Eiropā rit gadskārtējā karnevālu sezona, bet Cēsīs, Āraišos un citur – Meteņi, dēvēti arī par Vastlāvjiem, Masļeņicu, Aizgavēni vai Pīrāgu dienu. Tradīcija ir ļoti sena, saistīta ar laika skaitīšanu Saules gada ciklā un rituāliem ražības un auglības nodrošināšanai jaunajā zemkopības sezonā. Arī Meteņos ir karnevāliskas izdarības ar maskošanos, muzicēšanu, trokšņošanu, rotaļām un citu jautrošanos.
Cēsu Pils parkā svētdien bija sapulcējušies daudzi mazi Meteņu prieku baudītāji, kuriem šie svētki vairāk saistījās ar sportiskām izdarībām. Sārti vaigi, mirdzošas acis un sajūsma – galvenā svinētāju pazīme. Pa visām parka nogāzēm – gan stāvām, gan lēzenām – tika šļūkts ar dažādiem braucamrīkiem. Vecāku un vecvecāku uzmundrināti, daudzi jutās gluži kā sacensībās. “Te ir mazā olimpiāde,” sprieda malā stāvošās vecmāmiņas un atcerējās, ka skolas laikos laidušas no Riekstu kalna līdz pat dīķim.
“Druva” novēroja, ka cēsnieki paņēmuši līdz gan senas, vismaz no pagājušā gadsimta, koka ragaviņas, gan visādu lielumu plastmasas pannas, vannas, ābolīšus, piepūšamos riņķus, kā arī nesen modē nākušās īpašās sniega lāpstas, ar kurām, stūrējot ar kātu, var braukt gluži “olimpiskā ātrumā”. Ķekatu maskās tērpušies tautas vērtes kopas “Dzieti” dalībnieki pieskandināja parku ar senām Meteņu dziesmām un mazos kamaniņu braucējus aicināja rotaļās.
Andris, vīru kora dziedātājs, jautāts, vai saprot, par ko folkloristi dzied Meteņos, atbildēja: “Es gan vairāk sapratu, ko vakar dziedāja “Supernovā”! Jā, tā jau ir, ka nesvin vairs šos svētkus. Dažās skolās, piemēram, Priekuļos, tomēr ir pasākumi.” “Piedāvāju “Dzietu” sievām “šļūcamo pannu”, lai pavizinās, bet viņas tik dzied un dzied,” jokoja cēsnieks Antons: “Tepat blakus mani bērni brauc ar ragaviņām. Es arī jau “izvingrojos”. Katru gadu nāku uz šādiem pasākumiem.”
“Druva” jautāja, vai bērni zina, ko dara Meteņos. Atbildes bija visdažādākās: ēd konfektes, skaļi bļauj, raud, trokšņo, ārdās un dauzās, neguļ, lielās, šļūc no kalna un augstu lec. Par svētku mielastu gan Cēsīs, gan Āraišos bija parūpējusies “Vējdzirnavu” saimniece Vineta Cipe: “Slokātnis ir sens latviešu ēdiens, ko gatavo no miežu miltiem, liek kārtās kopā ar speķīti un sīpoliem un cep krāsnī. Vajag miežu miltus, ūdeni, sāli, nedaudz cukura. Sākumā mīklu uzraudzē tāpat kā pīrāgu mīklu. Pēc garšas nedaudz ir tāds skābumiņš kā saldskābmaizei. Uz pannas viena kārta mīklas, pildījums, pāri otra kārta mīklas. Varot būt vairākas kārtas, man bija divas. Īsts ziemas ēdiens! Esmu gatavojusi jau vairākas reizes. Savukārt Meteņu biezputrai ir vajadzīgi miežu putraimi un, protams, piedevās speķītis un sīpoli.
Domāju, ka Meteņu tradīcija ir izzudusi, saglabājusies tikai tik daudz, cik šādos pasākumos. Atbrauks mana ģimene, svinēsim visi kopā.”
Tikmēr Āraišu ezera krastā Meteņu svinības jau bija iesākušās, taču raibajam ķekatnieku pulkam pievienojās arvien jauni un jauni dalībnieki no tuvējās apkārtnes, no citiem Amatas novada pagastiem, kā arī no Cēsīm, Priekuļiem, Dzērbenes, Smiltenes un tālākām vietām. Viesi bija tiešām pacentušies ievērot Meteņu “dresskodu” – maskojušies jeb pārtapuši līdz nepazīšanai, aizsedzot arī sejas.
Etnogrāfiski autentisko trijotni no Smiltenes pārstāvēja Liene Strazdiņa: “Vispār mēs esam “Ķekatas”! Par Meteņiem Āraišu arheoloģiskajā parkā izlasīju interneta afišā feisbukā. Agrāk vadīju folkloras kopu “Rudzupuķe”, tagad lietišķās mākslas studiju ar tādu pašu nosaukumu. Mums ir bijušas gan masku darbnīcas, gan izstādes un lekcijas par to, kā pareizi jāmaskojas. Maniem mazajiem šie ir pirmie Meteņi.”
“Garā sieva” jeb vēsturnieks Edgars Žīgurs zem brunču un seģeņu kārtām bija tik tikko sadzirdams: “Meteņi ir pēdējā reize, kad iet ķekatās. Parasti puiši pārģērbjas par meitām un meitas par puišiem, lai būtu auglība un veselība. Piebalgas pusē Meteņu maskas bija Pelnu āži. Šajos svētkos noteikti ēda miežu vai auzu plāceņus, cūkas galvu, smeceri vai vismaz ausis.”
Lieli un mazi apmeklētāji bija sajūsmā par iespēju doties pastaigā vai skrējienā kopā ar īstajiem sniega suņiem – haskijiem. Šo prieku sagādāja drabešnieki Ilze un Nikolajs Kravcovi no biedrības “Dod ķepu”. “Nolēmām turpmāk attīstīt ne tikai sportisko pusi – suņu kamanu sportu, kanikrosu un citus veidus, bet arī dot iespēju apkārtnes iedzīvotājiem un citiem interesentiem izbaudīt pastaigu vai skrējienu sasaitē ar haskijiem,” stāstīja Ilze.
Meteņi ir pa vidu starp Ziemassvētkiem un Lieldienām kā slieksnis jaunā zemkopības gada sākumam. Kad Meteņi aizvadīti, var sākt gaidīt pavasari.
Komentāri