“Robežniekos” ciemojamies dienā, kad saimniekiem Maijai un Mārtiņam Bedikeriem divkārši prieki. Ciemos atbraukusi mazmeita Ieva Krivma un … beidzot mājās elektrības padevei ir normāls spriegums.
“Tagad varu teikt, ka mums ir tāda pati elektrība kā citiem. Līdz šim jutāmies kā Sūnu ciemā. Tiklīdz kāds kaimiņš ko nopietnāku darīja, tā mums gaisma blāva un saldētava nestrādāja,” nu jau pagātnē stāsta Mārtiņš.
“Robežniekus” Maijas vecāki nopirkuši 1956.gadā, skolā ejot, meitene mācījusies pie petrolejas lampas. Pēdējos gadu desmitus cerēts, ka reiz taču, tomēr arī nemaz ne tik tālu no centra, elektrībai būs vajadzīgais spriegums.
“Tēvs “Robežniekus” nopirka tāpēc, ka tie atrodas ceļa Līgatne – Ķempji malā. Lielceļš blakus, tas labi, ja kur jābrauc. Bet ikdienā! Kā ceļš izžuvis, tā pagalms balts, grants putekļus elpojam,” domās dalās Maija un piebilst, ka valdošie vēji pūš tieši no ceļa uz mājas pusi. Pie Bedikeru mājas ceļš met nelielu līkumu. Saimnieki pat baidās domāt, kas tad notiktu pie viņu mājas, ja tas būtu ass.
“Satiksme ir ļoti intensīva. Brīvdienās brauc daudz ekskursantu un kāzinieku svītu. Naktīs, tad viss iet pa gaisu, tādi jau tie braucēji ir. Kaimiņi brauc, kā cilvēkiem klājas, katrā mājā ir vismaz viena
automašīna,” stāsta Mārtiņš Bedikers un atgādina patiesību, ka ceļš taču domāts braukšanai un pa to cilvēki vienmēr pārvietosies. Vienīgi jautājums, kā.
“Vārtiņi atrodas pašā ceļa malā. Māja būvēta 1922.gadā no muižas atdalītā zemē, un tolaik saimnieki pat sapņot nevarēja, ka garām skries auto,” papildina saimniece un stāsta, ka līdz Vidzemes šosejai ir nieka 700 metri, toties brīvdienās uz tās nogriezties grūti.
Gar ceļa malu iestādīts pamatīgs vilkābeļu un Kaukāza plūmju dzīvžogs. Tas kaut nedaudz pasargā no putekļiem un trokšņiem, un saimnieki var arī justies drošāk.
Ikdienā pensionāri Bedikeri saimnieko savām vajadzībām. Kādreiz turējuši lopus, audzējuši cūkas, sējuši labību, bet kad par piena litru maksāti četri santīmi un labību iznīcinājušas mežacūkas, viss mests pie malas.
“Kartupeļu šoziem pašiem pietiks. Būtu varena raža, bet nācās padalīties ar maijvaboļu kāpuriem un mežacūkām,” saka saimniece un piebilst, ka abi ar vīru mēģina būt apmierināti ar dzīvi.
Aiz mājas lejiņā šalc Līgatnes upe, koki krāsojas, lapu paklājs un rudens puķes priecē acis. “Vairākus gadus esmu nodzīvojusi blokmājā. Kaut putekļi apkārt un mašīnas brauc, te ir labāk,” saka saimniece.
Komentāri