Vasara noslēdzas. Pamazām vien izskan festivāli, sanākšanas, saiešanas, saieti, svētki. Ik gadu tiek domāts un piedāvāts kas jauns, bet paliek vērtības, kas cilvēkus interesē un saista. Tas ir nemateriālais kultūras mantojums. Cēsu Jaunajā pilī uz semināru “Festivāls kā kultūras mantojuma komunikācija: Kultūras mantojuma festivālu loma vietējā un reģionālā attīstībā” sabrauca vairāki desmiti kultūras politikas veidotāju un kultūras organizāciju pārstāvju no visas Latvijas.
“Bija atbraukuši tie, kurus interesē kultūras mantojums, kā to parādīt citiem. Cēsis ir vieta, kur varam dalīties pieredzē. Tradicionālās Viduslaiku dienas ir viens no labās prakses piemēriem kultūras mantojuma festivāla labvēlīgajai ietekmei uz novada kopienu un attīstību. Visiem ir kopīgas intereses, kā veidot svētkus, festivālus, kā piesaistīt cilvēkus, viņus bagātināt,” pārdomās dalījās viena no semināra rīkotājām Ilona Asare no Cēsu Kultūras un tūrisma centra. Semināra rīkošanā piedalījās arī Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju.
“Kad kaut kas kļūst par mantojumu? Tad, kad paši to tā definējam. Kultūrā nav pateikts, cik senam un kādam jābūt tam, kas saucams par kultūras mantojumu. Tas, kas kopienai svarīgs, tas arī kļūst par mantojumu. Iesniedzot kaut ko iekļaušanai kultūras mantojuma sarakstā, jāpierāda nevis kultūrvēsturiskā vērtība vai unikalitāte, bet gan tas, kuriem cilvēkiem tas ir svarīgi. Ieraugām ikdienā vērtīgo, to,ko gribam atstāt saviem bērniem,” skaidroja Latvijas Kultūras akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā, prof. Anda Laķe.
Par Cēsu pils Viduslaiku dienām, vietējās kopienas līdzdalību vēstures iedzīvināšanā stāstīja Cēsu Vēstures un mākslas muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Viņš uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir uzrunāt un ieinteresēt cilvēkus iesaistīties, pamudināt un viņi labprāt piedalīsies. Līgatnes kultūras un tūrisma centra direktore Sarmīte Usāne dalījās pieredzē par jauno festivālu “Pārceltuve”, kas šomēnes pirmo reizi notika Līgatnē.
“Mums ir svētki, “Pārceltuve” ir pirmais festivāls. Ir būtiski, kā to nosauc, kā cilvēki to saprot uz vietas un ārpusē,” sacīja Sarmīte un pastāstīja, ka festivālā notika arī sarunas un daudzi nesaprata, ko tas nozīmē, vai tās ir tās pašas lekcijas. “Cilvēkiem ir jāsaprot, kur viņus aicina. Bieži balstāmies uz sociālajiem tīkliem, bet ir daudzi, kuri tos nelieto, arī viņi ir jāinformē,” atgādināja Līgatnes kultūras dzīves vadītāja.
Kolēģi dalījās pieredzē un arī atzina, ka ir problēmas, kas jārisina kopā valdības līmenī. Tagad rets ir festivāls vai svētki, kur netiek piedāvāta iespēja nogaršot tradicionālos ēdienus. Kultūras darbiniece no Valkas pastāstīja, ka Igaunijā ir tradīcija augustā vienu sestdienu pie katras mājas ierīkot nelielu kafejnīcu, cienāt kaimiņus. Igauņi uzaicinājuši arī Valkā darīt tāpat. Taču uzreiz izskanējis Valsts ieņēmuma dienesta un Pārtikas veterinārā dienesta brīdinājums, ka tirgotājam jābūt reģistrētam. Kultūras darbinieki bija vienisprātis, ka kultūras mantojumam ir jābūt regulējumam – ja vāri uz ielas putru un piedāvā cilvēkiem, esi par to atbildīgs. Taču daudziem jo daudziem tradicionālo ēdienu gatavošana nav bizness, bet vaļasprieks.
Āraišu arheoloģiskā parka vadītāja Jolanta Sausiņa “Druvai” atzina, ka nemateriālā mantojuma saglabāšana patlaban ir aktuāla tēma. Arī tāpēc, ka gatavojamies Latvijas simtgadei. “Nemateriālais mantojums nav svarīgs tikai tad, kad tas jau beidzies un meklējam pierakstos, bet kamēr vēl dzīvi notikumu dalībnieki. Un svarīgi ir cilvēku dzīvesstāsti. Apkopojam stāstus par to, kā veidoja Āraišu ezerpili. Tā nav sena vēsture, bet pēc dažiem gadu desmitiem to, kuri piedalījās, vairs nebūs,” pastāsta Jolanta Sausiņa un atzīst, ka sarunās cilvēki bieži atzīst, ka nekā nav, ko stāstīt, bet vajag tikai sākt sarunāties un var uzzināt ļoti vienreizējus stāstus.
“Cilvēkam ir vienalga, kā to nosauc – par festivālu, saietu vai kā citādāk, mums, kas tos veido, jāprot pastāstīt, jāieinteresē, lai cilvēki kļūst gudrāki,” pārliecināta Āraišu arheoloģiskā parka vadītāja. Viņa tāpat kā kolēģi atzīst, ka bez komercializēšanās nekas nevar notikt, bet ir jābūt kādai robežai, kā mantojumu saglabāt, parādīt.
Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Baiba Tjarve atgādināja, ka mantojums ir tas, kas jau pārmantots, kam ir saknes. Esam pieraduši par kultūras mantojumu runāt kultūrvēsturiskā kontekstā. Par viduslaikiem tas ir vērtīgi un viss skaidrs. “Ārkārtīgi būtiski ir ieraudzīt, ka mantojamas ir mūsu ikdienas prasmes un tās var interesēt arī citus. Ja uzstājas vietējie, viņi taču ir tikai vietējie, tas nav nekas. Mēs visus zinām, nu un tad, ka uzstājas arī Rīgā. Tāds vērtējums nekur nav svešs,” domās dalījās Baiba Tjarve. Semināra dalībnieki bija vienisprātis – ja uzrunā, izstāsti, aicini, iesaisti, ieinteresē, cilvēki labprāt iesaistīsies festivālu vai citu sarīkojumu organizēšanā un līdzdarbosies.
Komentāri