Ģimenes uzņēmums SIA „A. Bariss” šovasar slēdza vienu no saviem veikaliem, atzīstot, ka mazas tirgotavas pastāvēšanu ietekmē daudzi faktori. Ceļa zīme aizšķērsoja ceļu tirgotavai
Barisu ģimenes uzņēmums aizvadītajā vasarā piedzīvoja zaudējumu. Veikalā Cēsīs, Rīgas ielā 51, ielauzās demolētāji. Uzņēmuma saimniece Vita Barisa stāsta, ka nekas nav paņemts, bet tikai sasists. Iznīcināti svari un kases aparāts, saplēstas alkohola pudeles.
„Kāds paziņa no Rīgas aizrādīja, ka mūsu veikaliņam pretī ir lielveikals…. Bet domāju, ka ar „Maximu” mēs neesam nekādi konkurenti. Dzīvojām savu dzīvi un mums bija savs klientu loks,” domā Vita un atzīst, ka arī lielā veikala ienākšana kaimiņos nav traucējusi strādāt. Tās dēļ tirgotava varējusi pastāvēt, bet traucēja citi apstākļi – izveidoja jauno Rīgas ielas posmu gar Barisu veikalu. Tika uzstādīta zīme, ka šajā ielas daļā apstāties nedrīkst. „Tas notika pirms Cēsu 800 gades svinībām,” atceras Vita.
„Iepriekš redzēju ielas projektu, bet tajā neparādījās, ka pie mūsu veikala apstāties nedrīkstēs,” stāsta Vitas vīrs Andis Bariss. Tas uzņēmumam apgrūtinājis preču piegādi. Lai gan preču pievedēji varēja iebraukt mājas pagalmā, tomēr Vita uzskata, tas bijis apgrūtinoši tiem, kas pieveda neliela apjoma pasūtījumus . „Apgrozījuma dēļ veikaliņu varēja paturēt arī bez atļaujas automašīnām apstāties, bet pēc demolēšanas cietām samērā lielus
zaudējumus, kaut vai to, ka jāpērk jauns kases aparāts…” rēķina Vita un piebilst, ka, neraugoties uz šo notikumu, to, vai veikaliņam būt, tomēr noteica arī apstāšanās aizliegums. Viņa atceras, ka viens otrs veikala apmeklētājs tomēr riskējis mašīnu atstāt pie veikala, lai nopirktu kādu sīkumu – bērnam saldējumu vai pudeli limonādes, bet pieķerts un policistam dabūjis samaksāt desmit latus par stāvēšanu neatļautā vietā. „Tas nozīmēja, ka šo klientu esam zaudējuši, jo otrreiz viņš vairs neriskēs,” saprotoši vērtē Vita un piebilst, ka veikaliņš bijis specifisks ar to, ka tur ātri varēja nopirkt jau safasētas preces.
Barisu ģimene veikala telpas īrēja. Vita uzteic ēkas saimnieku, kurš, neskatoties uz inflācijas paisumiem un bēgumiem, nekad par īri neplēsa deviņas ādas. „Mājas saimnieks ļoti labi saprata, ka esam mazs uzņēmums un milzu naudu nepelnām,” vērtē Vita un atgriežas pie ielaušanās, kas lika veikalu slēgt. Viņa uzskata, ka veikala īpašnieks, maksājot apsardzei, nekad pakalpojumu nesaņem laikus. Tā bijis arī demolēšanas gadījumā. Apsardze atbraukusi tikai tad, kad kāds garāmgājējs, kurš lūdzis viņa vārdu neminēt ne policijai, ne presei, demolētājus bija noķēris un atdevis garāmbraucošiem policistiem. „Var jau apsargus saprast, jo, kā viņi paši saka, jāsargā ne tikai pilsēta, bet arī lauki! Iespējams, ka apsardzes firmu mūsu rajonā ir par maz vai arī tām trūkst darbinieku,” domā Vita un piebilst, ka, slēdzot veikalu Rīgas ielā, vieta tukša tur nepaliks. Bet pārdevējām, kuras tur strādāja, Barisu ģimene savā uzņēmumā atrada citu darbu.
Bizness sākts pirms 15 gadiem
Vita atceras, ka tirdzniecības biznesu gan sākuši tikai ar 70 latiem. „Stāvēju aiz letes, man palīdzēja tikai viena pārdevēja. Cik naudas ietirgoju, ar to Andis tūlīt brauca uz toreiz vienīgo vairumtirdzniecības bāzi un pieveda jaunas preces. Tā pamazām mēs izaugām,” atceras Vita un atzīst, ka bankā kredītu ņēmuši pavisam mazu, lai izbūvētu lielāku veikalu Zvirbuļu ielā, kas tā arī saucas „Zvirbulis”, jo Vita uzskata, ka tas ir dzīvīgs putns, kurš nekādos laikos neiznīks, ja tikai to brutāli neiznīdē, kā tas savulaik notika Ķīnā.
