi apdarīti. Īstais laiks kopt mežu. Mūsu rajonā mežs aizņem 167 tūkstošus hektārus, no tiem 37 tūkstoši ir valsts īpašums. Šogad kopumā jāatjauno 2198 hektāri izcirtumu. Līdz 1. decembrim tiks apkopoti dati par apmežotajām platībām.
“Saimnieki mežus atjauno, diemžēl ne visi. Trijos gados tas ir jāizdara,” saka Cēsu virsmežniecības mežsaimniecības daļas vadītāja Dace Ivašina un piebilst, ja tas netiek
veikts, īpašniekiem sūta brīdinājumus, ja arī tas nelīdz, saimnieku var administratīvi sodīt par meža atjaunošanas uzdevuma nepildīšanu. “Īpašums uzliek atbildību. Prasības ar katru gadu kļūst aizvien stingrākas. Ir izstrādāta jauna meža atjaunošanas un informācijas aprites procedūra, kā arī meža reproduktīvā materiāla
iegādes noteikumi. Ja meža īpašnieks vēlas saņemt Eiropas maksājumus, jāizmanto tikai kokaudzētavās iegādāti stādi, kuriem ir izcelsmes un pirkšanas dokumenti,“ atgādina Dace Ivašina un uzsver, ka nav vērts riskēt un pirkt nezināmas izcelsmes stādus. Ja mežu atjauno nelielā platībā, līdz trim tūkstošiem stādu, un tie ņemti paša mežā, tad speciālists
apskatīs jaunaudzi un dos apliecinājumu.
“Mežs ir ne tikai jāiestāda, tas arī jākopj. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ īpašnieki to aizmirst. Dažam atgādinājums liek sasparoties, citam nelīdz pat uzliktais sods,” uzsver Cēsu virsmežniecības virsmežzinis Māris Sestulis un piebilst, ka šodienas saimniecisko mežu stādījuši vectēvi, arī tagadējo īpašnieku mazbērni gribēs mantojumā saņemt labi koptu, vērtīgu mežu.
Cēsu virsmežniecība regulāri rīko seminārus, praktiskas nodarbības, kurās māca iepazīt un kopt mežu. Noticis 21 seminārs. Dzīvē pierādījies, ka tie, kuri ieinteresēti mācījušies, paši arī cenšas iegūtās zināšanas likt lietā. Andrejs Polinenko no Liepas pagasta zemnieku saimniecības “Palejas” “Druvai” atzina: “Pats kopju ģimenei mantojumā saņemto mežu, man patīk. Prieks par jaunaudzi, redzēt, kā no maza stāda izaug koks.” Mežīpašnieks piebilda, ka bez zināšanām mežā neiztikt. Ja ko nezina vai šaubās, padoms tiek meklēts pie vietējā mežsarga Rinalda Rozenberga. Tādu saimnieku kā Andrejs diemžēl nav daudz, bet nevar teikt, ka arī maz. Andrejs Polinenko pārliecināts, ja mežu vērtē tikai nocirstajos kubikmetros, nevis gūst prieku par īpašumu, ieguldīto darbu, tad bieži vien tas paliek nekopts, aizaug un pēc gadiem tā vērtība būs gaužām niecīga.
It kā jau katrs to saprot, ka mežs jāatjauno, jākopj, taču ne visi pēc tā nociršanas un pārdošanas to atceras. Speciālisti kā visbiežāk dzirdēto attaisnošanos,
kāpēc īpašniekiem neveicas ar mežu atjaunošanu, min – nav naudas un nav kas kopj jaunaudzes. To uzsver arī Māris Sestulis, vien pastāsta, ka pēdējos gados izcirstos mežus iegādājas jauni īpašnieki, kuri mežu atjauno un kopj. Arī Ieriķu mežniecības mežzinis Modris Veitners pārliecinājies, ka šie īpašnieki strādā profesionāli, viņiem ir nepieciešamā tehnika, speciālisti. “ Šie kopēji zina, ko atstāt mežā, kā darīt,” saka mežzinis un turpina: “Ar katru gadu maksa par jaunaudžu kopšanu palielinās. Darbs ir grūts. Nav kas dara. Nav lielu firmu, kuras sniegtu pakalpojumu. Pirms gadiem bija. Firmām tagad savi īpašumi un pašām darba pietiek. Zinu lauksaimniekus, kam bija mežs vajadzīgs, kamēr tas deva naudu. Kad tā iztērēta, nav par ko mežu kopt. Pašiem laika nav.”
Ieriķu mežniecības mežsardze Tatjana Gailīte pastāstīja, ka ne viens vien meža īpašnieks
jautājis, kur ņemt strādniekus, lai izpļautu jaunaudzes. “Nav, ko ieteikt. Kāda īpašniece bija sarunājusi vīrus, kuri, nekā nesaprazdami, damaksnī kādu apsi atstājuši, bet bērzus izpļāvuši. Arī šogad šajā mežā nekā prātīga nav. Pavasarī saimniece stādīja eglītes, neieaugās,” pieredzē dalās mežsardze.
Speciālisti uzsver, ja meža stādīšana nokavēta, vēl viss nav zaudēts. “Jāpieņem, ko daba devusi. Cirsmā, kur labvēlīgi apstākļi, laikus izkopjot, var izaudzēt kvalitatīvu mežu. Stādīšanas naudu labāk ieguldīt kopšanā,” praksē pārliecinājies Raunas mežniecības mežsargs Rinalds Rozenbergs. Viņš arī piebilst: “Protams, ja saimnieks mežu neatjauno, lai uzrādītu, ka ir kaut kas darīts, bet pašam gaužām maza interese par to, kas izaugs.”
Mežu atjaunotājiem lielu skādi nodara meža zvēri. Kā atzīst virsmežzinis Māris Sestulis, to skaits pēdējos gados krietni palielinājies. Aļņi, stirnas sapostījuši ne vienu vien jaunaudzi. Nereti saimnieki vainu noveļ uz medniekiem. “Arī mūsu mežniecībā vairākiem īpašniekiem, kuri atjaunoja mežu, kopa, viss velti. Bet mednieki nevar nosargāt. Ja ir līgums, tas nenozīmē, ka viņi sargās mežu, labību un kartupeļus,” saka Dzērbenes mežniecības mežzinis Jānis Taškovs. Jāsargā vien pašiem īpašniekiem. Uzlikt iežogojumu dārgi. Pēdējā laikā iecienīti un par praktiskiem atzīti bioloģiskie aizsardzības līdzekļi, kuros izmanto dzīvnieku asins miltus. Meža dzīvniekiem šāda asins smaka nepatīk. Šo līdzekli var izsmidzināt vai arī ar otiņu katram kociņam uztriept uz stumbra, zariem.
“Par mežu, tāpat kā par jebkuru īpašumu, ir jārūpējas. Tas jākopj, jāsargā. Tikai tad tā vērtība ar katru gadu pieaugs,” saka Māris Sestulis un piebilst: “Vai tad nav prieks pastaigāties pa skaistu mežu, paklausīties, kā šalc koki? Lai mežs izaugtu, saimniekam jāstrādā.”
Komentāri