Līgatniete Sarma Mūrmane visu mūžu nostrādājusi Līgatnes papīrfabrikā un atzīst, ka savu dzīvi citādu nemaz iedomāties nespēj.
“Līgatnes papīrfabrikā strādāju jau 45 gadus. Tā ir izaudzināti bērni un aug mazbērni. Kas ir darbs? Esmu dzimusi un augusi laukos. Man bija jāstrādā. Jau no mazām dienām zināju, ko nozīmē darbs. Uzaugušas divas meitas, arī viņas zina, ko nozīmē strādāt. Mazbērnus gan tagad nedaudz palutinu, zinot, cik pašai grūti gāja. Viņi aug vieglāk, bet arī viņiem darba un pienākuma apziņa nav sveša,” stāsta Sarma un neslēpj, ka katrā ģimenē svarīgi ir ieaudzināt darba mīlestību un apziņu, ka tas ir pamatu pamats visam.
“Mūsdienu jaunatne aug citādi nekā mēs. Atminos Līgatnē tādu periodu, ka bērniem nebija vietas, kur pastrādāt. Arī īsti atpūsties viņiem nav kur. Es kādreiz gāju dziedāt, dejot. Mācēju gan strādāt, gan atpūsties, laika muļķībām neatlika. Palaidnības un demolēšanas nenotika. Tagad bērni ir pārdroši. Man nepatīk televīzija. To gandrīz neskatos, jo rāda tikai negatīvo. Mūsdienu sērga ir arī datori. Domāju, ka arī no pedagogiem daudz kas atkarīgs. Man bija ļoti sirsnīgi skolotāji,” atminas ilggadējā Līgatnes papīrfabrikas darbiniece un smejot saka: “Tāds jau ir tas teiciens, kuru nākas sacīt – “Kad mēs augām, tad gan tā nebija…” Ir lietas, kuras ļoti mainījušās. Arī vārdiņš “nevaru” ir diezgan bieži dzirdams no bērniem. Taču es redzu izskaidrojumu. No vecākiem tik daudz kas tiek prasīts, ka bērni ikdienā dzird vecākus sakām: “Es nevaru atļauties nopirkt tev to, es nevaru atļauties līdzekļus, lai tu aizbrauktu ekskursijā.” Bērnos tas nevaru jau nemanāmi ieaug. Un tad viņi vēlāk arī aizbildinās ar saviem nevaru,” domās dalās Sarma.
Jautāta par darba svētkiem, Sarma atminas, ka vien skolas laikā tā esot bijusi brīvdiena, bet lai šī diena būtu kā īpaši atzīmēta, neatminas.
“Mani svētki ir Ziemassvētki, Lieldienas un Jāņi. Tie ir svētki,” pārliecinoši nosaka Sarma.
Komentāri