Vaičūnu ģimenei pieder īpašums “Mārkalni”. Mājai projekts jau gatavs, pavasarī tiks likti pamati.
Ģimene zemi nopirka par sertifikātiem un īpašumam vārdu deva saimniece Laila.
“Nosaukums – tā ir smalka lieta. Esam latviskās dzīvesziņas atbalstītāji. Māra mums blakus stāvējusi, par to liecina trīs meitas. Jaunākā ir Māra, ” stāsta Laila.
Viņai Atmodas laikā ļoti lielu ie-spaidu atstājusi grāmata “Krusts debesīs”. Tajā ir Māraskalns, meitas iet Māras baznīcā. Māras kalns kalpo kā mīlestības savedējs.
“Tā bija romānā, kas kļuva liktenīgs. Māras kalns dzīvo sirdī. Kad bija jādod īpašumam vārds, ilgi nenācās domāt,” atceras Laila.
“Mārkalni” – tā Vaičūni nosauca arī savu zemnieku saimniecību, un tās simbols ir Māras krusts, šo latvisko zīmi viņi vēlas iemūžināt arī dzimtas ģerbonī.
“”Mārkalni” būs kalna galā. Bet ne tā kā pierasts – māja kalna galā. Nogāzes ir uz visām pusēm. Tāda te vieta. Kad strādāju mežā, pārņem īpaša sajūta. Arī tāpēc, ka tā ir tava zeme, tavs mežs. Mūsu vecākiem savas zemes nebija,” stāsta Voldemārs Vaičūns.
“Mārkalnus”, protams, īpašus dara to saimnieki gan ar savu mīlestību un īpašo izjūtu pret vietu, gan arī tās senatne, kas atgādina par noslēpumiem. Uz īpašuma robežas atrodas Silabulu pēdakmens, kuru skatīt nāk tūristi. Sevišķi ārzemnieki. Laila gan bilst, ka īsti nezina, vai priecāties, ka tas te atrodas, jo tautā jau pēdakmens tiek dēvēts par velnakmeni. “Gribu, lai apkārt ir klusums, nevis cilvēki,” klusi nosaka Laila. Kādreiz pēdakmens atradies pie “Dzintaru” mājām. Tās meliorācijas gaitā nojauktas, īpašniekiem mantinieku nebijis. Pēdējā zemes reforma izdarījusi savas korekcijas.
Meita Māra ar lepnumu saka: “Mana māja būs mana paradīze”. Viņa jau domās vairākkārt izdzīvojusi, kāda tā būs, kā te dzīvos.
“Nekas dzīvē nenāk viegli, bet nedrīkst dzīvot vienai dienai,” uzsver “Mārkalnu” saimnieks un stāsta, cik ērkšķains bijis ceļš, lai tā galā jau varētu redzēt reālas savas mājas aprises. “Pirms gadiem nebija cerību, ka tiksim pie elektrības, nu paveras iespējas. Ne tik sen zemi ķīlā bankas neņēma, nu nav problēmu. Lēni un ar pacietību ejam uz mērķi,” tā Voldemārs. Var vien piebilst, ka ne mazums pūļu prasījis, lai pierādītu, kāpēc ģimene māju grib būvēt meža ielokā, nevis laukā, ka tas, ko sauc par mežu, patiesībā ir tikai brikšņi. Saimnieks brīnās, kā nelicencēta firma var dot īpašuma novērtējumu, ko neviena banka pretī neņem. “Svarīgi taču celt māju tur, kur tu pats jūti, nevis tur, kur kāds onkulis kartē norāda. Pie izraudzītās mājvietas ir vecs bērzs. Skaists,” atzīst Laila un stāsta, kā pēdējā laikā ģimene kopā strādā, lai veidotu “Mārkalnu” ainavu.
“Mārkalni” būs Vaičūnu ģimenes māja. Kā saka Voldemārs, ne jau liela kotedža, bet neliela, jauka, meža viducī. Ne guļbūve, bet koka gan. Māju cels saimnieks pats, viņš ir galdnieks. Vien specifiskiem darbiem tiks talkā ņemti meistari.
Komentāri