Biedrībā “Raunas mednieks” darbojas 24 pagasta iedzīvotāji. Tradīcijas pabālējušas
Raunas mednieki savulaik bija vieni no izslavētākajiem rajonā. Te bija gan izveidota laba medību bāze, gan bagāti medību lauki ar aļņiem, stirnām un mežacūkām. Pagasta mednieki visā Latvijā bija pazīstami ar savu trāpīgumu. Jānis Bernards, Juris Gaņģis, Andrejs Lodziņš, lūk, daži no tā laika korifejiem, kuri lepojās ar valsts labākā šāvēja titulu dažādās medību disciplīnās.
“90.gados sākās kritums. Visu, kas medniekiem jādara, darām – cīnāmies ar bebru dambjiem, kad vajag, dodamies uz postījumu vietām, šaujam lapsas, piebarojam dzīvniekus. Sezonas laikā aktīvi notiek kolektīvās medībās, citi izvēlas iet uz gaidi. Bet tādu kopēju tradīciju, kādas bija kādreiz, vairs nav,” saka biedrības priekšsēdētājs Ainis Jaunzems.
Medību kolektīva vadītāji vērtē, ka sabiedriskās aktivitātes atslābums saistās ar vairākiem iemesliem. Biedrības priekšsēdētāja vietnieks Guntis Ozoliņš uzskata, ka sava nozīme ir tam, ka medības un kopējie pasākumi kļūst aizvien dārgāki, kā arī interese par darbošanos kolektīvā 90.gados sāka mazināties tādēļ, ka dažādu apstākļu dēļ saruka dzīvnieku skaits.
Būtiska nozīme ir arī tam, ka medniekiem nācās atteikties no gadu desmitiem veidotās bāzes. “Bija labi iekārtota mednieku māja, kur pasēdēt, pārnakšņot, bija labi aprīkota vieta medījumu sadalei. Mednieki tur daudz bija ieguldījuši. Bija arī sava sertificēta šautuve. Nu viss atdots likumīgajiem mantiniekiem. Mums ir gan neliela ēciņa, kur sadalīt nomedīto, bet tā nav tik labi iekārtota, lai rīkotu kopējus pasākumus,” skaidro A.Jaunzems.
“Viss jau slēpjas naudā. Ja būtu līdzekļi, varētu gan mednieku māju sakārtot, gan veidot jaunu šautuvi. Bet kurš laucinieks spēj ieguldīt lielas summas kolektīvām lietām? Taču risinājums jāmeklē, jo mednieki grib pēc medībām kopā pasēdēt, uzcept aknas, ja paveicies. Svarīgi arī radīt iespēju medniekiem nostiprināt šaušanas prasmi.”
Paaudžu maiņa notikusi
Tomēr sacīt, ka Raunas mednieki par kopējām aktivitātēm aizmirsuši, nav pareizi. Kolektīvs regulāri piedalās ikgadējā Latvijas mednieku festivālā “Minhauzens”, startē rajona sacensībās. Pērn kopvērtējumā iegūta trešā vieta. Jau daudzus gadus tiek uzturēta tradīcija rīkot pīļu sezonas atklāšanu, kurā kopā pulcējas visi aktīvie mednieki. G.Ozoliņš vērtē, ka vajadzētu atjaunot rajona paputējušās mednieku tradīcijas. Piemēram, pēc sezonas varētu ar kaimiņu biedrībām rīkot kopēju trofeju izstādi, pasēdēšanu.
Raunas mednieku tradīcijām ir nākotne. Notikusi paaudžu maiņa , biedrība papildinās ar septiņiem jauniem biedriem, vietējiem jauniešiem, kas jau gadiem gājuši kolektīvajās medībās par dzinējiem. G. Ozoliņš vērtē to kā ļoti būtisku pamatu mednieka iemaņu apgūšanai.
“Kolektīvajās medībās jāprot ļoti ātri reaģēt uz situāciju. Gaides medībās arī mazāk pieredzējis mednieks var pagūt novērtēt dzīvnieku, bet, stāvot uz masta, reakcijai jābūt zibenīgai. Ja nav pieredzes, ātrumā noteikt dzimumu, vecumu gandrīz nav iespējams. Un tad – kas izbāž galvu no meža, uz to šauj. Par laimi, pēdējos gados šādu šāvēju kļūst aizvien mazāk,” atzīst. G.Ozoliņš.
