Turpinot pētīt bezdarba situāciju laukos, nonācām līdz sieviešu
stāstiem par to, ka pēc bērna piedzimšanas ir grūti atgriezties darbā. Taču ne vienā vien pagastā problēmas rada tās jaunās māmiņas, kurām vēl vispār nav darba pieredzes. Bērni dzimst, kad naudas vērti
Drustu pagasta sociālā darbiniece Rigonda Slaidiņa, apzinot pagasta problēmas, neslēpj, ka viņus skar arī gados jauno mammu neiesaistīšanās darba tirgū.
“Jaunās māmiņas ir problēma arī mums, jo nepabeidz deviņas klases, bet jau ir māmiņas. Pavērušās ārzemes, un viņas dodas prom, bet bērni paliek vecmammu vai citu radinieku aprūpē,” stāsta R.Slaidiņa un piebilst, ka, mudinot māmiņas atgriezties darba tirgū, regulāri tām iesaka apmeklēt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvātos kursus.
“Taču tas nav tik vienkārši, kā šķiet. Mammas nāk ar šausmām un jautā, kā var tikt uz kursiem, ja mājās ir mazs bērns. Arī darba vietu pagastā nav. Ir zāģētava, kas nav piemērotākā darba vieta sievietēm. Bez tam jāpiebilst, ka pagasts darba vietas nenodrošina. Mēs neesam ražotne. Māmiņām pašām jāmeklē iespējas. Ir vai nu jāpārkvalificējas, vai jādomā par dzīves vietas maiņu,” domās dalās sociālā darbiniece.
“Kādreiz, kad mani bērni auga, ņēmu viņus līdzi uz darbu. Strādājām. Tagad likums aizliedz māmiņām strādāt, taču tik un tā nevaram būt pārliecināti, ka visas māmiņas ir pie saviem bērniem. Aiziet vai nu uz veikalu, vai vēl kaut kur. Patiesībā jau man, sociālajam darbiniekam, cilvēks ir jāizved no dzīves bedres, jāstimulē un jāmotivē. Es arī cenšos to darīt. Taču nenoliegšu, ka laukos ir diezgan sūri. “Pamatskolas” māmiņas redz, ka pagastā īpašas laimes nav, viena daļa ir aizbraukusi, bet otra tepat pa Latviju meklē labāku darbu. Puišiem ir vieglāk, viņi ātrāk atrod darbu un aiziet vai nu uz Rīgu, vai kur citur. Viņi sevi ātrāk motivē pelnīt. Meitenēm ir problemātiskāk,” domās dalās R. Slaidiņa un piebilst, ka valsts ir panākusi lielā mērā to, ka labiem cilvēkiem bērni nedzimst.
“Maiss vaļā. Uzskatu, ja ģimenē vēlas bērnu, vidi iepriekš sagatavo, un šiem vecākiem palīdzību un naudu no malas īpaši nevajag. Viņi mīl viens otru, bērns rodas mīlestības dēļ. Bet, ja nauda ir izveidojusies par prioritāti, tad rodas arī bērni, kuri ģimenē ir lieki un nevajadzīgi. Mums bija pat viena māte, kura plānoja, kurā laikā pirks veļas mašīnu un kurā vēl kaut ko. Un tas ir baisi,” stāsta sociālā darbiniece un turpina: “Iznāk, ka bērni valstī dzimst tad, kad viņi ir naudas vērti, bet vēlāk viņi paliek novārtā. Valsts ir ļoti nepareizi domājusi. Bērnam pieaugot, viņam vajag vidusskolu un augstskolu, bet tad valsts maksā sešus vai septiņus latus mēnesī. Taču, ejot studēt, ir nepieciešama vislielākā nauda. Domāju, ka nevis jāmaksā lielā nauda par maziem bērniem, bet tad, kad jaunietis dodas studēt. Tad mēs arī zinātu, ka izaudzināsim inteliģentu sabiedrību. Un bērni būs spiesti mācīties, iegūt profesiju, nevis deviņas klases un – žvirkt – nākamais bērns. Nu, var mazais bērniņš iztikt bez tā pampera, mūsu dibeni bez tiem iztika un ir veselīgāki, nekā tiem ar pamperiem. Ne velti Amerikā brīnās, kāpēc zēni ir neauglīgi. Nu, šajā karstumā, kad temperatūra 30 grādi, bērnu tur pusapčurātos pamperos! Protams, ja bērns ir gaidīts, pamperus apmainīs, bet kādus esmu redzējusi – nedēļām turēti un uzmesti uz baterijas apžūt. Tas bērns šo valsts naudu nesaņem, tā aiziet citur, un valdība to neredz.” Nav kur atstāt bērnus
Drustēniete un trīs bērnu mamma Olita Reināne šobrīd izmanto iespēju un uz pusslodzi pagastā veic sabiedriskās strādnieces pienākumus. Viņa ceļas piecos no rīta un, kamēr bērni guļ, steidz padarīt visus darbus.