Pašlaik Barisiem Cēsīs ir divi veikali – Zvirbuļu ielā „ Zvirbulis” un veikals ar ēdnīcu Saules ielā. Daiļdārzniece par tirgotāju
Vita beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, pēc profesijas ir daiļdārzniece. „Mēs esam no tiem, kas padomju laikā audzēja tulpes, bet līdz Andra Šķēles līmenim neparāvām,” smej Vita un piebilst, ka Andim ir vidusskolas izglītība, bet viņam palīdz iedzimta loģiskā domāšana. „Esmu Andim prasījusi: „Vai tev patīk tas, ko dari?" Viņš ir atbildējis ar noteiktu – jā,” stāsta Vita un atzīst, ka pati gan bieži nožēlojusi nodarbi, kas nav viņas aicinājums. Tomēr dzīve tā visu iekārtojusi. Vita savu darbu dara pēc labākās apziņas: „Gandarījums ir
tad, kad cilvēki, kuri nāk iepirkties, atzīst, ka veikals viņiem ir patīkams. Te, Zvirbuļu ielā, iepirkties nāk mūsu kaimiņi – ļoti pozitīvi noskaņoti cilvēki, ar kuriem nav konfliktu. Algu pārdevējām vienmēr maksāju noteiktās dienās, un varu gulēt mierīgi, nevienam neesmu parādā. Runājot par ēdnīcu Saules ielā, tai reklāmu nevajag, jo tā iet no mutes mutē. Mana darba moto ir: „Nekad nestrīdēties ar klientu!”
Ar visiem darbiniekiem, kas pie mums strādājuši uzņēmuma pastāvēšanas 15 gados, vienmēr esam sapratušies, protams, ar retiem izņēmumiem, kad darbinieka raksturs nespēj pieņemt noteikumus. Katram, ko esmu pieņēmusi darbā, esmu teikusi – ja arī nesastrādāsimies, tad neplēsīsimies, ar labu atnāci, ar labu aizej!” Cieš no slimības lapām
„Nezinu, cik ilgi ar tagadējo inflāciju valstī ilgi noturēsimies. Varbūt vajadzēja stāties kādā vadošajā partijā,” iepauzējusi Vita nosmej un prāto, ka varbūt tad pie Rīgas ielas veikala nebūtu auto stāvēšanas aizlieguma zīmes, jo pēc savām iespējām būtu sponsorējusi partiju. “Bet diemžēl pēc visa, kas notiek mūsu valstī, man politika nepatīk, pat lai noturētu savu biznesu, tur iet nevarētu,” viņa atzīst.
„Nodokļi visiem ir vienādi,” ierunājas Andis. „Visvairāk sāpīga ir darbinieku slimības lapu apmaksa, jo nav īstas ticības, ka darbinieks to dabū pamatoti. Viens otrs mēnesī pamanās dabūt pat divas darba nespējas lapas, tā man 28 dienas mēnesī tās jāapmaksā. Tādēļ mums bezmaz vai jātur rezerves darbinieks, kas aizvietotu sasirgušo,” Andis sarēķinājis. Viņš piebilst, ka inflācija valstī liek celt arī darba algas.
„Izgrozīties var. Arī mūsu bērni ir pieauguši un var palīdzēt. Pati strādāju no agra rīta līdz vakaram. Tikai pēdējā laikā sestdien un svētdien
esmu aizvērusi savas mājas durvis un pateikusi, ka uz darbu neiešu. Kaut gan jāteic – mums pašiem atvaļinājuma nav bijis. Andis to nepazīst no laika, kamēr nodibinājām firmu. Jādomā, kā izskolot bērnus. Nezinu, vai ņemt mācību laika kredītu augstskolai būtu prāta lieta, jo jādomā arī par to, kā bērni pēc tam iekārtos savu dzīvi. Izglītība jau izmaksā ārkārtīgi dārgi. Labi, ka vecākā meita Ginta mācās tik labi, ka par vienu semestri gadā nav jāmaksā, līdz ar to viņa ģimenes budžetu ietaupa,” vērtē Vita. Bērni iemācījušies rēķināt
Vita novērojusi, ka, bērniem augot un piedaloties vecāku biznesā, izveidojusies prasme apzināt naudas vērtību un iespējas. „Bērni vienmēr mums nākuši palīgā un ātri vien saprata, ka, neskatoties uz to, ka veikals pieder vecākiem, šokolādi var vienkārši paņemt, bet par to ir jāmaksā,” stāsta Vita un atzīst, ka neviens no trim bērniem tomēr negrasās pārņemt vecāku biznesu.
Tas ir saprotami, jo katram cilvēkam dzīvē ir savas intereses, bet ģimeņu uzņēmējdarbība Latvijā tikai attīstās, tai vēl nav izteiktas tradīcijas – mantojums no paaudzes uz paaudzi.
Komentāri