Medību lauku bagātības uzturēšana atkarīga no mednieku zināšanām un pieredzes, vērtē G.Ozoliņš. Nedrīkst šaut vidēja vecuma mežacūkas, stirnas, aļņus, jo tie ir vaislas dzīvnieki. Turklāt arī to trofejas ir mazāk vērtīgas, uz augstu novērtējumu var pretendēt ragi, ilkņi un ādas, kas iegūtas no veciem dzīvniekiem.
Ļoti svarīga ir prasme trāpīgi šaut, atzīst G.Ozoliņš. Un ne jau tikai tādēļ, lai sacensībās iegūtu labas vietas, vai lai nomedītu dzīvnieku, bet arī tādēļ, lai ar nevajadzīgiem, tukšiem šāvieniem netraucētu meža mieru, neizbaidītu dzīvniekus. Mednieks – sugu saglabātājs
Lai optimizētu medījamo dzīvnieku skaitu teritorijā, ja tas nepieciešams konkrētas sugas saglabāšanai un papildināšanai, Raunas mednieki arī atļautajā medību periodā ierobežo sievišķā dzimuma dzīvnieku medīšanu. Bet, piemēram, briežu medību platībās ir tik maz, ka tos nemedī vispār.
“Sabiedrība medniekus reizēm vērtē pavisam aplam. Mednieki nav dzīvnieku slepkavas, bet populācijas uzturētāji. Ne par velti saka: “Ja kādu dzīvnieku sugu vajag saglabāt, ieskaitiet tos medījamo sarakstā.” Mednieki parūpēsies, lai tie vairotos, lai būtu veseli, spēcīgi,” saka G.Ozoliņš. Stirnu skaita samazināšanos pēdējos gados ietekmējusi Eiropas Savienības likumdošana, kas nosaka lielāku lūšu saudzēšanu nekā agrāk. Lielo kaķu medību limits ir pārāk mazs, plēsoņas brīvi vairojas, jo dabisko ienaidnieku tiem nav. “Raunas mednieka” medību teritorijā – 9,5 tūkstošos hektāru – dzīvo vismaz pieci lūši. A. Jaunzems vērtē, ka viens jau būtu pietiekami. Tā kā lūši ēd tikai svaigu gaļu un pie pamestas barības neatgriežas, plēsēji, ja to ir pārāk daudz, nodara postu stirnu populācijai. Mazās medību platības rada problēmas
Veiksmīgāk dzīvnieku sugu dažādības saglabāšanu, skaita regulēšanu ļautu lielākas medību platības, uzskata G.Ozoliņš.
“Medību teritorijas kolektīviem ir mazas. Ja zvērus sabiedē, tie tajā vietā vairs neatgriežas, aiziet tur, kur tos netraucē. Otra problēma ir piebarošana, kas pēdējos gadu desmitos pilnībā mainījusi savu nozīmi. Tā jau vairs nav piebarošana, lai palīdzētu dzīvniekiem pārciest grūtu ziemu vai pavasari, bet gan barošana, lai tos noturētu savā medību platībā,” vērtē G.Ozoliņš. “Aļņi, brieži dzīvo plašā teritorijā, daudz pārvietojas, protams, ka uzturēsies tur, kur vairāk barības. Stirnas, mežacūkas nav klejotāji, tomēr arī viņi aizies, ja kaimiņu platībā būs bagātīga barības bāze, bet mūsējā jāiztiek tikai ar to, ko devusi daba.”
“Ja medību teritorijas būtu lielākas, atkristu arī dzīvnieku pieturēšanas problēmas. Bet diezin vai medniekiem izdotos vienoties par pārmaiņām. Visi saprot, ka jautājums būtu risināms šādi, bet neviens nav gatavs sākt kaut ko darīt. Domāju, ka situāciju var mainīt tikai likumdevējs, valsts normatīvajos aktos nosakot lielākas medību platības,” vērtē G.Ozoliņš.
Sensenais pārtikas iegūšanas veids – medības mūsdienās kļuvis par sportu un vaļasprieku, ir nopietna nodarbe. Cilvēka pārveidotajā vidē, kurā dabiskais dzīvnieku līdzsvars izjaukts jau gadu simtiem, medniekam ir neatņemama vieta. Bet šim vaļaspriekam nepieciešamas zināšanas, iemaņas un laiks. Un zināmā mērā pašaizliedzība. Jo, šķiet, medības ir vienīgais brīvā laika pavadīšanas veids, kurš prasa ieguldīt ne tikai nepieciešamā aprīkojumā, bet arī finansēt pasākumus sabiedrības labā – bebru skaita ierobežošanu, trakumsērgu pārnēsātāju – lapsu – medības un citus uzdevumus, kas prasa gan laiku, gan naudu.
Komentāri