“Biju bezdarbnieku uzskaitē, maksāja pabalstu, bet tas jau ir beidzies. Jaunākajai meitiņai drīz paliks divi gadiņi, un šobrīd labprāt izmantoju piedāvāto iespēju pastrādāt,” saka Olita un neslēpj, ka darbu meklēt traucē tas, ka nav kur atstāt bērnus.
“Bērnudārzs mums atvērts tikai līdz trijiem dienā, bet vasarā tas nestrādā vispār. Bezdarbniekos man teica, lai eju kursos, bet kā lai es izbraukāju, kur lai atstāju bērnus? Otrkārt, kāda jēga pārkvalificēties par pavāru vai vēl ko… Kur es strādāšu? Es dzīves vietu nemainīšu, bet te nav vajadzīgi ne pavāri, ne konditori. Pie tam, kad meklēju darbu, saskāros ar problēmu, ka darba devēji mātes īsti nevēlas ņemt darbā, sakot, ka bērni slimos un būs vēl citas ķibeles,” atklāj Olita, piebilstot, ka iztiek no vīra sapelnītās naudas un ka vasarā dzīvošana nav nemaz tik grūta.
“Labi, ka vīram darbs ir tepat. Ja būtu jābraukā strādāt uz Rīgu vai vēl kur citur, būtu grūtāk. Mājās ūdens jānes, malka jāgādā… Vīrieša roku vajag. Ko es viena ar trim bērniem laukos darītu?” jautā trīs bērnu mamma.
Savukārt drustēniete Andra Butlere atzina, ka vēlas strādāt un labprāt darbu meklētu, ja vien bērnudārzs strādātu kaut līdz sešiem vakarā.
“Mums bērnudārzs strādā tikai līdz trijiem dienā. Kurš gan man dos darbu, ja pateikšu, ka trijos man jau ir jāizņem bērns no dārziņa? Turklāt bērnus dārziņā ņem no divu gadu vecuma, māmiņu algu maksā līdz bērna gada vecumam… Ko man darīt to vienu gadu? No kā lai pārtiekam?” jautā pusotru gadu veca mazuļa mamma. Pieredzi gūst ārzemēs
Arī Jaunpiebalgas sociālās palīdzības organizatore Līga Ābelniece atzina, ka pagastā ir māmiņas, kuras nestrādā.
“Patiesībā jau ir tā, ka māmiņas, kuras ir strādājušas pirms bērniņa piedzimšanas, arī pēc tam atgriežas darbā. Citādāk ir ar jaunajām māmiņām, kurām nav darba pieredzes. Tās arī dzīvo ģimenē un audzina bērnus,” stāsta L. Ābelniece un piebilst, ka Jaunpiebalgā īsti par bezdarbu runāt nevar, jo ražotņu ir pietiekami.
“Darbs ir, bet jautājums ir cits – kurš ir mūsdienās gatavs strādāt par 120 latiem mēnesī? Jaunieši brauc prom, jo nav gatavi strādāt par minimālo algu. Bez tam tie, kas jau ārzemēs pabijuši, saka, ka mūžam vairs te nestrādās. Vasarās strādāt uz ārzemēm jau brauc mātes ar bērniem. Pēc tam arī bērni nepaliek te, bet dodas prom. Taču tas ir saprotams – vai tur mēnesī nopelni tūkstošus vai te 120 latus! Tie ir jaunieši, kuri, iespējams, pēc skolas beigšanas aizbrauks,” situāciju pagastā vērtē sociālās palīdzības organizatore. Ģimene jāplāno
Straupes pagasta padomes priekšsēdētājs Imants Kalniņš, runājot par jauno māmiņu problēmu, atzīst, ka tā nereti gadās, ka jauniešiem, kas paši vēl gandrīz bērni, piedzimst bērni.
“Šajās situācijās bērni nereti tiek atstāti vecmammu pārraudzībā, kurām pašām nav nodrošinājuma. Bet bērnu ir žēl, tāpēc ģimenēm piešķiram sociālos dzīvokļus tepat centrā, lai viņi būtu acu priekšā un nenoietu tālāk no ceļa,” saka I. Kalniņš un piebilst, ka kādreiz bērni mācījās darbā, bet tagad lielākajai daļai nav ne dārza, ne kā cita no saimniecības.
Savukārt Straupes pašvaldības sociālā darbiniece Anita Kalniņa, vērtējot situāciju pagastā, atzina, ka bezdarbs pagastā nav problēma.
“Māmiņas, kuras dzīvo mājās, protams, pagastā ir. Taču domāju, ka iespēja strādāt ir ikvienai, ja tik ir vēlēšanās. Lai arī mums nav bērnudārza, tas netraucē ievietot bērnus tepat netālajā Stalbes bērnudārzā. Ir gan sabiedriskā satiksme, gan ceļš ir labs. Protams, ir jautājums, vai vecāki ir spējīgi samaksāt par bērnudārzu, jo cenas katru gadu aug.
Problēma varbūt ir tā, ka jaunām māmiņām un jauniem cilvēkiem vasarās nav iespējas pagastā strādāt nepilnu darba laiku. Protams, ir NVA programma vasaras darbam skolēniem, bet arī mūsu pagasts ir viens no tiem, no kura darba devēji nav pieteikuši darba vietas skolēniem. Taču māmiņām vienmēr ir iespēja piedalīties NVA plašajā kursu klāstā. Pārkvalificēties un iegūt jaunas zināšanas,” saka A. Kalniņa un piebilst, ja vecāki plāno ģimeni un domā par turpmāko dzīvi, viņi īpaši neizjūt pārrāvumu savā karjerā un spēj pielāgoties situācijai. Darbs – mamma
Straupiete Inese Antone ir četru bērniņu mamma. Drīz ģimenē gaidāms vēl viens mazulis. Lai arī Inese ir priecīga par ģimenes pieaugumu, tomēr neslēpj, ka ir noilgojusies arī pēc darba.
“Man ir 25 gadi, vairāk nekā piecus gadus esmu dzīvojusies pa māju ar bērniem. Pirms bērniem strādāju par uguns sargu mežniecībā, biju arī apkopēja, bet tagad jau piecus gadus mans darbs ir būt mammai. Ģimene ir liela, bērnus nav kur atstāt un par darbu šobrīd nedomāju, lai arī gribētu strādāt. Bērnudārzā četrus bērnus palaist ir dārgi, arī auklīti atļauties nevaram, tāpēc dzīvoju mājās ar bērniem pati,” stāsta Inese un piebilst, ka vēlējusies iet autovadītāju kursos, bet arī šī iecere uz kādu laiku būšot jāatliek.
“Ar bērniem ejam pie tantes tepat netālu un palīdzam lauku darbos. Bērni strādā un kaut ko nopelnu arī es. Pati pēc pamatprofesijas esmu drēbniece, bet īsti nav pieprasījuma, lai varētu strādāt,” domās dalās māmiņa Inese.
Komentāri